Saruna ar Ingu Erdmani

Latviešu mākslinieces Ingas Erdmanes (1973) personālizstāde Atzīstu, ka kļūdījos saskaitot vēl līdz 1. martam ir apskatāma Latvijas Laikmetīgā mākslas centra Ofisa galerijā. Viņa pagājušajā gadā ieguva bakalaura grādu dokumentālajā fotogrāfijā Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā, bet iepriekš Rīgā studējusi sociālās zinātnes un psiholoģiju.

Ir vēla svētdienas pēcpusdiena, un mēs abas, vakarnakt izpeldējušās āliņģī, tagad sēžam silti sakurinātā istabā, lauku mājās Troļļos, lūkojamies pāri sniegainiem laukiem un runājam par dzīvi. Par izstādi, un to, kas ir tas, kas mūs virza uz priekšu, iekšā tajā greizo spoguļu karaļvalstī, ko sauc par fotogrāfiju.

2011. gada 12. jūnijā Ventspils ostā, atgriežoties no Amsterdamas, Ingas un viņas drauga mašīnā muitnieku suns atrada īkšķa izmēra marihuānas gabaliņu un maisiņu ar kaņepju lapām, ko advokāts tiesas zālē nosauca par tēju. Par to tika ierosināta lieta ar iespējamu soda izpirkšanu no 5-12 gadiem cietumā.

Vakar manā sēta nepazīstama mašīna, kurai uz numura bija rakstīts циганскайа мафиа (čigānu mafija) pārbrauca pāri balodim tā, ka viņam no guzas izvēlās ārā sauja ar graudveidīgām bumbiņām. Aizbrauca, neviens pakaļ nenodziedāja. Man te jādomā par brīvās gribas principu, kas attiecas uz ikvienu no mums.

Tev ir bijušas divas intervijas tavas personālizstādes sakarā. Portālam Satori un Latvijas Radio 1. Pirmo es tikko izlasīju, bet mani interesē, ko tev jautāja Latvijas Radio 1?

Nu, viņi, protams, uzreiz par marihuānu. Es jau tam biju sagatavojusies un teicu, ka tas ir par sistēmu, mehānismu nevis par marihuānu. Jo visi spiež tikai tajā vienā virzienā, izdzird vārdu marihuāna un aiziet.

Un ko tieši viņi tev prasīja par marihuānu? Kur aug vai kā izmantot?

Es neatceros (smejas). Bet ir tāda sajūta, ka daudzu skatītāju redzējums tālāk par šo vārdu netiek.

Domājot par izstādēm kā formu, caur kuru tu it kā nodod plašākai sabiedrībai savu iekšējo, unikālo piedzīvojumu, jautājumus, redzējumu/izaicinājumu un atziņas, jeb, īsāk sakot, savu esību, uzdodu sev jautājumu – kādēļ man tas ir vajadzīgs, ko tas man dod? Ja tu pats esi kaut ko sapratis, tā atrādīšana šķiet sekundāra. Tik un tā lielākā daļa tavu procesu neuzķers.

Jā, bet ir tomēr kaut kāds vēstījums, ar kuru tu ej pie citiem, rēķinoties ar to, ka var būt ļoti daudz un dažādu viedokļu. Projektu netaisīju ar domu, lūk – būs skaļš projekts. Es par to vispār nedomāju. Kad viss bija pabeigts un grāmata gatava, es uz to varēju paskatīties kā uz konkrētu dzīves posmu, kas ir noslēdzies. Man tas nav tikai stāsts par tiesu sistēmu, tur ir iekšā viss mans Holandes, Amsterdamas posms.

Tiesas process sākās 2011. gada vasarā, brīdī, kad tev bija jāiesniedz pieteikums bakalaura darbam.

Tieši tajā vasarā tas aizsākās, un es vispār ne par ko citu nespēju padomāt. Fotografēt un filmēt sāku jau aresta brīdī. Mūs arestēja ostā un tad veda uz kaut kādu angāru. Ceļā jautāju muitniekam, vai es varu fotografēt, uz ko viņš man atbildēja, ka nē, ka viņš šeit būšot vienīgais fotogrāfs.

Un tad es viņam vēl kaut ko prasīju, jo vēlējos ieskatīties tajā viņa spiega aparātā (smejas). Neko viņi man tur neļāva bildēt. Bet, kamēr sēdējām un gaidījām, kas notiks tālāk, es izvilku no somas mini video kameru un sāku filmēt. Pa kluso. Sajūta bija – kas te vispār ar mani notiek?

Varētu teikt, ka tev paveicās, un šie notikumi atnāca pie tevis izšķirošā brīdī. Vai pirms tam bija idejas, par ko taisīt diplomdarbu?

Biju sākusi strādāt pie teorētiskās puses darbam par balto troksni (white noise) – tas būtu bijis daudz eksperimentālāks. Lasīju Vilema Flusera Virzienā uz fotogrāfijas filozofiju (Vilem Flusser, Towards a Philosophy of Photography), kurš runā par melno kasti jeb fotoaparātu. Kas notiek tur iekšā? Skaidrs, ka pa vienu galu kaut kas ieiet, pa otru iznāk, bet kas notiek tur pa vidu uz filmas, kura pati dzīvo savu dzīvi. Un vēl svarīgāk – ko tu fotogrāfē vai kāpēc tu fotogrāfē? Par atšķirībām starp analogo un digitālo, par Visumu un robežām.

Bet baltais troksnis, ja es pareizi saprotu, tev ir noslēgums konkrētam periodam vai kaut kādai iekšējai sapratnei.

Ja, tās savukārt ir attiecības ar fotogrāfiju kā tādu, mani interesē fotogrāfijas materialitāte. Tā ir fotogrāfijas pārbagātība – tev ir jāizvēlas nevis, ko tu skaties, bet – kāpēc tu skaties. Vairāk par to, kā atrast savu vietu fotogrāfijā, lai vispār nepazustu kopējā jūrā. Tās ir tās pašas attiecības starp analogo un digitālo. Piemēram, kad tu redzi, kā meistars tev uzkopē bildi no filmas, saproti, ka tā ir viena un unikāla, un tas nav tas pats, kas izdrukāt ciparu kombināciju, kuru tu pat nevari fiziski aptaustīt.

Vai esi strādājusi ar labiem meistariem?

Jā. Amsterdamā ir kāda analogā laboratorija, kurā strādā Pīters Svensons (Peter Svenson), kurš kopē bildes tādiem top fotogrāfiem kā Rineke Dijkstra. Es pie viņa aizgāju izdrukāt skici, domādama, ka viņš uztaisīs man A4 testa druku, bet viņš izdrukāja 1.70cm garu strēmeli un uzreiz metās to ar otiņu retušēt. Tas bija tāds orgasmātisks process. Viņš man atgādināja faķīru. Visas krāsu korekcijas un putekļus aizzīmēja ar roku un drukāja tikmēr, kamēr viss ir perfekti.

Kā tu viņu atradi?

Amsterdamā Marseļa nams (Huis Marseille, fotogrāfijas muzejs) rīkoja akciju, lai atbalstītu šo laboratoriju. Izveidoja izstādi ar analogām izdrukām, pārdeva tās un ienākumus atvēlēja laboratorijai, lai tā turpinātu eksistēt. Un tā es par to uzzināju.

Tu studēji dokumentālo fotogrāfiju, bet man ir tāda sajūta, ka tu strādā līdzīgi, kā es. Ka tā drīzāk ir rakņāšanās sevī, pastāvīgi uzdodot jautājumus par procesiem, kas notiek tevī. Kāpēc tieši fotogrāfija ir tavs medijs? Un vai tu kādreiz strādā pie kādām konkrētām tēmām?

Manuprāt, ir diezgan garlaicīgi visu laiku fotografēt vienu un to pašu. Protams, izdomāju, ko es vēlos un eju to meklēt. Un bieži vien tas nesakrīt ar realitāti. No sākuma ir tāda nesaprašana, bet tu nekad nezini, kā tas var pavērsties pa labu. Tu tik ilgi domā par to procesu, ka aizej un nofotografē kaut ko pilnīgi citu, bet tas ļoti trāpa tavā tēmā. Tas iziet no tevis ārā, apmet cilpu un atnāk pie tevis atpakaļ. Tas nav tik tieši – tu domā par laukiem, aizbrauc uz laukiem un nofotografē laukus, bet es varu būt laukos, domāt par laukiem, bet nofotografēt viņus piemēram..

…pilsētā?

Nu, ja.

Tātad tu nemeklē sociālas, politiskas un citādas tēmas.

Mani tas interesē. Procesi, kas notiek sabiedrībā, kā viss mainās. Bet es vairāk domāju, kā to fotogrāfiju izgrūstīt no tās 2D pozīcijām. Un tādēļ ir interesanti strādāt ar instalācijām. Bet tas arī nav tā, ka es izdomāju tagad taisīt kaut ko Aftereffect (digitālā attēla apstrādes programma), Arduino vai programmēt OpenSource. Ir kaut kāda saikne, lēciens starp analogo fotogrāfiju un jaunajām digitālajām tehnoloģijām, par kuru es nezinu pilnīgi neko. Bet intuitīvi jūtu, ka tur varētu sanākt kombinācija, kas dod iespēju paplašināt kādas konkrētas idejas robežas. Un tad tu sēdi, stundām meklē, skaties internetā, kā tas strādā, un vienalga nesaproti, no kura gala ķerties klāt. Tas ir tas fun and confusion (prieks un apjukums). Tu pavelcies uz kaut kādu jaunu štelli, bet tajā pat laikā tu esi sācis to darīt un jūti, ka tas viss buksē, jo tev vienkārši trūkst tehnisku zināšanu, un ir sajūta, ka to visu vajag mest ārā. Bet tad tu sakod zobus, un izdari līdz galam, jo ir jāizdara līdz galam. Man patīk sadarboties ar dažādu disciplīnu radošiem cilvēkiem, mūziķiem. Tad tu vairs nevari pamest spēli, jo vēl kāds tur jau ir iekšā. Tā ir savdabīga pašdisciplīna.

Kad atskatos uz atsevišķiem projektiem, man nav skaidrs, kā es to varēju izdarīt. Ja man kāds prasītu to atkārtot… Man ir nulle zināšanu par jaunajām tehnoloģijām. Es zinu, ka tas ir iespējams, bet, kā to izdarīt, es nezinu.

Datorspēli savam diplomdarbam Amsterdamā tu taisīji pati?

Nē, to man programmēja kāds džeks, bet visu pārējo es darīju pati, gan vizuālo daļu, gan scenāriju – un sapratu, ka uztaisīt filmu ir daudz vienkāršāk, nekā spēli. Filmā ir lineārs scenārijs, struktūra, bet spēlīte lēkā uz priekšu un atpakaļ. Kad tevi atmet uz pirmo līmeni, ir jāizdomā kombinācijas, jo visu laiku ir paralēlas darbības, un viss ir jāsaskaņo.

Tu uztaisīji arī filmu?

Nē, lai gan skola mani visu laiku spieda uz to, bet es iespītējos un paliku pie sava. Jo ko dara dokumentālā fotogrāfija? Visi šobrīd strādā paralēli arī ar interaktīvajiem medijiem. Ipadi, iphoni. Taisa filmas. Tas ir gan tehnoloģijas attīstības pirksts, gan arī tas, ka tu uzreiz vari likt iekšā tekstus.

Un kāpēc tu fotogrāfē? Kāpēc tu nepūt trombonu vai kaut ko citu?

Bieži vien, strādājot ar veco kameru, ir gaismas noplūde, skrāpējumi, manuprāt, tas ir daudz foršāk, nekā tas, ko es esmu gribējusi nofotografēt. Filma un fotoaparāts arī piedalās procesā. Es daudz nebildēju īstenībā, bet tas ir moments, kad tu zinu, ka tā filma iedos savu knifu.

Filma tev ir kā draugs.

Jā. Un es zinu, ka tā piešķir tādu līniju, par kuru es vispār nenojaušu. Kaut kāds gļuks notiek, piemēram, bildē kādam pierē ir zvaigznīte. Kāpēc tā tur ir, nav nekādu izskaidrojumu. Citās nav, bet tajā ir. Vienkārši ir. Turpretim ar digitālo ir tā, ka es varu darīt jebko. Sagriezt, līmēt, kadrēt, montēt – visu. Saņurcīt un izmest ārā.

Šovasar, finalizējot Borderlines projektu, man atnāca apjausma, ka fotogrāfija man ir bijis kā tāds dzelonis, ap kuru es visu laiku grozos, un par to domāju, tajā dzīvoju un it kā radu kaut ko jaunu. Taču beigās es sapratu, ka tas ir bijis instruments, lai risinātu savus iekšējos jautājumus. Es tikai pati to neapzinājos. Kā terapija. Un sapratu, ka mans nolūks nav bijis radīt kaut ko citiem, ka tas ir bijis atmiņu kopums, kas izpaužas caur fotogrāfiju kā vizuālu valodu, kurā es biju iestrēgusi. Atslēga, kas īstenībā man pavēra ceļu uz jaunu apziņu, sākumu. Kas ar tevi notiek?

Fotografēt sāku pavisam nesen. Mani nekad nav interesējis piefiksēt šo momentu, svarīga ir būtība, jo tas mirklis man ir jāizdzīvo pašai. Pirms gada nopirku Olympus Mju, man tā visu laiku ir līdzi somiņā, bet man ir jāpiespiež sevi līdz tai nokļūt. Jo citreiz ir tik forša sajūta, ka es negribu tajā iejaukties. Tās ir tādas paralēlas sajūtas. Jo tagad, skatoties uz momentu bildēm, es domāju, ka baigi forši, ka es to visu fotografēju. Tajā pat laikā tas viss šķiet tik ļoti atsvešināts. Tagad es varu skatīties uz tādām bildēm un izdomāt pilnīgi citu stāstu.

Man vienubrīd palika grūti sevi saukt par fotogrāfu. Es sajutos kā viena maza rūtiņa, ļoti maza rūtiņa milzīgā, brīnišķīgā pasaulē, kurā visu laiku viss notiek. Un tu negribi tur jaukties, jo tu zini, ka ar fotografēšanu tur neko neuzlabosi. Ka vajag atstāt, dzīvot un priecāties.

Jo brīžiem ir sajūta – ko fotografēt? Un es sēžu un domāju, ka būtu forši kaut ko nofotografēt, bet nav ko nofotografēt. (smejas) Bet te pēkšņi tu lec no gultas nakts vidū, ģērbies un ej kaut ko fotografēt tāpēc, ka esi izdomājusi, ka tev tagad vajag tieši to.

Tas notiek, kad tevī kaut kas savienojas. Un tādēļ liekas, nu kas tas fotogrāfs…

…ka viņš neko nedara. (smejas)

Ka tā ir dzīve, tas ir process, kas notiek tevī. Un ar fotogrāfiju tam arī nav sakara. Tev jāiet un viss.

Tam nav nekāda sakara ar fotogrāfiju, bet tajā pat laikā tieši tas fiziskais aparāts tevi piespiež izdarīt lietas, kuras tu nekad mūžā nedarītu. Man īstenībā patīk strādāt ar cilvēkiem, kurus es nepazīstu, jo man tad nav jādod nekādi norādījumi. Ja jau es esmu kādu uzrunājusi, viņā ir viss, ko es no viņa gribu.