Olīvija Artūra
Pirms pievērsties fotogrāfijai, angļu fotogrāfe Olīvija Artūra (Olivia Arthur, 1980) ieguva diplomu matemātikā, taču viņas karjera fotogrāfijā attīstījusies strauji, un jau 2011. gadā viņa kļuva par Magnum biedri. Olīviju Artūru interesē kultūru atšķirības, sieviešu loma un situācija dažādās kultūrās; viņa fotografējusi Krievijā, Saūda Arābijā, Irānā, Indijā, kā arī dzimtajā Anglijā. 2010. gadā fotogrāfe kopā ar Filipu Ebelingu (Phillip Ebeling) atklāj fotogrāfijas telpu Fishbar Londonā, kur veido izstādes, izdod grāmatas un arī pārdod fotogrāfiju. 2012. gadā viņa izdod pirmo grāmatu Jeddah Diaries par Saūda Arābijā pavadīto laiku.
Tev ir interesanta izglītība. Kādēļ izvēlējies nomainīt matemātiku pret fotogrāfiju?
Kad studēju, es pavadīju vairāk laika, strādājot studentu avīzē nekā mācoties, un sapratu, ka mani vairāk interesē fotogrāfijas realitāte nevis matemātikas abstraktums. Kad avīzes redaktore iesniedza manus darbus konkursā, kurā es arī vinnēju, es sāku apsvērt karjeras veidošanu fotogrāfijā.
Tev ir vairāki foto stāsti, kas veidoti ārzemēs. Cik viegli vai grūti ir strādāt ar nepazīstamām tēmām?
Es bieži domāju, ka strādāt ar nepazīstamām tēmām ir pat vieglāk, jo tad piemīt svaigs skatījums uz lietām, un tu arī visu laiku esi ieinteresēts uzzināt vairāk. Es, protams, daudz ko izzinu, pirms sāku darbu, un beigās labākās fotogrāfijas tomēr ir tās, kas uzņemtas, kad esmu ar tēmu iepazinusies, tādēļ laikam ir gan grūti, gan viegli.
Kas tev kā fotogrāfei sagādā lielāko gandarījumu?
Satiktie cilvēki, viņu dzīves, kurās man ļauts mazliet piedalīties.
Lūdzu, padalies ar kādu neaizmirstamu momentu, ko esi piedzīvojusi, strādājot pie saviem projektiem!
Es domāju, ka viens no lielākajiem atklāsmes mirkļiem bija, kad satikām četras meitenes, kas sēdēja pie ūdens, un pēc īsas sarunas viņas pajautāja (man un manai draudzenei), vai mēs zinām, kā viņas varētu tikt vaļā no bērniņa. Esmu pārliecināta, ka viņas to jautāja man, jo esmu ārzemniece, bet tajā brīdī tas mani šokēja, jo mēs bijām pilnīgas svešinieces. Es nedomāju, ka varu vispār saprast, cik viņa bija izmisusi, jo viņas situācijai un rīcībai tik konservatīvā sabiedrībā netiek sniegta piedošana, taču tajā pašā laikā tur dzīvo daudz jaunu cilvēku, kuri sabiedrībā veido pretēju galējību.
Tu esi līdzīpašniece fotogrāfijas telpai Fishbar Londonā. Pastāsti, lūdzu, kāda bija nepieciešamība, kad to veidojāt, un kāda ir tās loma pašlaik?
Veidot Fishbar bija (un vēl joprojām ir) īsta dzīves pieredze. Fotogrāfs var vilties, gaidot, kad kāds parādīs viņa darbu tādā veidā, kādā pats gribētu to redzēt. Ir lieliski pašam uzņemties iniciatīvu un darīt aizraujošas lietas ar fotogrāfiju (paša un citu), ne tikai fotografēt. Tad process ir daudz pilnīgāks. Fishbar izveide, manuprāt, no jauna apstiprināja mūsu pārliecību, kāpēc mēs vēlamies nodarboties ar fotogrāfiju (man un Filipam Ebelingam, ar kuru kopā izveidojām foto telpu).
