Hic jacet identitāte

Rīgas Svētā Pētera baznīcā šobrīd ir iespējams izlasīt divu zviedru mākslinieču – Līnas Ikšas un Emelijas Malmkvistes – atskaiti par savas identitātes meklējumiem. Tieši tā: izlasīt. Izstādes vizuālajā komponentē – Zviedrijas latviešu portretos – vienīgā identitāti apliecinošā detaļa ir Latvijas karoga krāsas, ar kurām ir izkrāsoti melnbaltie attēli. Citu liecību par viņu sociālo identitāti – priekšmetu, interjeru, mijiedarbības ar citiem – attēlos nav. Informācija, kas atklāj gan autoru mērķi, gan atrasto vēstījumu par identitāti, ir atrodama tikai attēlu parakstos. Tātad izstāde tiešām ir jālasa, nevis jāskatās. Labi, pieņemsim, ka fotogrāfijai jāpievieno skaidrojums. Taču tekstā nav norāžu vai smalku mājienu, kas veidotu savdabīgu interpretācijas kontekstu, kurā pārstrukturētie vizuālie kairinātāji veicinātu jaunu interpretāciju. Skatītājs tikai identificē redzētās personas vārdu. Fotogrāfei pat nav izdevies atklāt savus varoņus, kuri pēc sejas izteiksmes izskatās vienādi. Lai arī atbilst galvaspilsētas fotosalona portreta līmenim.

Kādu identitāti mums atklāj teksts? Vairumā parakstu runa ir par 1944.-1945. gadu, kad portretētie cilvēki, būdami bērni vai pusaudži, bijuši spiesti pamest dzimteni. Zviedru mākslinieces, kuru mammas ir latvietes, šādā veidā patiešām atklāj savu izcelšanos, kas psihoanalīzē veido piedzimšanas traumas saturu. Tomēr trauma paliek tikai vārdos izteikta, tai nav vizuālo apliecinājumu. Ko mākslinieces gribēja teikt, kontrastējot dramatisko verbālo un neitrāli salonisko vizuālo vēstījumu, es nezinu. Visdrīzāk viņas neprot strādāt ar šiem diviem reģistriem vienlaikus, jo arī koncepcijas pieteikumā runa bija tikai par tehniskiem trikiem – mums pastāstīja, kādu aparātu izmantojusi fotogrāfe un kādā veidā māksliniece uz monohromatiskās bildes likusi Latvijas karoga krāsas. Nebija padomāts arī par attēlu publiskošanas koncepciju. Ņemot vērā teksta lomu, portreti iederētos privātā albumā. Atceros, skolā tādus taisījām tādus: kā nu pratām fotografējām savas pilsētas izcilos cilvēkos un vienveidīgās bildes dāsni paskaidrojām ar tekstiem, kuru rakstīšana mums padevās labāk. Mūsu mazpilsētas mērogā rezultāts bija brīnišķīgs. Šajā gadījumā fotogrāfiju nozīmi papildus ietekmē baznīcas telpiskais konteksts. Visnotaļ iespaidīgā lieluma portreti, izvietoti pie baznīcas sienas, atgādina akmenī kaltās epitāfijas. Neesmu pārliecināts, ka šādi mākslinieces lika bēdu zem akmeņa. Bet citādi ideja nav slikta: publiski apglabāt vizuāli līdz galam neizdomāto koncepciju par stilīga jēdziena identitāte izpēti ar stilīgiem instrumentiem.