/ Alise Tīfentāle / Recenzija

Viens vienīgs Pionieris starp Rietumu lielmeistariem

Ikgadējā AIPAD (The Association of International Photography Art Dealers/Starptautiskā fotomākslas dīleru asociācija) rīkotā izstāde sniedz brīnišķīgu priekšstatu par to, kā funkcionē Rietumu mākslas pasaule attiecībā uz fotogrāfiju – šī izstāde ir vieta, kur satiekas un krustojas zinātniskās izpētes un pragmatiskā mākslas tirgus intereses, kā arī muzeju kā atmiņas institūciju un mākslas galeriju kā komerciālu uzņēmumu intereses. Turklāt tas nav pārpratums vai nevērība, ka šajā kontekstā nepieminu mākslinieku intereses – tām šeit ir vismazākā loma. Bez šaubām, katra galerija individuāli strādā ar noteiktu mākslinieku loku un cenšas nodrošināt saviem tiem nepārtrauktu redzamību profesionālajos plašsaziņas līdzekļos, taču ikgadējā AIPAD skate ir vieta, kur par kolekcionāru uzmanību sacenšas darbi, par kuru kvalitāti un vēsturisko un māksliniecisko vērtību nevienam vairs nekādu šaubu nav.

Šāda veida izstādēs allaž ir aizraujoši meklēt – un vēl aizraujošāk atrast – kādu savējo, kāda Latvijas vai Baltijas autora darbu vai kādu autoru no mums tik labi pazīstamās postpadomju telpas plašākā nozīmē. Šādi atradumi, protams, ir izcili reti. Latvijā bieži dzirdētas diskusijas par to, vai un kāpēc rietumu mākslas tirgum mūsu autoru darbi nešķiet pietiekami pievilcīgi. Vai tas nozīmē, ka Latvijā nav un nekad nav bijuši pietiekami kvalitatīvi fotodarbi? Bet atbilde uz šādiem jautājumiem nav meklējama ne fotogrāfos, ne viņu darbos, drīzāk Rietumu mākslas tirgus specifikā. Vispirms jau jāsaprot, ka postpadomju reģions Rietumu mākslas tirgum lielā mērā kļuvis pieejams tikai kopš Padomju Savienības sabrukuma. Viss, kas varētu nākt no šī bijušā ideoloģiskā ienaidnieka puses, ir relatīvs jaunums, kas lielākoties vēl joprojām tiek uzlūkots skeptiski un pieņemts ne visai labprāt, jo galu galā katrs potenciāls atklājums no Polijas, Ungārijas, Lietuvas vai Latvijas u.c. atņems tirgus daļu jau labi zināmo Rietumu autoru darbiem. Tas ir galēji nevēlams process lielākajai daļai fotomākslas galeriju, kuras ieguldījušas ne mazumu pūļu un līdzekļu, lai sarūpētu Rietumu vecmeistaru un lielmeistaru piedāvājumu. Nedaudzie izņēmumi tikai apstiprina šo likumsakarību.

Skats no AIPAD izstādes. Foto - Alise Tīfentāle
Skats no AIPAD izstādes. Foto - Alise Tīfentāle

AIPAD dalībnieces, vairāk nekā astoņdesmit fotomākslas galerijas – lielākoties no Ņujorkas un dažām citām ASV pilsētām, kam nepieciešamo kosmopolītisma garu piešķir relatīvi neliela Eiropas un Tālo Austrumu pārstāvniecība – pārsvarā eksponēja deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta fotodarbus, kuri speciālistu un interesentu auditorijā ir labi pazīstami. Galerijas nevēlas riskēt ar pārsteigumiem vai jaunatklājumiem, jo vispirms tām jāparūpējas par to, lai tiktu pārdots pietiekams skaits darbu. Jānosedz AIPAD dalības maksa, izstādes stenda īre, darbaspēka izmaksas un pārējie ar izstādi saistītie un nebūt ne mazie transporta, apdrošināšanas un citi izdevumi. Ņemot vērā, ka aptuvena vidējā cena piedāvātajiem darbiem ir relatīvi zema (salīdzinot ar modernās un laikmetīgās mākslas tirgu kopumā), robežās no 1000 līdz 4000 ASV dolāriem, tirdzniecībai jābūt visai spraigai, lai nepaliktu mīnusos. Tāpēc arī priekšroka tiek dota pārbaudītām vērtībām, un tās lieliski atspoguļo Ņujorkas fotokolekcionāru (lai arī AIPAD apmeklē kolekcionāri un interesenti no visas pasaules, primārā auditorija tomēr ir vietējā publika) izteikti konservatīvo gaumi.

Skats no AIPAD izstādes. Foto - Alise Tīfentāle
Skats no AIPAD izstādes. Foto - Alise Tīfentāle

Turklāt tā ir saistīta ne tikai ar estētiskiem priekšstatiem, bet lielā mērā ar tīri pragmatiskiem apsvērumiem – jebkuras mākslas kolekcionēšana, ieskaitot fotogrāfiju, ir ne tikai iracionāla kaislība un aizraušanās, bet lielā mērā arī racionāla izvēle investēt brīvos finanšu līdzekļus. Kā jau visās mākslās, drošāk investēt vecmeistaros vai vismaz mirušu autoru darbos, jo ir lielākas izredzes, ka šo darbu tirgus vērtība turpmāk tikai celsies. Tāpat liela nozīme ir iepriekš pieminētajai saskarei ar muzeju pasauli – ja kāda autora darbi ir lielu un slavenu muzeju kolekcijā, arī tā ir garantija šī autora darbu vērtībai. Vēl jo labāk, ja galerijas pārstāvētā autora darbi veiksmīgas sagadīšanās (vai rūpīgi izplānotas stratēģijas un sadarbības) rezultātā vienlaikus ar AIPAD ir izstādīti kādā prestižā muzejā – kā, piemēram, gadījumā ar amerikāņu krāsu fotogrāfijas pionieri Viljamu Eglstonu (William Eggleston), kura darbu retrospektīva skate Pretestība acīmredzamajam ir skatāma Metropolitēna mākslas muzejā (no 26. februāra līdz 28. jūlijam). Šis fakts ir labs iemesls, lai, piemēram, PDNB Gallery piedāvātu AIPAD apmeklētājiem Eglstona darbus no cikla Greislenda, kurš uzņemts 1984. gadā Elvisa Preslija leģendārajā īpašumā. Tāpat vienmēr pieprasīti ir deviņpadsmitā gadsimta klasiķi, kuru darbu kopiju skaits reizēm šķiet gluži vai bezgalīgs. Var jautāt – vai tiešām Ņujorkā ir vēl kāds nopietns un maksātspējīgs fotogrāfijas kolekcionārs, kura īpašumā vēl nav pietiekams daudzums, teiksim, Gustava Legrē (Gustave Le Gray) darbu, bet acīmredzot tādu ir pietiekami.

Džonija Sternbeka (Joni Sternbach). Viļņu kovboji, 2013
Džonija Sternbeka (Joni Sternbach). Viļņu kovboji, 2013

Mūsdienu fotogrāfijas kontekstā Ņujorkas kolekcionāru konservatīvā gaume dod priekšroku dažādu arhaisku un darbietilpīgu tehnisko procesu atdzīvināšanai. Piemēram, Catherine Edelman Gallery no Čikāgas eksponēja amerikāņu fotogrāfes Kelijas Andersones-Steilijas (Keliy Anderson-Staley) portretu – ferotipu – kolekciju. Ņujorkas galerija Rick Wester Fine Art savukārt piedāvāja Džonijas Sternbekas (Joni Sternbach) ferotipus no kolekcijas Sērfinga zeme (SurfLand), kuros saduras arhaiskās tehnikas veclaicīgā forma un mūsdienīgais saturs. Tāpat nekautrīgi tiek ekspluatētas katastrofas un nelaimes – piemēram, vairāku autoru darbos par aizraujošu un vizuāli fascinējošu estētisku piedzīvojumu padarītas Ņujorkas pilsētai milzīgu postu nodarījušās viesuļvētras Sendijas sekas.

Starptautisko statusu AIPAD izstādei piešķir neliels skaits galeriju no Eiropas un Tālajiem Austrumiem – Japānas un Ķīnas. Starp Eiropas galerijām ģeogrāfiski tuvākās mūsu reģionam bija Robert Morat Gallery no Hamburgas un Galerie Johannes Faber no Vīnes, taču tas nebūt nenozīmē, ka šīs galerijas būtu ieinteresētas strādāt ar Austrumeiropas māksliniekiem. Gluži otrādi. Hamburgas galerija lielākoties pārstāv mūsdienu vācu autorus, bet Johannes Faber galerija uz Ņujorku atvedusi amerikāņu modernisma perioda fotogrāfiju – Edvarda Vestona (Edward Weston) aktu ciklu Merionas Morganas dejotājas (Marion Morgan Dancers, 1921). Lai arī galerijas vadītāja sarunā pirms pāris gadiem norādīja, ka viņu interesējot tā dēvētais Centrālais un Austrumeiropas reģions, tomēr AIPAD kontekstā nav pamata materializēt šo interesi.

Ju Šao (Yu Xiao). Skaitāmpanti Nr. 1: Uz skolu, 2012
Ju Šao (Yu Xiao). Skaitāmpanti Nr. 1: Uz skolu, 2012

Mazliet komiski bija ieraudzīt Antana Sutkus Pionieri (Pionierius, 1964), pieejamu par 4000 ASV dolāriem, labi noslēptu praktiski neredzamā stūrī Vašingtonas galerijas Gary Edwards stendā, vienkopus ar krievu fotogrāfa Borisa Smelova Kluso dabu (Борис Смелов, 1991, 3500 ASV dolāru), Krievijā dzimušā amerikāņu fotogrāfa Alekseja Titarenko Sanktpēterburgas skatu (Alexey Titarenko, 1999, 5000 ASV dolāru), un vairākiem baltkrievu fotogrāfa Igora Savčenko (Игорь Савченко) darbiem. Amerikā diezgan labi zināmā Titarenko darbus daudz cienījamāk eksponēja Nailya Alexander Gallery – blakus Imodženas Kaningemas (Imogen Cunningham) četrdesmito gadu darbiem, savukārt Julie Saul galerija no Ņujorkas piedāvāja krievu fotogrāfa Nikolaja Bahareva (Николай Бахарев) darbu izlasi. Ņemot vērā, ka Ņujorkā ir visai ievērojama krievu kopiena, šeit vienmēr būs zināms pieprasījums pēc fotogrāfijas no Krievijas kaut vai tīri nostalģisku apsvērumu vārdā.