Orests Silabriedis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Reti kad esmu juties tik ļoti pārņemts no mākslas, kā 2010. gada nogalē, skatoties Egona Spura fotogrāfijas Rīgas mākslas telpā. Toreiz tā bija maza daļa no lieliskās izstādes Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984. Pēc tam izstāde Arsenālā. Vēl pēc tam Neputna izdotais albums. Un šorīt Egona Spura dēla Egīla izveidotā mājaslapa.
Egona Spura laukumi, līnijas, ēnas un sejas – viss ir tik lakonisks un precīzs, cik vien iespējams. Liekas nevajadzīgi apgrūtināt bildes ar vārdiem. Tad kāpēc šis teksts? Rakstu to tādēļ, ka beidzamā laikā bieži iedomājos par iespējamām paralēlēm Latvijas vizuālajā mākslā un mūzikā. Skatoties Ģederta Eliasa gleznas, nāk prātā Jāņa Ivanova simfonijas. Nesen iepazītais un satriecošu iespaidu atstājušais Visvaldis Ziediņš asociējas ar Marģera Zariņa spēļu telpu. Un tad nāk laikposms, kurā mūziku rakstīja Pauls Dambis, Agris Engelmanis, Edmunds Goldšteins, Romualds Grīnblats, Artūrs Grīnups, Imants Kalniņš, vēlāk Pēteris Plakidis, Pēteris Vasks, Imants Zemzaris, citi.
Skatos Egona Spura bildes, un kā nazis sienā cērt Pētera Plakida Mūzika klavierēm, sitaminstrumentiem un timpāniem. Šķiru lappusi, un ieskanas Agra Engelmaņa lakoniskās Diafonijas klavierēm un orķestrim. Citā lappusē – Romualda Grīnblata nebūt ne naktsmierīgā Noktirne. Artūra Grīnupa absolūti perfektā Sestā simfonija. Egona Spura fotogrāfijas paplašina mūzikas apvārsni. To nevar tā īsti saprast – kā melnbalts divdimensionāls objekts savienojas ar skaņu kopumu, kas ir faktiski nemateriāls, vismaz mūsu pasaules izpratnē. Melnbaltie laukumi, gaismas vīdēšana, mākoņu nojausma – tas viss saskan ar tām atmiņām, kas arvien biežāk uzviļņo kā līdz galam nenoformulēts eksistences apliecinājums. Es domāju par mūziku, es grasos to aprakstīt. Dažbrīd līdzsvaroti, bet citbrīd pat gandrīz izmisīgi cenšos sataustīt kaut ko iz tās četrdesmit gadu senās pagātnes, kad manas pirmās cepurītes žuva uz veļas auklas Mežaparka kazarmu sarga modrā uzraudzībā un Romualds Grīnblats bija uzrakstījis jau četras simfonijas.
Egons Spuris nepalīdz. Viņš rosina. Atbildes uz maniem jautājumiem ir nevis Spura fotogrāfiju gaismas laukumos, bet gan šīs gaismas atspulgos mūzikā, ko klausos. Mākslinieki pēta savējos, un nāk klajā grāmatas. Mūziķi ir nesteidzīgāki – pa kādai brošūrai, pa kādai apcerei. Cik mākslinieku klausās Plakidi? Cik mūziķu skatās Spuri?
Izrādās, ar Egonu Spuri esam (bijuši) kaimiņi. No sava dzīvokļa stūra loga visai agrā un ļoti aukstā marta rītā skatos uz Bruņinieku ielu, kur (aptuveni) starp Čaka un Avotu ielu dzīvoja Egons Spuris. Vēl aiz Avotu ielas uz Valmieras ielas pusi atrodas nams, kurā dzīvoja Romualds Grīnblats. Nepatīk domāt, ka reiz kaut kas bija labāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka labākās dienas ir tās, kas vēl tikai nāks. Bet tās dzirksteles starp rudens lapām un tramvaja riteņiem, tie auto, kuru markas varēja atšķirt pēc skaņas, tās smilšu vērpetes saulainos, klusos pagalmos, tie mākoņi, kas sen aizpeldējuši un nu sastopami vairs tikai fotogrāfijās – tas viss ir tajā Egona Spura bildes gaismas plankumā ar cita nama ēnas nospiedumu un notekcaurules eleganto elkoni. Un vēl tur ir trīs vadiņi, kas aiziet debesīs kā trīs vārdi: tā paiet laiks vai laiks neko nenozīmē, vai arī (pavisam vienkārši) melnbaltas gaismas laukumi. Trim vadiņiem kontrapunktā debesis šķērso divi citi smalki vadiņi. Varbūt Egīls Spuris atceras, kādu mūziku klausījās viņa tēvs?
