Intervija ar Valdi Braunu

Fotoveterāns Valdis Brauns (1945) ir pazīstams ar gleznieciskiem aktiem un romantiskām ainavām, taču savā jaunākajā izstādē Sāļais vējš, kura līdz 28. aprīlim skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā, izlicis dokumentālas fotogrāfijas ar zvejnieku dzīvi Ventspils rajonā. Attēli tapuši 1970. gadu sākumā, kad, dokumentējot zvejas kolhozus un ražošanas procesus partijas atskaitēm, Brauns fotografējis arī zvejnieku portretus un ikdienu savām interesēm. Melnbaltajos fotoattēlos redzami tā laika piekrastes zvejnieku darba mirkļi, portretēti strādnieki, kuri savu iztiku pelnīja, ik dienu dodoties jūrā. Par vienu no karjeras augstākajiem punktiem var uzskatīt Brauna trešo vietu World Press Photo konkursā ar fotogrāfiju Laimes lietus 1977. gadā. Kopš tā laika vēl tikai diviem Latvijas autoriem ir izdevies tikt pie līdzīga panākuma – Vilhelmam Mihailovskim 1987. gadā un Aleksandram Gronskim 2012. gadā.

Vai šīs izstādes sakarā pēdējā laikā sanāk bieži skatīties savos arhīvos?

Uz šo izstādi mani pavedināja Uldis Briedis – skatījos viņa grāmatu, viņa zvejniekus un domāju – johaidī! – bijis zvejnieks un tik daudz bildējis! Viņam vairāk tas gals ap Liepāju sabildēts. Domāju, ka man taču arī ir normālas bildes un sāku vilkt ārā – nupat jau divus gadus noņēmos. Tagad ir šī izstāde, un strādāju arī pie grāmatas, jo izstāde nāk un aiziet, bet grāmata paliek. Un tad arī pie reizes gāju cauri arhīviem. Arhīvi man ir kontaktkopijās, bet nereti gadās, ka tās kāds aizņemas un neatdod. Tā par barikādēm man pazuda, daudz pazudis, daudz… Plāni lieli, tā kā būtu jāstrādā pie arhīva vairāk.

Vai ir vēl kas atradies, ko varētu parādīt?

Jā, daudz. Grāmatā gribētu izdot mākslinieku portretus, kurus bildēju sākot ar 1970. gadiem – starp tiem ir tādi, kuri vispār bildēti reti. Ir arī daudz tēmu.

Fotogrāfijas no izstādes Fotomuzejā laikam var dēvēt par vienu no jūsu pirmajiem soļiem fotogrāfijā…

1968. gadā pārnācu no armijas un sāku aktīvāk bildēt. Ventspils periods ir bildēts līdz 1980. gadiem – apmēram 15 gadus ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem. Šī tēma bija tuva manai sirdij, tāpat kā cilvēku portreti. Tolaik ainavas mazāk bildēju.

Un kad sākāt uzņemt aktus?

Pēc zvejniekiem. Aktu periodā asini uzsita tas, ka neļāva izstādīties. Bija jācenšas sūtīt uz ārzemēm – tas bija iekšējs protests. Pārāk ilgi ar tiem aktiem esmu noņēmies, un mazliet žēl, ka laiks palaists garām. Varēju gan vairāk pie tiem zvejniekiem piestrādāt, jo tobrīd tos pametu novārtā.

Vai savulaik bija viegli tikt fotoklubā Rīga ¹⁾Viens no slavenākajiem fotoklubiem Padomju Latvijā, dibināts 1962. gadā. Vairāk info skat. mājas lapu ?

Neatceros, ka būtu bijis grūti. Bija forši, ka viņi savā starpā mačojās, bija kvartāla atskaites. Visaktīvākie bija Ilmārs Apkalns un Jānis Gleizds. Kad es atnācu, Egons Spuris jau tad vairāk darbojās Ogrē. Vēl bija Gunārs Binde, Jānis Gailītis, Zigurds Bilzonis, Leonīds Tugaļevs, Vilhelms Mihailovskis – visi tie sacentās savā starpā, kurš nu kuru. Bildes, kas klubā dabūja labākās vietas, aizgāja arī pasaulē. Sākumā bija jāapstiprina, bet labi, ka ne pašas bildes, bet tikai paraksti uz papīra. Nosaukums bija un pie tā arī bildes pielasīja, kuras neviens pirms tam nebija redzējis.

Fotoklubs Rīga bija slavens arī ar aktiem…

Zini, nemaz tik daudz nebija… Tugaļevam daži, Mihailovskim tur kāds tā starp citu. Bindem, man, kam tad vēl? Bija arī tāda Stupenkova.

Vai varat raksturot fotokluba Rīga tā laika māksliniecisko uzstādījumu?

Nekāda uzstādījuma nebija. Vienkārši katrs taisīja, kas viņu interesē, un tās bildes tad savā starpā sacentās. Bet žēl, ka nebija kā lietuviešiem, kur vadītājs Antans Sutkus večus drusku pabīdīja – viņi katrs atrada savu tēmu. Dzirdēju, ka bijis tā: kāds trīs gadus bildē kādu tēmu, nevienam nerāda, pat čomiem nestāsta. Kad jau sakrājas liels kvantums ar labām bildēm, tad parāda un neviens cits tajā lauciņā nelien. Lietuvieši tolaik izvirzījās priekšgalā, jo fotogrāfi varēja taisīt pasūtījumus kolhoziem un valsts darbinieku portretus, viņiem deva dzīvokļus, darbnīcas. Pārejas periodā to saglabāja, un patlaban viņiem jau ir divas organizācijas: Fotožurnālistu savienība (kurā taisa arī savu gadagrāmatu) un Fotomākslinieku savienība.

Kāpēc mums nav bijušas nevienas ilgdzīvojošas fotomākslinieku savienības?

Latviešu daba laikam. Tagad jau varētu, viss ir atļauts. Pat profesionālu fotogrāfu apvienība bija, tagad viss izčīkstējis. Senāk trīs cilvēki dabūja (VKKF piešķirto – aut. piez.) mūža stipendiju – Gleizds, Huberts Stankevičs un Binde. Bet tagad tās vairs nav. Gleizds un Stankevičs aizgāja, tagad Bindem vienīgajam. Mihailovskis vairākkārt mēģināja to iegūt, bet nedabūja. Faktiski mēs nīkstam ārā. Protams, jaunie ir aktīvi un darbojas.

Vai bija kāds taustāms labums būt Fotomākslinieku savienībā padomju laikos?

Man nekāds taustāms labums nav bijis. Pāris braucienus esmu dabūjis: uz Čehoslovākiju, uz plenēru Polijā, bet faktiski nekā vairāk. Sākumā kaut kādas bildes iepirka, bet minimāli un par mazām summām. Tikai tas papīrs, diplomu tev iedod vai medaļu – ar tām tagad pilns stūris.

Vai jums ir bijusi kāda darīšana ar čeku ²⁾Valsts Drošības komiteja ?

Ir bijuši vairāki atgadījumi. Reiz Preses namā bija jānes atrādīt bildes uz Glavļit ³⁾Cenzūras institūcijas nosaukums Padomju Latvijā, saīsināts no pilnā nosaukuma krievu valodā – Literatūras un izdevniecības lietu galvenā pārvalde . Kad sākām kaut ko ne tā runāt, vecis no Glavļit rādīja, ka stūrī ir mikrofoni, lai beidzam muldēt. Neesmu partijā bijis, nekādas politiskās lietas mani nav interesējušas. Bet bija arī kāds konkurss, kurā dabūju braucienu uz socvalstīm. Bet kamēr tika līdz tai braukšanai… Bija piešķirts brauciens uz Čehoslovākiju. Strādāju Sievietē, un redakcija pateica nē, bet tad es pēc pāris gadiem tomēr tiku. Un vēl uz Indiju.

Ventspilī bildēju tos pašus zvejniekus. Ejam barā, skrien zaldāti, savāc, notur kādas četras, piecas stundas, kamēr noskaidro, kas ir kas. Ventiņos nevarēja bildēt – tādi ciemi kā Kolka un Roja bija aizliegtās zonas.

Armijā dienēju pretgaisa aizsardzībā 50km no Maskavas. Kad sāku bildēt, pulkvedis teica – ja vēl bildēsi, kameru pret asfaltu sasitīšu, kaut vai Turcijā žēlojies! Pričom Turcija, nesapratu. Vēlāk, kad bildēju, puiši viens otru aizstāvēja, kameru slēpām.

Tolaik bildēt armijā bija arī labs bizness.

Tāpēc arī sāku – skatījos, tie vecie bildē jaunos zoļķus un naudiņa nāk, var mierīgi uz kafejnīcu aiziet. Domāju, kāpēc gan es nevaru! Aizrakstīju uz mājām, lai man atsūta Fediņu un sāku bildēt. Un tad Maskavā bija divi puiši, kas teica – beidz haltūrēt, sāc mākslu taisīt! Tad tā arī sāku. Pēdējā armijas gadā Liesmā ⁴⁾Literāri māksliniecisks ilustrets žurnāls jaunatnei, kas iznāca reizi mēnesī no 1958. līdz 1991. gadam Rīgā bija fotokonkurss. Man bija divas bildes – studente un profesors. Aizsūtīju un dabūju otro vietu, tas bija stimuls sākt darboties.

Kā tolaik varēja pateikt, kas ir māksla?

Tikai no čehu, poļu un vācu žurnāliem. Kad sāka sūtīt uz izstādēm, sākumā nepieņēma, bet reizēm tomēr atsūtīja katalogu. Skatoties to, varēja orientēties un iet tajā virzienā. Nekā cita jau nebija, avīzēm un žurnāliem bija pilnīgi savs stils, lai gan arī tur lika noskaņu bildes. Zvaigzne ⁵⁾Viens no populārākajiem ilustrētajiem žurnāliem Latvijā, kas iznāca divas reizes mēnesī no 1950. līdz 1991. gadam mani toreiz atbalstīja, varēju publicēties.

Gāju pie Leona Baloža, viņam bija ārzemju adreses, uz kurām varēja sūtīt bildes. Beigās viņš mani uzaicināja par laborantu, pārcēlos uz Rīgu un pie viņa strādāju. Pēc tam tiku Vēstures un kuģniecības muzejā par fotogrāfu.

Šobrīd esat Pilsētas fotoklubā?

Viņi mani uzņēma kā goda biedru, bet es nevaru izturēt to, ka jāsēž pie galdiem. Viņi skatās un analizē darbus. Rīgas klubā tādā ziņā bija brīvāk. Tur aizgāja, satikās, uzzināja kādus jaunumus, pastāstīja anekdotes, bet viņiem jau tur viss nopietni. Es labāk pats skatos grāmatas.

Vai šobrīd pietrūkst šādas čupošanās iespējas?

Jā, manā vecumā. Jauniem jau loģiski ir savas darīšanas. Senāk, ja dabūja kādu medaļu, tad gājām uz pagrabu atzīmēt. Ar Jāni Gailīti strādājām Komunālajā ministrijā, tāpēc bijām tuvāki. Viņš bija pakļauts ministra vietniekam, bet es vairāk strādāju uz izsaukumiem. Jābildē bija visas komunālās lietas, salidojumi utt. Bet mēs nebijām pārslogoti, tāpēc varējām visu laiku ar mākslu nodarboties. Laboratorija un vieta bija, varējām sūtīt bildes uz izstādēm – tas bija tāds produktīvs laiks.

Kurus no Latvijas fotogrāfiem uzskatāt par saviem domubiedriem?

Katrs pa sevi, goda vārds, ir grūti kādu nosaukt. Tugaļevs vairāk ar jauniem, viņam tur ir sava kompānija riņķī, Mihailovskis pats par sevi, Bilzonis pasniedz kaut ko Amatniecības vidusskolā, Leons Balodis pats par sevi, Binde arī… mūsu tik daudz jau vairs nav palicis. Senāk draugi bija pa visu plašo Krieviju, Murmanskā, Vladivostokā, bet tagad kaut kā vairs nav nekādu kontaktu, vienīgi nedaudz ar Lietuvu.

Vai atceraties to brīdi, kad dabūjāt World Press Photo?

To es atceros ļoti labi. Žurnālistu savienībā bija fotosekcija, veči atlasīja bildes, kuras sūtīt uz World Press Photo, bet es kā vienmēr nokavēju. Vēl pēdējā brīdī uz diezgan pašvaka papīra nokopēju to bildi – iespējams, uz Unibrom trešā numura – un individuāli pēc tam aizsūtīju. Bija patīkami, kad atnāca telegramma, ka ir saņemta tāda prīze.

Tolaik jau tāpat kā tagad – balvas deva par asinīm – tāpēc dīvaini, ka par tādu smuku kāzu bildi iedeva. Viss jau tikai asinis, asinis…

Vai maz zināt, cik bieži tā ir publicēta?

Nevar jau izkontrolēt. Ir visādos katalogos, žurnālos. Kad biju Amerikā, iegāju grāmatnīcā, šķirstīju grāmatu un ieraudzīju Laimes lietu. Tas bija patīkami!

Vai ar to varēja arī nopelnīt?

Maskava bildes drukāja caur Vāciju. Ļoti daudz nodrukāja. Kad bija robežas vaļā, tad Vācijā aizgājām uz redakciju, kura publicēja. Priecājos, ka dabūšu honorāru, bet viņi atteica – nē, mēs jau Maskavai visu samaksājām. Viss bija pievākts.

Vai esat AKKA/LAA?

Es esmu, jā. Tagad jau visi žurnāli tās bildes drukā, Santa, Ieva, bet visur: “no personīgā arhīva”. Kāds tur arhīvs, ja otrā pusē rakstīts, ka bilde mana! Balodis cīnījās, viņam kaut ko samaksāja, bet ej nu tur… Ja pa visiem gadiem salasītu, tad varētu to rēķinu piestādīt un vecumdienās dabūt kādu naudu… Vismaz jau varēja pierakstīt autoru, bet neraksta, jo tad jau uzreiz jāmaksā, bet “no privātā” – tad jau nekas.

Katram ir kāda bilde vai sērija, kas vislabāk raksturo autoru un kas paliks no mums pāri…

Tugaļevs paņēma ar to, ka uztaisīja četras bildes, kas vienu otru papildina. Es centos ar vienu bildi – tā ir tik stipra, ka neviena līdzi nestāv. Bet pašam jau neērti, cik var ar to vienu bildi. Tomēr reiz varēju to paņemt līdzi kādā ceļojumā, ieiet krogā un uzreiz būt savējais.

Vai pēc šīs bildes nav bijis grūti pašam konkurēt ar sevi, lai uztaisītu ko labāku? Vai tas ir bijis iemesls jūsu aizraušanās ar manipulācijām?

Protams! Aiziet tajā virzienā, kā tie žurnāli strādāja, nevis mēģināt meklēt savu.

Vai tajās aktu bildēs, kur ir sabiezinātas debesis, visur ir montāža?

Jā, manās bildēs ir. Fotografēts ar filtru, bet debesis varēja būt bildētas pat tajā pašā dienā, tad pieliktas klāt. Daudz kas ir arī pārmudrīts vietās, kurās nevajadzēja. Domāja, ka būs foršāk, bet reālais ir reālāks. Ir, kur manipulācijas palīdz, bet daudz kur tās ir liekas.

Ko tagad fotografējat?

Tagad vairāk tikai sev. Ievas stāstiem, Merkam, teātri mazliet… Tagad ir ar arhīvu ko ņemties, ka tik spētu vien darboties. Grāmatas jau jātaisa pašam, ja neviens cits netaisa. Šī man būs trešā grāmata, ceru, ka pēc diviem mēnešiem iznāks.

Vai jūs visu dzīvi naudu esat pelnījis tikai ar fotogrāfiju?

Principā maizīti esmu pelnījis kā fotogrāfs. Pašā sākumā Ventspilī strādāju redakcijā par fotogrāfu, pēc gada aizgāju prom un strādāju pastā, vēlāk bankā par inkasatoru. Tas bija forši – viena brīva nedēļa, viena īsā nedēļa un tad trešā – garā. Bet bija brīvais laiks fotografēšanai, tos gadus ir patīkami atcerēties. Varu būt laimīgs, ka visu mūžu esmu darījis to, kas man patīk.