Lašapela pasaulē

“Skaistums pievelk cilvēkus, turpretim neglītums tos atstumj, agresīvi attēli tos atgrūž, bet dokumentēt to, kas ir patiesība – tas ir fotožurnālista darbs, ne manējais.” ¹⁾http://edition.cnn.com/2010/US/12/23/lachapelles.paradise.hawaii/index.html

Zviedrijas fotogrāfijas muzejā Fotografiska Stokholmā bija apskatāma amerikāņu fotogrāfa Deivida Lašapela (David LaChapelle, 1963) retrospektīvā izstāde Degošais skaistums (Burning Beauty). Tā vienkopus piedāvāja ielūkoties plašajā autora daiļradē, sākot no karjeras pirmsākumiem vairāk nekā trīsdesmit gadu atpakaļ un beidzot ar jaunākajām kluso dabu sērijām. Savos darbos Lašapels nojauc robežas un rada savu pasauli, kas nešķiro cilvēkus pēc vecuma, rases, dzimuma vai ķermeņa tipa. Autora fotogrāfiju stilu ietekmē viss, sākot ar kinofilmām un amatieru fotogrāfijām līdz pat mākslas vēsturei un pornogrāfijai, to visu apvienojot vienā unikālā stilā.

Kā apgalvo izstādes organizatori, Lašapelam ir īpaša nozīme Fotografiska vēsturē, jo pirms četriem gadiem viņa darbu prezentācija guva tik plašu atsaucību, ka tā bija pietiekoša motivācija izveidot Fotografiska – iedvesmojošu tikšanās vietu, kura tagad ir kļuvusi par atpazīstamu izstāžu telpu fotogrāfijas pasaulē. Lašapela izstāde ir pirmā un, iespējams, vienīgā reize, kad visas muzeja telpas atvēlētas vienam autoram. Kopumā izstādītas vairāk kā 250 fotogrāfijas, instalācijas un video darbi.

Izstādi atklāj lielformāta triptihs (jāpiezīmē, ka vairums darbu ir lielformāta), kurš, izmantojot atsauces uz ikonogrāfiju un Bībeli, attēlo Maiklu Džeksonu kā mūsdienu, modernā laika mocekli. Kā apgalvo autors: “Viņa dziesmu teksti ir tik naivi un skaisti. Tas ir viens no mūsu laika episkākajiem stāstiem, nokrist no tādiem augstumiem, tādā bezdibenī. Viņš ir modernā laika moceklis.” ²⁾http://www.trendhunter.com/trends/michael-jackson-portrait-david-lachapelle Vēsturiski darbi pirmoreiz tika izstādīti laikā, kas sakrita ar Maikla Džeksona nāvi.

Bībeles tēma parādās arī citos autora darbos, piemēram, Lai nāk Tava valstība (Thy Kingdom Come, 2009), kas norāda uz katoļu baznīcas koncentrēšanos uz laicīgajiem labumiem. Deivids Lašapels regulāri izmanto atsauces ne tikai uz kristietību, bet arī uz mākslas vēsturi, autors tās izmanto kā starta punktus, lai paustu savu viedokli par laikmetīgajām problēmām. Pievēršoties bagātīgajam mākslas vēstures attēlu krājumam, viņš cenšas sasaistīt savus darbus ar lielo mākslas vēstures tradīciju. Pats autors kā iedvesmas avotu norādījis Renesanses mākslinieku Mikelandželo, piemēram, izstādes lielāko darbu Plūdi (Deluge, 2009) ietekmējusi tieši Siksta kapelas freska. Tajā Lašapels attēlojis Bībeles plūdus Lasvegasā, kur, fonā nogrimstot populāriem zīmoliem, priekšplānā izvirzās modernā cilvēka ciešanas. Bībeles motīvs ir pārveidots par darbu, kas attēlo mūsdienu sabiedrības nepastāvību un to, kā cilvēki vēršas pie citiem pēc palīdzības un atbalsta.

Atsauces uz 17. gadsimta klusās dabas gleznojumiem ir redzamas arī sērijā Zeme smejas ziedos (Earth Laughs in Flowers, 2012), kura sastāv no grandioziem ziedu uzstādījumiem. Tikai iedziļinoties var atšķirt dabīgos augus no mākslīgajiem, galvaskausi salikti kopā ar Bārbiju lellēm, mobilajiem telefoniem, komerciāli gatavotu pārtiku un citiem mūsdienu objektiem. Kopumā šie attēli runā par Amerikas aizraušanos ar patēriņa kultūru, nabadzīgo valstu izzagšanu un mākslas pasaules pārliecību par mākslu kā objektu, turklāt autoram raksturīgajā stilā, izmantojot spilgtas krāsas un labi pazīstamas sejas. Piemēram, daudzu mākslinieku attēlotā populārākā nāves aina – pietà — Jaunava Marija ar mirušo Jēzu klēpī. Autora konkrētā darba ideja bija to personificēt, attēloto vairāk attiecinot uz visām nesvarīgajām (mazajām) ikdienas nāvēm. “Es gribēju izveidot attēlu, kurā varētu būt Svētā Marija, tikpat labi kā palaistuve Marija no Trešās avēnijas un viņas draugs narkomāns.” ³⁾http://www.myspace.com/davidlachapellestudio/blog/208290335

Lašapels ir dzimis Feirfīldā, Konektikutas štatā, bet jau kopš bērnības viņu vilinājusi Ņujorka. Piecpadsmit gadu vecumā viņš pārcēlās uz turieni, strādāja par trauku novācēju leģendārajā klubā Studio 54 un ietekmējās no fantāziju pārpilnajiem šoviem un valdzinošajām slavenībām. Pēc studijām Ziemeļkarolīnas Mākslas skolā, viņš atgriezās Ņujorkā, un vienā no savām pirmajām izstādēm satika popārta mākslinieku Endiju Vorholu, kurš pieņēma viņu darbā savā žurnālā Interview. Toreiz izstādīti tika darbi no sērijas Eņģeļi & Svētie & Mocekļi (Angels & Saints & Martyr), kas tikai nesen atkal iepazīstināti ar publiku.

Šajā sērijā Lašapels ir izmantojis reliģijas un spirituālisma estētiku, attēlojot jaunus cilvēkus kristiešu ikonogrāfijai raksturīgās pozās un žestos. Kails ķermenis regulāri parādās autora darbos, savukārt viņa agrīnie darbi attēlo vēlmi veidot emocionālu saikni starp attēlu, fotogrāfu un skatītāju. Ar dinamiskajām pozām, siltajām krāsām un dramatisko apgaismojumu, šie attēli akcentē cilvēka ķermeņa garīguma un dievišķuma aspektus.

Astoņdesmito gadu beigās visi gribēja nokļūt uz Interview vāka, jo tas bija ietekmīgākais popkultūras žurnāls Amerikā. Strādājot žurnālā, Deivids ir fotografējis pasaulē slavenākos aktierus, māksliniekus, modeles, sportistus, dizainerus, politiķus un citas slavenības. Izstādītie portreti varbūt izskatās mākslīgi, bet konkrētās fotogrāfijas uzstādījums vienmēr ir atkarīgs no portretējamā personīgā stāsta vai publiskā tēla. Mūsdienu slavenību kultūrā attēli un portreti spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Ikvienam, kurš vēlas nokļūt sabiedrības uzmanības lokā, ir jārada savas personības un dzīvesveida tēls, lai spētu distancēties no apkārt esošās sabiedrības, tajā pat laikā radot noslēpumainības plīvuru ap sevi. Lašapela portreti ir efektīvs līdzeklis, kā pievērst uzmanību un radīt atpazīstamību. 1990. gados, strādājot tādiem izdevumiem kā Vogue, Vanity Fair, Interview, Rolling Stone, i-D u.c., Lašapels pievērsās modes un slavenību portretiem, kuri bija nepieciešami pastāvīgi augošajai žurnālu, televīzijas un modes industrijai. Tas bija laiks, kad mode un reklāma arvien vairāk pievērsās dzīvesstilam, popkultūrai un luksusa dekadencei. Deivida Lašapela portretu ironija slēpjas spējā radīt skaļus un nekaunīgus attēlus, kuros ir iestrādātas norādes uz attēlotajiem personāžiem, piemēram, kariķēts fotogrāfa Araki sižets grāmatizdevēju Angelikas un Benedikta Tašenu portretā, Kanje Vests kā Melnais Jēzus vai Britnija Spīrsa kā nevainīga, bet iekārojama meitene.

Neskatoties uz to, ka tā laika darbos Lašapels ekstravaganti spēj attēlot cilvēka ķermeni kā iekārojamu luksusa priekšmetu, darbi ir piepildīti ar vairāku līmeņu humoru. Skatītājam sāk šķist, ka cilvēka ķermenis tiek pārvērsts par objektu, kas nepārtraukti ar patērētāju kultūras palīdzību ir jāparāda kā jauns modes kliedziens. Viņa modes attēli ir daļa no mūsdienu sabiedrības apsēstības ar luksusa lietām. Tajā pat laikā viņa attēli piedāvā arī citu, ļoti plašu cilvēciskā izskata spektru, piemēram, transseksuālas modeles vai cilvēki ar lieko svaru, kas simbolizē alternatīvu pastāvošajai normai.

Deivida Lašapela fotogrāfijas ir pēdējās dekādes vizuālās kultūras pašā centrā. Viņa modes fotogrāfijās apģērbs ir tikai rīks, lai stāstītu stāstu. Šāds pavērsiens ir bijis ļoti būtisks visā modes fotogrāfijā. Tā vietā lai parādītu izskatu, piegrieztni un audumu, mūsdienu mode fokusējas uz to, lai stāstītu stāstu. Lašapela attēli bieži izskatās tā, it kā būtu izņemti no kādas atpazīstamas kinolentes, piemēram, sēriju Seja ar rētu (Scarface, 2002) iedvesmojušas klasiskās detektīvromānu filmas. Bet pieminēšanas vērta ir arī 2006. gada sērija Atmiņas Amerikā (Recollections in America), kurā Lašapels, manipulējot ar septiņdesmito gadu amatieru fotogrāfijām, rada laikmetīgus modes attēlus. Tajās attēlotajos ģimenes pasākumos ievietoti papildu objekti un cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar oriģināliem, liedzot skatītajam ieraudzīt atšķirību. Ievietotie ieroči, karogi un tamlīdzīgi spēka simboli norāda uz amerikāņu sapņa simbolismu un raksturīgajam problēmām. Vai arī pornogrāfisku filmu un seksuālu fantāziju ietekmētā sērija Spilgtās video zvaigznes (Vivid Video Star, 2002), kas attēlo seksualizētus motīvus un izceļ monotonās, atkārtojošās pornogrāfiskās ainas un apsmej to ķermeņa valodu.

Izstādē varēja aplūkot arī autora video darbus. Deivids Lašapels sadarbojies ar visdažādākajiem mūziķiem, piemēram, ar Kristīnu Agileru, Mobiju, Dženiferi Lopesu, Britniju Spīrsu, Robiju Viljamsu, Eimiju Vainhausu. Plaša sadarbība bijusi ar mūziķi Eltonu Džonu, tostarp arī veidojot skatuves šovu Sarkanās klavieres (The Red Piano, 2004). Radīta arī paša finansēta īsfilma Krumped un pilnmetrāžas filma Rize par Losandželosas dejotājiem.

“Es patiešām mīlēju populāro kultūru un fotografēju ikvienu, kuru varēju pierunāt sēdēt nekustīgi, galu galā iekļaujot visus, kuri man šķita interesanti… Man tas beidzās ar Parisu Hiltoni. Man patika virspusējais tukšums, blondie, pieaudzētie mati, kontaktlēcas, mākslīgais iedegums … viņa ir tik perfekta.” ⁴⁾http://www.artnet.com/magazineus/features/barone/barone3-28-07.asp 2006. gadā Lašapels nolēma pārtraukt darbību komerciālajā fotogrāfijā un atgriezties pie saknēm, fokusējoties uz mākslas fotogrāfiju. No jaunākajiem autora darbiem tika izrādīta sērija Negatīvā valūta (Negative Currency, 2010), kurā autors eksperimentē ar dažādu valstu valūtu kā negatīvu, transformējot naudas zīmes monopola stila popārtā, kurā vienlaicīgi redzamas abas puses.

Kā arī darbs No tumsas uz gaismu (From Darkness to Light, 2011), kas sastāv no vairāk nekā 14 000 saplēstām un ķēdes formā saskavotām plikņu bildēm, kuras piekārtas pie telpas griestiem un krāsās no gaiši līdz tumši sarkanam caurvij visu telpu. Kopš aiziešanas no komerciālās fotogrāfijas Lašapels organizējis dažādas izstādes gan galerijās, gan muzejos, lai gan mākslas kritiķu vidū viedoklis ir visnotaļ pretrunīgs. Sākot ar uzskatu, ka Amandas Lepores (Amanda Lepore) portreti Vorhola Liz estētikā ir būtiska mūsdienu kultūras sastāvdaļa, un beidzot ar to, ka autors ir vairāk komerciāls izsmiekls nekā mākslinieks. “Viņš ir viens no tiem māksliniekiem, kuri ir dziļi ierakušies modes pasaulē, kas vēsturiskā perspektīvā mākslas un izsoļu namu pasaulē drīzāk bijis tikai netīrs jēdziens,” ⁵⁾http://www.nytimes.com/2011/05/29/fashion/david-lachapelle-from-photographer-to-artist.html?pagewanted=all&_r=0 apgalvo Džošua Holdemans (Joshua Holdeman), Christies izsoļu nama fotogrāfijas speciālists.

Kā izstādes papildinājums ir izdots katalogs, kurš ar vairāk nekā 200 ilustrācijām un četrām esejām, atspoguļo daļu no Deivida Lašapela daiļrades.