Bez un ar vīrieti

Es zinu, ka tā nav pareizi, bet uz Aijas Bley (1967) izstādi Vēlāk Fotogrāfijas muzejā devos ar zināmu šaubu ēnu. Tomēr mani vienmēr pavadošā sirsnība pret ikvienu mākslinieku drošināja: būs labi. Tā arī bija. Bet vispirms par šaubu iemesliem: redziet, kad jūs prese relīzē izlasāt vārdus un frāzes, ko esat lasījis jau neskaitāmas reizes, sāk likties, ka esat lasījis arī visu relīzi un pie viena jau redzējis izstādi. Tā arī šoreiz, uzzinot, ka māksliniece, būdama jauna un skaista, rādīšot vecus cilvēkus, ir pamatotas aizdomas par vienkārši ejošas tēmas ekspluatāciju. Ruka, Hermanis, Heinrihsone, Drulle, Podkalne – viss, kas pazib acu priekšā. Diskusijas par pensionāriem – liekēžiem un pensionāriem – miljonāriem. Saprotams, lai piesegtu inflācijas un neesošas pensiju indeksācijas brēcošo neatbilstību. Plus vēl sieviešu žurnālu pienesums, kuros jaunās un skaistās stāsta, kā iedomājas savas vecumdienas: kafejnīcā, ar šampanieti, tik foršas un fifīgas. Ne jau gultā, vientulībā un plānprātā. Papildu šķebīgas garšvielas diskursam piemet izdevums Senioru diena, kurš cildina tikai hiperaktīvas būtnes gados, bet ne īgņas un lēnīgos, mēģinot gan esošos, gan topošos vecīšus pārliecināt, ka vajag tikai gribēt un vecums nekad nepienāks. Diemžēl bez cerētā efekta – vecais, labais eidžisms spīd cauri arī noklusējumos un uzspēlē. Vārdu sakot, iestrādnes pretrunīgas. Man vienmēr ir bijis žēl skatīties uz veciem aktieriem, kas mēģina parādīt: mēs vēl esam, mēs varam, kaut gan izrāde beidzas ar ātrajiem (esmu to redzējis, patiešām). Vārdu sakot, esmu pret liekuļotu optimismu, lai kādu mērķu vārdā.

Kā jau teicu, Bley tomēr pārliecina. Viņas fotografētās vecās sievietes interjeros ir tādas… rāmas. Ne pārāk sapucētas, ne emocionāli sakurbulētas, ne iežēlinošas. Kaut gan ideja – arī no preses prelīžu dzelzs repertuāra –, ka lietas liecinot par cilvēku, arī, protams, ir miljons reižu tiražēta. Tā, manuprāt, fotogrāfiem izdevīgi, tādēļ slēpti, bet tomēr noniecina cilvēku, it kā sakot, ka nekā vairāk par lietu izvēli viņā arī neatrast. Līdzīgi, kā spārnotie sakāmvārdi par suņiem un saimniekiem, draugiem un tevi pašu utt. Protams, ka cilvēks ir vairāk. Ko tad, ja viņš dzīvo interjerā, kas ir apstākļu spiests, pašam krīt uz nerviem vai vismaz ir vienaldzīgs?

Kā apsteidzot manu piekasību, Aija Bley nav uzticējusies tikai veco cilvēku izskatam, tikai interjeriem, tikai attēlam. Interviju ieraksti, bet vēl labāk īsie citāti no tām (kuram gan pietiek laika klausīties šīs intervijas, tāpat kā vecu cilvēku tērgāšanu dzīvē, ja atklāti?) apliecina, ka portretētās personas ir diezgan godīgas pret savu situāciju, dažbrīd šerpi ironiskas, un, ja arī mānās, tad ar gudru ziņu. Ja šāds tonis ir fotogrāfes uzdots, tad cepuri nost. Aija Bley nav uzdarbojusies tendenciozi. Lai gan arī viņa mazliet blēdījusies – cik saprotams, veco sieviešu uzticība nereti iegūta, izliekoties, ka interesē nofotografēt tikai vāzītes viņu dzīvokļus. Patiesību sakot, man būtu pieticis ar vāzītēm vien – tās kaut ko liecina ne tikai par personām un interjeriem, bet arī laika garu, veselu paaudžu estētiskajiem priekšstatiem. Ir vāzīte, ir skaisti un mājīgi – ja nav, tad tam cilvēkam laikam patiešām nekā nav. Bildēs vāzītes apspīd klusināta sānu gaisma, kā gan citādi. Iekomponētas mazliet novirzīti no centa. Ir vāzītes, kuras nepavada nedz ieraksti, nedz citāti, nedz īpašnieces seja. Nez kādēļ tās man liekas vissuģestējošākās. Varbūt – jo vecuma tēmu izpilda ne jau tikai ilgdzīvotājas ap simtu. Mazliet satrūkstos, ieraugot nodrukātu arī manu vecāku dzimšanas gadu. Acīmredzot fotogrāfes izmestais “vēlāk” spēj skart.

Aijas Bley fotogrāfijas stāsta par sieviešu dzīvi bez vīriešiem. Viņi ir miruši, viņu pietrūkst, viņu nav. Toties muzeja trešajā stāvā iekārtotā Sibillas Fendas (Sibylle Fendt, 1974) izstāde Gertneru ceļojums ir stāsts par ideālo vīrieti. Arī par viņa sievieti, protams – turklāt, kā liecina pavadteksts, tieši sieviete vai, precīzāk, viņas slimība, esot izstādes galvenais iemesls. Pašās bildēs jūs to uzreiz neieraudzīsiet. Vispār neko daudz neieraudzīsiet – varbūt pat nobrīnīsieties, kāda velna pēc jums piedāvā vācu pensionāru ceļojuma fotogrāfijas, kādas digitālo kameru atmiņas glabā miljoniem. Tās visbiežāk tur arī paliek, jo kam tad rādīsi? Mazliet neatļauti melodramatisks paņēmiens ir – akcentēt, ka šis ir pāra pēdējais ceļojums. Tomēr ne bez pamata: fotogrāfe devusies līdzi abiem sirmgalvjiem, zinot, ka sievai konstatēta demence – tas ir, ka viņas prāts vairs nestrādā kā agrāk, ka atmiņa ir stipri traucēta un tad jau arī gals nav tālu. Lai cik ciniski izklausītos, tieši paredzējums, ka sieviete nesagaidīs vēl vienu ceļojumu, ir fotogrāfes plāna vai vismaz sērijas veiksmes sastāvdaļa. Ārēji ir redzams laimīgs pāris, varbūt savā vecumā maliet par daudz iemīlējušies viens otrā – par to liecina vīrieša uzsvērtās rūpes par sievu un viņas mūždien laimīgais smaids. Protams, rūpīgāk skatoties, var saprast, ka rūpes ir nepieciešamas personai bezpalīdzīgā stāvoklī un viņas smaids ir liecība par to. Sērija ir uzbūvēta kā pēc pārbaudītas shēmas – mānīgi harmonisko stāstu pārtrauc disonējoša fotogrāfija, kurā vīrietis ir acīm redzami noguris, un vēl viena, kurā uz sievietes rokas uzsēdusies muša, kurai tur nevajadzētu ilgi uzkavēties. Nevar noliegt, ka zināms spriegums jaušams arī pārejās bildēs. Autore ir vairījusies no jelkādu estētisku efektu lietojuma – kompozīcijas centrā ir objekti, gaismas un foni (lai gan sērija taču ir arī ceļojuma stāsts!) – kā nu gadījušies. Liekas, autore visiem spēkiem signalizē – te nebūs nekādas jūtināšanās, skaistuma, tas ir tikai projekts, fiksācija, dokumentācija… Pievienojiet visus laikmetīgās fotogrāfijas modes terminus pēc izvēles. Bet nevar teikt, ka izstādē emociju nav vispār. Autore apgalvo, ka viņas nolūks bijis skatīties uz lietām, no kurām pati baidās. Tomēr rakstiskajā versijā par ceļojumu, kas, starp citu izstāstīts atturīgi, tomēr visnotaļ pārliecinošā literārā formā, uzmanību piesaista frāze, ka abu vecīšu līdzbraucēja bijusi sliktā garastāvoklī – dusmīga, ka nav, ko fotografēt. Nezinu, vai citiem arī, bet man tas likās redzams. Pretstatā anotācijā paustajam, ka šis konkrētais ceļojums esot arī simbols citam ceļojumam – uz nebūtību. Piedodiet, izlasīju, bet neredzēju.