Tūrista acīm

Autonoma fotogrāfija Ievas Epneres izstādē Telpas atmiņa laikmetīgās mākslas centrā kim? ir tikai viena – Tūristu grupa klausās gides stāstījumu, Ņižņijnovgoroda. Visos citos eksponātos fotogrāfiska ir tikai daļa no darba. Raudošie ziloņi ir attēls, kas darināts autortehnikā, Domājot par skulptūru ir telpiski izkārtota fotogrāfiju grupa, fototapetes ir fototapetes, bet viens no video darbiem stilizē fotogrāfiju. Turklāt, ņemot vērā, ka autore intervijā atzinusies krīzē attiecībās ar fotogrāfiju un mīlestībā pret laikmetīgo mākslu, arī viena minētā fotogrāfija būtu jāskata nevis atrauti, bet kā daļa no kopējā projekta. Tādēļ rakstīšanai par Epneres izstādi portālam FK ir zināms formāls ierobežojums, kas saistīts ar mākslinieces līdzšinējo reputāciju, bet sašaurina interpretāciju. Bet labi, ka tā. Droši vien izstādes jēgu būtu jāmeklē nevis katrā eksponātā atsevišķi vai to summā, bet elementu savstarpējās attiecībās. Daļa no tām saistītas ar fotogrāfijas attiecībām ar attēloto telpu, objektiem, citiem priekšmetiem, izvietojumu vidē utt. Kombināciju skaits gandrīz neierobežots. Nu, ko…

Izstādē saskatāmas divas tēmas, kuras telpā izkārtotas krusteniski. Vienu no tām varētu saistīt ar identitātes un garīgiem meklējumiem, otru – ar vizuālu iespaidu fiksēšanu. Protams, krusta kompozīcija varētu nozīmēt, ka abas tēmas papildina vai pat dublē viena otru.

Pie pirmās grupas es pieskaitītu video ar skaņu Ekstremāla fūga vienai balsij. Laima, tai pieskaņotu vitrāžu un atrastu koka figūriņu pa ceļam uz vitrāžai radnieciskā garā apdarinātu logu. Perpendikulāru maršrutu veido gaismas iespaidu fiksācijas – video Astoņi, diaprojekcija uz koka objekta, fotogrāfijas Bez nosaukuma un vēl viena projekcija tādā pat vārdā. Attēli izstādes ievadā un fototapetes veido tādu kā pavadošu partiju krusta kompozīcijai. Starp citu, tieši viena no tapetēm – palielināts raupjas faktūras attēls pa visu sienu – man šķita visnoslēpumainākais un rosinošākais izstādes darbs. Tas sagadīšanās pēc sasaucās ar izstādi kim? pirmajā stāvā, kurai ar Epneri nav nekāda sakara, tādā veidā lieku reizi apliecinot, ka sakarību meklējumi laikmetīgajā var būt bezgalīgi un reizēm novest maldu ceļos. Pārējie izstādes darbi likās diezgan viennozīmīgi uzlādēti ar secinājumiem, kādi skatītājam par tiem būtu jāizdara. Kas gan tāpat nepasargāja no pārpratumiem.

Fūga (komponiste Evija Skuķe, izpilda Laima Lediņa) kā skaniski, tā vizuāli ir diezgan neciešams darbs, un nav šaubu, ka tāds tas arī iecerēts (grūti atrast citādu izskaidrojumu avangardiskā tradīcijā ieturētai vokalīzei ar pašizgudrotu valodu, kas pilna šņāceņu un rūceņu, kameras kustībai no dziedātājas pakauša uz seju un kadrējumam, kas izceļ zobu breketes). Apstiprinājumu var gūt beigu kadros, kad soliste, tikusi galā ar sarežģīto dziedājumu, iekšēji triumfē. Tā ir arī uzvara pār skatītāju/klausītāju, kuram skaidri tiek vēstīts, ka laikmetīgajai mākslai nav jābūt komfortablai.

Koka vīriņš ir amizants, bet īstu sakaru ar otru skaņas instalāciju – ap mākslīgo logu neveido, ja neskaita atgādinājumu, ka laikmetīgās mākslas uzdevums ir radīt jautājumus. Starp citu, paša loga īpatnību es pamanīju tikai tad, kad man par to pastāstīja, un novērtēju, apskatot otrreiz, tādā veidā pārliecinoties, ka latviešu kritiķis laikmetīgo mākslu ne tikai novērtēt, bet pat ieraudzīt nespēj. Tiesa, tiesa. Mans kolēģis Jānis Taurens arī gandrīz nepamanīja tapetes uz stabiem kim? pirmajā stāvā, kurām, kā jau teikts, ar Epneri nav nekāda sakara.

Gaismas un telpas iespaidu tēma saistīta ar mākslinieces pārdzīvojumiem, atvadoties no studiju darbnīcas. Par mācību iestādes izcilību, kurā tā atradās, un īpašo svarīgumu jau tik daudz rakstīts, ka negribas atkārtoties. Skumjas, pametot tādu vietu, ir saprotamas. Tomēr to iemiesojuma izteiksmībai mazliet pāri nodara tehnika. Proti, ka saules starus burtiski tēlo projekcijas aparāta stari. Saules gaismas veidoti laukumi ir izplatīts motīvs fotogrāfijā, un man laikam labāk patiktu tos redzēt tieši šajā tehnikā. Vai arī glezniecībā, kur gaišs ir gaišs un tumšs ir tumšs. Video projekcijā, kurā gaisma tikai atsedz ekrāna faktūru un pat ēna ir palsa, salīdzinot ar telpas tumsu, šis efekts ir vairāk iztēlojams nekā ieraugāms. Tas, protams, apliecina, ka laikmetīgā māksla ir vairāk konceptuāla, nekā vizuāla.

Interesanta sadarbība veidojusies starp mākslinieci un divu viņas darbu modeli – studiju biedreni. Jādomā, ka tajā, tāpat kā pārējos izstādes darbos, izpaužas Ievas Epneres mākslas īpašais femīnais aspekts, kas man nav pieejams pilnībā. Es tikai redzu, ka meitenes dara citādāk nekā zēni, kuri nereti meklē īpašas situācijas, piedzīvojumus un action. Šajā gadījumā nekas nenotiek, viena māksliniece sēž vai stāv, otra fotografē vai filmē, un, labi pacenšoties, skat – darbs gatavs!

Secinājumi pēc izstādes neiznāk pārāk oriģināli. Protams, nevar noliegt, ka personiskās identitātes un garīguma meklējumi, tāpat kā privātas atmiņas ir nozīmīgas un nesalīdzināmas. Tomēr izstādē iepazītā pieredze man nelikās atklāta gluži tik dziļi, lai to dēvētu par unikālu, ne arī pavērās kā universāla. Drīzāk iešaujas prātā apzīmējums, kas pozitīvā nozīmē sen vairs netiek lietots mākslas kritikā, bet kādreiz skanēja bieži – tipiska. Apzinoties, ka šāda apzīmējumu dalīšana ir vien operacionāla – viens un tas pats motīvs var būt gan unikāls, gan tipisks, gan universāls, atkarībā no mēroga, kurā to skata, – es tomēr savus iespaidus raksturotu kā vidējus gan attiecībā uz izvēlētajām tēmām, gan formālajiem risinājumiem. Katrs no mums ir kaut kur pārcēlies un kaut kā veidojis savas attiecības ar pasauli, bet tikai retais ir ieinteresēts sveša albuma pārlapošanā.

Fotogrāfija, kas attēlo tūristus Ņižņijnovgorodā, gan skaidri norāda, ka garlaicība ir neieinteresētas auditorijas, nevis performera/mākslinieka problēma. Tā tieši liek solidarizēties ar attēlā neredzamo gidu, kura stāstījumā neviens neklausās. Bet es gribētu oponēt – ja stāstījums būtu aizraujošāks, pat visnīgrākie tūristi saausītos. Galu galā tādēļ jau braukuši.