Bērniem nepiemītošie bērnu jautājumi
Līdz 31. martam Fotogrāfijas muzejā apskatāmas divas izstādes – Ievas Balodes Bez tēva un Valta Kleina Mēs gribam – mēs vēlamies.
Kur ir pazudis tēvs? Fotogrāfes Ievas Balodes jautājums pārrauj ar ģimenes metaforām bagāto gadu ilgo politikas un kultūras tradīciju. Kāds valodnieks 1992. gadā Dienā priecājās: beidzot esam atbrīvojušies no varmācīgi uzspiestā tēva vārda. Runa bija par pilnu personvārdu krievu tradīcijā – vārds, tēva vārds un uzvārds (tos visus tagad nomainīja 11 cipari), taču diskursa psihoanalīzei ir būtiski tieši šādi neveikli formulējumi. Tas skanēs jocīgi, taču tēva vārds tiešām tiek uzspiests, taču akceptējot uzspiešanu bērns iegūst brīvību. Tēva vārds aizliedz bērnam palikt kopā ar māti, lai pašam brīvi veidotu savu personību. Vienlaikus tas paver ceļu uz kultūru, jo tā ir nepieciešama, lai iedzīvotos citu cilvēku vidū.
Politiskā neapzinātā koncepcijas autors Fredriks Džeimsons iztirzājis to, analizējot ģimenes dzīves peripetijas Balzaka romānos. Džeimsons parādīja, ka privātajā dzīvē cilvēki izspēlēja politekonomisko pārmaiņu radītos sarežģījumus. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka pie mums tas notika gluži pretēji – politika veidojas, sublimējot neatrisinātās ģimenes dzīves problēmas. Nespēja tapt brīvam dēļ bojātās tēva vārda funkcijas ģimenes audzināšanas līmenī tikusi pārcelta politiskajā līmenī kā atņemtā brīvība, valsts, Latvija. Kultūras darbinieki uzstājīgi piedāvā savus pakalpojumus tēva vārda funkcijas īstenošanā. Taču meklē viņi māti. Mākslas darbos klātesošais tēvs ir liekais tēvs – “ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt”.
Ieva Balode nosauc problēmu tieši, bez mūsu mākslā iecienītiem haikveidīgajiem mājieniem: kādēļ tik daudz bērnu ir uzauguši kopā tikai ar mātēm, kas noticis ar vientuļajām mātēm, kas notiek ar vientuļajiem tēviem? Jautājumus mēs izlasām, ieejot izstādes zālē. Pati problēma ir iztirzāta diptihos: viens attēls ir meitenes portrets ainavā; otrs skatītāja uzmanību vērš uz dažiem priekšmetiem, kurus viņa ir pieminējusi fotogrāfiju anotācijā lasāmajā intervijā. Basketbola bumba, rotaļlieta, audio kasetes – tēvs tās lietojis pats, dāvinājis, runājis par tām. Otrā fotogrāfija priekšmetisko tēva vārdu, ļaujot distancēties no pārtrauktajām ģimeniskajām attiecībām, lai pēc tam būtu iespējams runāt par savu problēmu, saprast, kas pietrūkst, un virzīties tālāk patstāvīgajā dzīvē. Tas ir lasāms arī meiteņu stāstījumos – saņemties, izprast problēmu un likt to malā. Ļoti neierasta pieeja latviešu mākslā, kuras princips ir mūžīgā atriešanās pie rētu urbināšanas.
Ievai Balodei gan nav veicies ar koncepcijas māksliniecisko realizāciju. Portretiem ir amatieriska stilistika, meitenes šabloniski pozē, nekā būtiska par sevi neatklājot. Ja tā bija apzināta iecere, tad tā neiet kopā ar visu vēstījumu. Fotografēšanas vide un priekšmeti ne visos gadījumos ir labi pārdomāti – ir nepieciešama diezgan liela piepūle, lai pārtulkotu verbālo anotāciju vizuālo zīmju valodā. Dažos gadījumos bija atrasta perfekta vārda/ priekšmeta saikne ar tēvu, dažos gadījumos tas nebija izdevies.
Otra Fotogrāfijas muzejā skatāmā izstāde – Valta Kleina Mēs gribam – mēs vēlamies – arī apgāž latviešu politisko neapzināto. Kleina fotogrāfijas to izdara ar mākslinieciskiem paņēmieniem bez samocītās intelektualizēšanas. Izstādē redzam bērnu namos, internātos un nepilngadīgo kolonijās tapušos 58 bērnu un pusaudžu portretus. Fotogrāfs strādājis 1990. gadu sākumā – laikā, kad dzejnieces Māras Zālītes par bāreni kristītā tauta jau bija atguvusi savu māti politiskajā līmenī. Privātajā, kā redzam izstādē, problēma nebūt nebija atrisināta.
Kleina portretos meitenes un zēni ir ļoti dažādi. Nikni skatieni, viltīgi vaibsti, labestīgi smaidi, izspūruši mati, negludināts krekls, nobrāzums pie acs, ar eļļas krāsu nokrāsotā siena aiz muguras – no šiem vizuālajiem sīkumiem mūsu acu priekšā veidojas personība. Fotogrāfijā ir veiksmīgi iekļauti verbālie vēstījumi – bērni ar savu roku ierakstīja zem savas portreta kādu vēlējumu sev vai mums. Burtojot ar kļūdām rakstītos teikumus un ieskatoties seju detaļās mēs noklausāmies 58 vienreizējus stāstus par dzīvēm, kas vēl tikai bija sākušās.
