Kas ir gada notikums Latvijas fotogrāfijā?

Turpinot pērnā gada tradīciju, arī šogad aptaujājām dažādus ar kultūru, un jo īpaši ar fotogrāfiju, saistītus cilvēkus, lai noskaidrotu, kas, viņuprāt, ir bijis svarīgākais Latvijas fotogrāfijā 2012. gadā. Šoreiz gan jautājumi bija divi: 1) Kas, jūsuprāt, ir gada notikums Latvijas fotogrāfijā? un 2) Kas ir jūsu atklājums fotogrāfijā pēdējā gada laikā? Aicinām arī mūsu lasītājus izteikt savu viedokli pie šī raksta komentāru veidā. Veiksmīgu un fotogrāfijas pārpilnu visiem jauno gadu!

Vilnis Vējš, mākslas kritiķis

1) Par gada notikumu svārstījos starp Egona Spura izstādi Arsenālā (kuratore Irēna Bužinska) un ISSP skolas izlaiduma izstādi Kaņepes Kultūras centrā. Bet te nu ir tas gadījums, kas parāda – mākslā nav iespējams salīdzināt kvalitāti, vērtēt nozīmē vienkārši kaut kam dot priekšroku. Egonam Spurim – kam viņam tā? Bet otra izstāde ir svarīga, jo parādīja, ka beidzot ir kāds izglītojošs iestādījums Latvijā, kura kapacitāte ir cerīga.

2) Atklājums – tas nav nekāds jaunums, bet manās rokās nonāca Irēnes Junkeres fotogrāfiju albums, kuru limitētā tirāžā, faktiski kā rokdarbu, ir izveidojis Modris Tenisons. Pārliecinājos, ka mums ir par vienu dzīvo fotogrāfijas klasiķi vairāk nekā tiek uzskatīts. Diemžēl atklājās arī tas, ka, lai gan ar fotogrāfijas pētīšanu nodarbojas kam vien nav slinkums, cik man zināms, pat neviena centīga studente nav Irēni Junkeri uzmeklējusi.

Ivars Grāvlejs, fotogrāfs

1) Rīgas Mākslas Telpas kuratore Inga Šteimane man izstāstīja, ka Andrejs Grants fotogrāfijas dēļ ir ar mieru riskēt, ka noslīkst cilvēks. Pēc I. Šteimanes teiktā, tas tika pieminēts kādā intervijā ar fotogrāfu A. Grantu.

2) Šī holandiešu fotogrāfa Hansa Arsmana (Hans Aarsman) prezentācija.

Sergejs Kruks, RSU profesors

1) Ivara Grāvlēja un Petras Petiletas izstāde Rīgas Mākslas telpā. Jau ir kļuvis par banalitāti secinājums “mediju tehnoloģijas strauji attīstās”. Ivars talantīgi un gudri seko līdzi tam, kā jauna/veca fotografēšana un fotogrāfija ienāk cilvēka ikdienas dzīvē un saskarsmē ar realitāti.

2) Šveicietis Peters Eršmanis (Peter Aerschmann). Petera veidotās fotogrāfiju fragmentu kolāžas/montāžas/brikolāžas (viņš pats nezina, kā to saukt) ar spēli un spēlēšanos ļoti trāpīgi akcentē mūsu uzmanību uz ikdienišķām sociālās un politiskās dzīves lietām.

Inese Baranovska, kuratore un DMDM vadītāja

1) Notikums un veiksmes stāsts Latvijā, manuprāt, ir ISSP progresīvā notikuma kvalitātes izaugsme – nopietna dalībnieku atlase, ziemas skola, satelīta projekti, katalogs utt. Tas jau ir kļuvis par gana autoritatīvu starptautisko pasākumu jaunajiem fotogrāfijas censoņiem. Vēl gribētu atzīmēt foto kluba Ogre centienus organizēt ikgadējos E. Spurim veltītos pasākumus – izstādes un semināru.

2) Mani interesē tieši starptelpa – glezniecība, tradicionālā stājmāksla un fotogrāfijas krustpunkti un paralēles, kā šodienas situācijā, tā vēsturiskās attīstības priekšnoteikumu izpētē kopš fotogrāfijas dzimšanas. Bija patīkami konstatēt, ka personiskie pētījumi un atziņas sasaucas ar autoritatīvu mākslas institūciju publikācijām un izstādēm, kuras pašai izdevās redzēt: Painting in Photography. Strategies of Appropriation, Stadel Museum, Frankfurt am Main, Germany, Seduced by Art. Photography Past and Present, National Gallery, London, UK.

Anna Iltnere, Arterritory.com latviešu versijas redaktore

1) Jāpiekrīt Sergejam Krukam, kurš Latvijas Fotogrāfijas Gadagrāmatā 2012 raksta, ka Egonu Spuri var nosaukt par svarīgāko gada notikumu Latvijas fotogrāfijā. Spura izstāžu vēriens izpelnījās pienācīgi plašu uzmanību, ar treknu tinti papildinot Latvijas mākslas vēsturi + atsedzot baltos plankumus mākslas kritiķu spējā vērtēt tieši fotogrāfijas vēsturi.

2) Līdzīgi kā Volfgangs Tilmanss (Wolfgang Tillmans) no jauna atklāj jau visiem it kā tik labi pazīstamo un sadzīvisko apkārtni, tā arī es tikai šoruden sev atklāju Tilmansa fotogrāfijas. Albumos bija skatītas jau sen, bet izstādes formātā (Stokholmas Modernās mākslas muzejā) pirmoreiz – un tik spēcīgi tās saviļņoja tikai tagad. Labi pārdomāti, lai arī šķietami nejauši kontrasti skatītāju mētā kā amerikāņu kalniņos. No zeķēm uz palodzes līdz kosmosam. No mazītiņām fočenēm uz avārijas izejas durvīm kaut kur tik augstu, kur acij grūti pat aizsniegt, līdz monumentāla izmēra fotogrāfijām ar lepni čurājošu vīrieti vai melnādainu, magnētisku sievieti. Šādi mētāta, izstaigāju vairākas zāles, kas kā spirāle ieveda ekspozīcijas centrā – pavisam mazā melnā telpiņā ar lielisku deju mūziku un video iemūžinātiem kluba starmešiem. Tā es tur stāvēju viena pati skaļa tehno caururbta un brīnījos par to, ka mazliet pat nāk raudiens, jo pirmītējais emociju virpulis ir rāvis gan prieka, gan skumju virzienos reizē. Tas bija mans gada notikums fotogrāfijā.

Valts Kleins, fotogrāfs

1) Latvijas fotogrāfijā gada notikums nav iespējams, jo notikumi virknējas cits aiz cita nepārtrauktā straumē, pretendējot katrs uz savu mērķi un nozīmi. Svarīgais vienlaicīgi spēj būt nenozīmīgs, seklais dziļš un merkantilais dievišķs. Pretrunas un nespēja atrisināt problēmas savas kompetences ietvaros ir tīri gēdeliska sodība, kas neļauj izpausties tālāk par vispārpieņemto. Mēs esam nelokāmi provinciāli, spēlējot visas šīs talantu, ģēniju, klasiķu un guru lomas, kuras savstarpēji grūstās uz Latvijas fotogrāfijas mazās skatuvītes. Man tas riebjas, lai arī saprotu, ka tas ir ikviena fotogrāfa iedzimtais grēks, arī manējais. Katra indivīda priekšstats par sevi ir daudz dižāks, nekā viņa darbi. Šī neatbilstība multiplicējas rakstos, sarunās, sociālajos tīklos un masu medijos. Nenoniecinot gada laikā paveikto, gribu teikt, ka nekas nav sasniegts. Manuprāt, gada notikumam jēga ir tad, ja Latvijas fotogrāfijā parādās kāda komēta idejas, koncepcijas vai domāšanas veida izskatā, spējot saviļņot citus jaunam radošo meklējumu līmenim. Katrā ziņā, tas ir tas, pēc kā mēs visi ilgojamies, vienlaicīgi kopējot cits citu un paši sevi, rotējot apburtā loka ietvaros. Ticu, ka tikai tas, kurš atteiksies no kārdinājuma izmantot fotogrāfiju savtīgu mērķu sasniegšanai, spēs atklāt kaut ko ievērojamu. Nauda, vara un atzinība ir slimas sabiedrības ideāli, kuras radošais potenciāls tiek izšķiests bezjēdzīgā veidā. Mēs visi esam šī procesa dalībnieki un tai pat laikā, tikai mūsu vidū ir meklējams kāds radošais potenciāls, kurš būs brīvs no veco vērtību gravitācijas spēka. Tāds ir šī Visuma esības paradokss. Optimistisks un cerību pilns!

2) Atklājumiem jābūt subtiliem. Lieli atklājumi nogalina pašu atklājēju vai arī tos, kuri tiek atklāti. Atklājumu vēsture ņudz no piemēriem, sākot ar retām sugām un beidzot ar masu iznīcināšanas ieročiem. Es ar lielu pietāti gribētu pieminēt Romānu Korovinu, kura darbu izstāde bija apskatāma Kalnciema kvartālā. Izstāde pievīla tieši tādēļ, ka tai bija ļoti vājas izstādes pazīmes, drīzāk – izstādīte. Taču tas nav pats galvenais. Svarīgākais bija autora neparastais domāšanas veids, kurš atrodams arī viņa mājas lapā. Uzsveru vārdu atrodams, jo šis domāšanas veids nav redzams virspusēji apskatot zīmējumus, gleznas, skulptūras un fotogrāfijas. Ironija, asprātība, humors, labestība, melanholija un nihilisms arī ir tikai virskārta kaut kam dziļākam, kas uzrunāja bezvārdu formā. Tas noteikti izraisīja manī radošu piedzīvojumu, atstājot autora domu pasauli viņa paša ziņā. Varētu pat teikt, ka tas bija atklājums, kuru izbaudot, gribējās to atkal aizklāt, lai saglabātu visu nevainojamo pirmatnību. Tā negadās bieži un par to esmu māksliniekam pateicīgs.

Berlīnes fotogrāfijas citadelē c/o Berlin līdz 13. janvārim apskatāma krāsu fotogrāfijas patriarha, amerikāņa Džoela Sternfelda (Joel Sternfeld) darbu retrospekcija. Plaša, iespaidīga un bagāta radošā mūža rezultāts. Jutos fascinēts par redzēto visos savas vērtību skalas parametros. Atklājuma būtība izpaudās kā mana cieņa par viena cilvēka darba spējām, uzticību savam stilam un pasaules redzējumu daudzu gadu garumā. Īsts amerikāņu vēriens un pamatīgums, vērojot līdzcilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Interesanti, vērtīgi, neaizmirstami.

Elīna Ruka, fotogrāfe un žurnāliste

1) Lai arī šogad bijuši vairāki interesanti notikumi un jaunas iniciatīvas, kopumā jāatzīst, ka šis ir bijis mērens gads un grand prix nevarēšu piešķirt nevienam notikumam. Viens notikums, pret kuru nepaliku vienaldzīga, ir Aijas Bley izstāde Vēlāk Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Aijai īsā laika posmā izdevās radīt skaistu, cilvēcīguma caurstrāvotu fotogrāfiju sēriju. Prieks arīdzan par kolēģu-draugu panākumiem, piemēram, Reiņa Hofmaņa uzvaru Archifoto konkursā ar brīnišķīgo sēriju Teritorija. Atzīstama ir ABLV iniciatīva kolekcionēt laikmetīgo fotogrāfiju; priecājos, ka fonds iegādājies Aļņa Stakles un Arņa Balčus darbus. Lai arī pirmie kucēni jāslīcina, gribētu uzteikt Gata Rozenfelda neatlaidību, noorganizējot pirmo fotogrāfijas šovu Ķīpsalā. Ar interesi vēroju arī ISSP attīstību, piedāvājot arvien plašākas fotogrāfijas apguves iespējas.

2) Uzrunāja Baltkrievijā dzimušās un Parīzē dzīvojošās fotogrāfes Aleksandras Katjēras (Alexandra Catiere) izjustais fotogrāfijas stils. Nedaudz pastarpināti, bet iedvesmoja Ūmeo apmeklējums un jaunatklātais laikmetīgās mākslas muzejs Bildmuseet, kurā paredzētas arī Latvijas mākslinieku un fotogrāfu izstādes.

Alnis Stakle, fotogrāfs un pedagogs

1) Manuprāt, ir jāatzīmē divi bieži vien kopā minēti mākslinieki – Egons Spuris un Inta Ruka. Gan Egona Spura retrospektīvā izstāde LNMM un Andreja Granta sastādītā monogrāfija (Egons Spuris – Rīga: Neputns), gan arī Intas Rukas monogrāfija (People I Know – Stoholma: Max Strom) ir vieni no spilgtākajiem fotogrāfiskās dzīves notikumiem šajā gadā, iezīmējot jaunu un laikmetīgu lapaspusi Latvijas dokumentālās fotogrāfijas vēsturē.

2) Nezinu, vai to var saukt par atklājumu, bet klātienē ieraudzītais Andreasa Gurska (Andreas Gursky) darbs Reina II, kas tika pārdots Christie’s izsoļu namā par rekordaugstu summu (4.3 miljoniem dolāru) neatstāja gaidīto iespaidu.

Iveta Vaivode, fotogrāfe

1) Reiņa Hofmaņa darbu sērija Robežas, kas bija skatāma Kaņepes Kultūras centrā šī gada jūnijā. Autora spēja saskatīt fizisko un garīgo robežu krustpunktu, pievēršoties sargu būdiņu portretējumam ainavā, manuprāt, apliecina Hofmaņa prasmi precīzi un pārliecinoši strādāt fotogrāfijas medija ietvaros. Interesanti, ka vienlaikus ar Robežām Kaņepes Kultūras centrā tika atklāta vēl viena ne mazāk svarīga izstāde ar nosaukumu 9 mēneši – ISSP skolas audzēkņu darbu skate, kas, lai arī vērtēta pretrunīgi, iespējams, ir pirmais publiskais pieteikums autoriem, kuru vārdus mēs dzirdēsim nākotnē arvien biežāk.

2) Attālinoties no Latvijas konteksta, mans pēdējais spilgtākais pārdzīvojums fotogrāfijā ir Kristiana Patersona (Christian Patterson) grāmata Redheaded Peckerwood. Trausls stāsts par divu jauniešu vardarbību, naratīvs, kas darbojas starp fikciju un dokumentalitāti, vienlaikus skatītājā rosinot virkni jautājumi, kas tiecas neaptverami tālāk par šo divu jauniešu un viņu nogalināto cilvēku likteņiem. Grāmata, kuras sagremošanai būs nepieciešama vairāk kā viena pārlapošanas reize.