Intervija ar Benedikti Kurzenu

Benedikte Kurzena (Bénédicte Kurzen, 1980) ir franču ārštata fotogrāfe, kas šobrīd piesaistīta Noor foto aģentūrai. Viņai ir maģistra grāds, kas ar izcilību iegūts Mūsdienu vēsturē Sorbonnas Universitātē, Parīzē. Vienu gadu viņa pavadīja, studējot semioloģiju, un uzrakstīja disertāciju par tēmu Kara fotografa mīts. 2003. gadā viņa pārcēlās uz Izraēlu un pievērsās fotogrāfijai, veidojot reportāžas par Gazas joslu, vēlāk strādāja Irākā un Lībijā. Uzklausot Stenlija Grīna pamudinājumu piedalīties projektā Vardarbība pret sievietēm, Benedikte mainīja darbības profilu no ziņu fotogrāfijas uz dokumentālo, sagatavojot materiālu par Gazas joslas atraitnēm, kas tika rādīts Visa Pour l’Image 2005. gadā. Viņas darbi ir publicēti tādos izdevumos kā The New Yorker, Harpers, TIME, The New York Times, Newsweek, Paris Match un Stern.

Latvijā fotogrāfe ieradās, lai strādātu pie projekta Sea Change, kura ietvaros fotografēja jauniešus Daugavpilī. Kad pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem mēs beidzot norunājām tikšanos, viņa atnāca ar tulpi rokās un šarmanti pasmaidīja. Malkojot kafiju, mēs apspriedām kultūru atšķirības, sievietes priekšrocības un grūtības foto žurnālistes darbā, kā arī profesijas stereotipus un aizspriedumus.

Tavi līdzšinējie darbi ir pārsvarā radīti konfliktzonās Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Kas Tevi atveda uz Latviju?

Es piedalos projektā Sea Change, kas ir dokumentāls stāsts par Eiropas jauniešiem. Projektā mēs esam dažādi fotogrāfi, kur katrs strādā citā valstī. Šis bija ļoti garš adaptācijas process, jo pirmo reizi 10 gadu laikā es strādāju Eiropā. Tas radīja apjukumu. Pirmajā nedēļā es nezināju, uz ko es skatos un ko es ceru atrast, bet man šķita, ka man, iespējams, vajadzētu projektu veidot saistībā ar krieviski runājošajiem cilvēkiem. Jo vairāk es runāju ar citiem cilvēkiem, jo vairāk es sapratu, ka tas neko īpašu nenozīmē. Cilvēki faktiski neuztraucas par dalījumu, tad kāpēc man vajadzētu uztraukties? Jo vairāk es sarunājos ar jauniešiem, jo vairāk sapratu, ka daudz nozīmīgāk bija radīt stāstu par laimes meklējumiem. Es atradu jauniešu grupu Daugavpilī. Viņi ir lieliski, radoši cilvēki, kas strādā, lai izdzīvotu, bet tajā pašā laikā viņiem ir notikumiem bagāta dzīve ārpus darba. Tas man bija liels pārsteigums, jo Rietumeiropā mēs vienmēr meklējam darbu, kas dara mūs laimīgus, un tad pēc darba varbūt aizejam uz kādu izstādi vai kino. Jaunieši Daugavpilī dara daudz ko – taisa mākslu, spēlē mūziku, pavada laiku kopā lasot, un man tas likās ļoti vērtīgi. Jaunieši, kas palikuši Daugavpilī – jo daudzi ir aizbraukuši – vēlas būt laimīgi. Mums bija ļoti vienkāršs kopābūšanas laiks, viņi neiebilda pret fotografēšanu, mēs visur devāmies kopā un projekts notika dabiski. Tagad, mana pirmā ceļojuma izskaņā, es nedomāju, ka es saglabāšu daudz attēlus, jo, kamēr es meklēju tēmu un objektu, es izmantoju visas iespējamās kameras un palīgierīces. Es arī cenšos sašaurināt fotogrāfisko valodu. Tagad man ir jāizlemj, ko es tiešām gribu rādīt, kā es jutos, kad es satikos ar jauniešiem Latvijā, tāpēc es drīz atgriezīšos. Nesen man bija saruna ar vienu no projekta vadītājām, un viņa izteica ideju par Latvijas realitāti, kas man šķita interesanta – cilvēki, kas var mainīt Latvijas ekeonomisko situāciju, ir devušies uz ārzemēm, bet cilvēki, kuri ir palikuši, ir sapņotāji, mākslinieki, kuriem patīk šeit dzīvot. Man šķiet, ka mans stāsts būs par šo apgalvojumu – par spriedzi, kas valda starp šīm divām cilvēku grupām. Man gribas izprast šo mikrodrāmu.

Kā jūties, darot kaut ko tik krasi atšķirīgu?

Man ir nācies piedzīvot tik daudz pārmaiņu, sākot atkal dzīvot Eiropā. Es domāju, ka varbūt šis projekts tā vietā, lai būtu ļoti žurnālistisks, varētu ieņemt dienasgrāmatas formu un stāstīt par to, kā es satiku visus šos cilvēkus. Kurš man ietieca stikties ar kuru, un kā tas veda pie nākamā cilvēka – un šis sazarojums arvien aug. Jocīgi, bet sākumā es nezināju, kam pievērst uzmanību – te bija ainas, ko var atrast arī, piemēram, kādā bārā Parīzē – cilvēki ar stilīgām frizūrām sēž stilīgās vietās, dzer kafiju. Un tomēr tas nav viens un tas pats. Cilvēki funkcionē citādāk, tie nav vieni un tie paši cilvēki. Bija ļoti dīvaini atrast distanci, no kuras skatīties, un es vēl joprojām neesmu pārliecināta, ka esmu to atradusi. Būt Eiropā ir kā atrasties burbulī, kurā ir arī mikorburbulis. Man bija ideja par lielo burbuli, bet es nezināju, ko nozīmē mikroburbulis.

Kā Tu pieņēmi lēmumu kļūt par fotogrāfi?

Tā bija tīra nejaušība! Pirmais nozīmīgais pagrieziens bija fakts, ka es biju kreisi noskaņota aktīviste. Es sāku uzņemt antiglobalizācijas protestu fotogrāfijas dažādās vietās Eiropā. Tad es sasaistījos ar Palestīnu atbalstošu grupu, tā es nokļuvu Rietumāzijā un Jeruzālēmē, lai dokumentētu tur notiekošo. Es gribēju palikt vēl divus mēnešus, lai strādātu pie divām sērijām – viena bija par nezināmiem beduīnu ciemiem un otra par karavīriem, kas emocionāli ir pilnībā satriekti pēc militārā dienesta. Pirmais projekts bija pilnīga izgāšanās, jo man nebija nekādas piekļuves. Un tad es iemīlējos izraēļu džekā, kas lika saprast, ka otrpus žogam arī ir labi cilvēki. Jeruzālemes ielās es nejauši satiku kādu fotogrāfu, ko biju satikusi pirms gada Perpiņjanā. Pēc tam, kad biju pastāstījusi, ko es tur daru, viņš piedāvāja sadarboties. Tad es gatavoju smagās reportāžas par Gazas joslu. Kaut kādā mērā es zināju, ka gribu kļūt par fotogrāfi, bet man nebija nekādas idejas, kā to realizēt. Tā bija apstākļu sakritība.

Tava disertācija bija par tēmu “Kara fotogrāfa mīts”. Ko Tev izdevās atklāt – kas ir mīts un kas ir patiesība?

Mana galvenā nostāja bija un joprojām ir, ka kara fotogrāfu daudz vairāk uztver par moderno varoni, nekā ugunsdzēsēju vai karavīru. Man gribējās saprast, kā tiek konstruēta ideja par kara fotogrāfiem – varoņiem un kādi ir viņu projicētā tēla elementi. Tajā laikā mani tiešām skumdināja fakts, ka kara fotogrāfi sevi pozicionēja kā neapstrīdamus aculieciniekus. Tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Tas ir brutāli, un tā tas ir. Ir grūti doties tur un nejusties kā glūniķim. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs cenšamies rast visus iespējamos attaisnojumus faktam, ka mēs tur atrodamies. Vajadzētu pietikt ar to vien, ka mēs tur atrodamies! Mums nevajadzētu censties sevi attaisnot. Bet tomēr mēs to darām. Un tam es nepiekrītu. Un vēl – man liekas, ka mēs atstājam pārāk daudz vietas patosam. Nestāsti, ka tas bija šausmīgi, parādi man bildes. Patoss ir kļūda!

Es nesen izlasīju kādu diezgan neticamu apgalvojumu, ka fotogrāfs nav sieviešu profesija. Tu esi konfliktu un kara zonu fotogrāfe. No Tava skatpunkta, kādi ir aizspriedumi un faktiskā realitāte sievietes fotogrāfes ikdienā?

Kad biju ISSP skolā, viens no pasniedzējiem teica, ka vārdi ir maskulīni un un attēli ir femīni, jo tie ir emocionālāki (smejas). Nekad nevar zināt, kā ir patiesībā, bet tas mani mulsina. Ja paraugāmies nedaudz vēsturē, mūsu profesija ir sekojusi sabiedrības evolūcijai – piemēram, būt par karavīru vai policistu. Mūsdienās mēs gūstam labumu no šīm pārmaiņām, bet mēs aizmirstam, ka pirmās fotogrāfijas koncentrācijas nometnēs uzņēma Lī Millere (Lee Miller), Mārgareta Bērka-Vaita (Margaret Bourke-White) bija pirmā kara fotogrāfe, Gerda Taro uzņēma Spānijas pilsoņu kara fotogrāfijas, Katrīna Leroja (Catherine Leroy) pavadīja vairākus gadus Vjetnamā un Fransuāza de Muldera (Françoise De Mulder) Libānā, un ir vēl daudzas citas sievietes fotogrāfes. Vienīgais, ko es pamanu, kā problēmu apstāklī, ka esmu sieviete un veidoju reportāžas par visām šīm lietām, ir fakts, ka kaut kādā brīdī, ja tiešām vēlies bērnus, tā ir problēma. Vīriešiem, protams, tā nav problēma. No sarunām ar citām sievietēm fotogrāfēm es zinu, ka ir jāizdara izvēle. Dažas no viņām neuzskata, ka tas ir izvēles jautājums, jo viņas nevēlas bērnus. Bet manu prātu tas nodarbina šobrīd. Tā ir vienīgā problēma, ko es saskatu. Turpretim, ja atrodies kara zonā, es nedomāju, ka ir kāda atšķirība starp fotogrāfi sievieti un fotogrāfu vīrieti. Es uzskatu, ka sāls slēpjas individuālajā jutīgumā. Es nesaskatu nekādu attaisnojumu īpašai balvai sievietēm fotogrāfēm, piemēram. Tas varētu būt iedvesmojoši pirms 20 gadiem, lai stimulētu sievietes darīt šo darbu, bet ne tagad. Šodien nav nekādas jēgas tikt apbalvotai tāpēc, ka esi sieviete.

Vai tā arī šodien nav ļoti maskulīna pasaule?

Es tiešām nezinu. Daudz izturīgu un pieredzējušu kara fotogrāfu, ko es pazīstu, ir sievietes. Stefānija Sinklēra (Stephanie Sinclair) uzbūvēja karjeru kā kara fotogrāfe, Veronika de Vigerī (Véronique de Viguerie) atrod vissmagākās tēmas uz planētas, un es neesmu pārliecināta, ka tā ir vīriešu pasaule. Vienīgā grūtība ir fakts, ka darbs ir fiziski grūts un sievietes ir vieglāk ievainojamas. Lara Logana (Lara Logan), NBC reportiere, tika nolaupīta un izvarota Sīrijā. Izdevēji vairāk uztraucas, vai mums ir līdzi viss drošības aprīkojums u.tml. Es nedomāju, ka pret vīrieti būtu līdzīga reakcija. Es pati to nekad neesmu pieredzējusi, jo esmu ārštata fotogrāfe, bet daži draugi Parīzē, kas strādā laikrakstos, man stāstīja, ka izdevēji negrib viņus sūtīt uz kādu vietu tā iemesla dēl, ka tas ir pārāk bīstami.

Vai Tu kā fotogrāfe jebkad esi jutusies citādāk tāpēc, ka esi sieviete?

Manuprāt, tā ir liela priekšrocība. Tas man ir nācis par labu, jo cilvēki kaut kādā ziņā no sievietes tik ļoti nebaidās. Āfrikā tam ir liela nozīme. Dažreiz cilvēki neuztver mūs nopietni, bet dažreiz būt sievietei ir noderīgi.

Vai ir bijuši arī emocionāli kritiski brīži?

Tas ir ceļojums. Man ir izdevies būt pārsteidzošā ceļojumā 10 gadu garumā. Tas ir kā aplis, varbūt man ir tie paši jautājumi, kas bija pirms 10 gadiem, bet es tos formulēju citādāk. Kas ir svarīgi, mums nekad nevajadzētu pārstāt uzdot jautājumus, kas ir tas, ko mēs darām, un kā mēs to darām. Tiklīdz jautājumu vairs neuzdod, tu esi miris. Tā ir problēma, ja izdevējs grib, lai tu paliec savā komforta zonā. Es gribu pētīt dažādas parādības, piemēram, kā Latvijā – te ir vesela pasaule ar jaunām iespējām. Katru stāstu var pastāstīt citā veidā. Es kādreiz biju ļoti dusmīga un vispār neuztraucos par eiropiešu problēmām, piemēram, gripu, salīdzinājumā ar afrikāņiem, kuri zaudēja savus bērnus. Bet gadu gaitā es esmu mainījusies, jo katras raizes ir atšķirīgas pakāpes raizes atkarībā no tā, no kurienes tu esi un kur tu dzīvo. Pie tā neviens nav vainīgs, bet tā tas vienkārši ir. Jābūt elastīgākam. Es nesaprotu, kad kāds man saka “nav viegli skatīties uz tavām fotogrāfijām”. Ja tu nevari attiecināt tēmu uz sevi, ir ok, bet nav nepieciešams kļūt pārlieku emocionāliem! Vienkārši esi atvērts un kaut nedaudz zinātkārs! Nebūt ieinteresētam ir viens, bet pozicionēt sevi kaut kādā emocionālā līmenī – to es nevaru saprast. Kāpēc kādam interesē, ko es jūtu? Pirmkārt, tas ir intīmi, un, otrkārt, kā tas attiecas uz stāstīto? Kāda varētu būt versija, kā es jūtos, fotografējot mirušu cilvēku? Man šķiet, visiem cilvēkiem būtu līdzīga reakcija. Es nevēlos, ka kāds man jautā, kā es jutos kā cilvēciska būtne, bet drīzāk – kā es jutos kā fotogrāfe. Protams, ir jābūt dusmīgam, lai būtu kaisle. Fotogrāfija izglāba mani – ja man nav fotogrāfija, tad man nav nekā.

Vai ir nepieciešams būt arī politiski aktīvai?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Kad gatavo reportāžu par konfliktu, ir ļoti grūti neieņemt kādu no nostājām. Tas, ko es daru, galvenokārt ir saistīts ar spēju iejusties. Kad redzi tik daudz posta, mirstošus cilvēkus un ciešanas, ja tu esi cilvēks un neesi nelabojams ciniķis, tava sirds pieder viņiem. Konfliktam vienmēr ir divas puses. Tomēr fotogrāfi izjūt nepieciešamību parādīt ciešanas, manuprāt. Manas aģentūras NOOR uzdevums ir atsegt tos jautājumus, par kuriem reportāžas netiek veidotas vispār. No otras puses, arī ļaunā puse ir interesanta, jo arī to ir nepieciešams izprast. Kongo, piemēram, bija daudz interesantāk fotografēt ģenerāli Nkundu, kas bija iesaistīts šausmīgos noziegumos, lai saprastu, cik ārprātīgs viņš bija, nekā pievienoties pārējiem fotogrāfiem, lai uzņemtu vairāk bildes ar bēgļiem. Atbilde ir apstiprinoša, politisko aktivitāti nosaka spēja iejusties, un to attīsta, komunicējot ar cilvēkiem. Taču mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar emocijām, jo emocijas atspoguļo mūsu domas. Ir viegli uzņemt fotogrāfiju ar upuri, bet kā var zināt, ka šī persona nebija slepkava pirms nedēļas? Ne vienmēr ir viegli noteikt, kurš ir īstais upuris un kurš vainīgais. Vienmēr ir nepieciešams pēc iespējas visaptverošāka informācija, nevar ieņemt tikai vienas puses nostāju.

Vai ar fotogrāfijas palīdzību ir iespējams padarīt problēmloku aktuālāku?

Var, bet es es neesmu pārliecināta, ka vajag uzbrukt ar emocijām. Mans mērķis ir nodrošināt pēc iespējas visaptverošāku informāciju, lai cilvēki paši varētu izlemt. Tiklīdz fotogrāfijas ir nokļuvušas publiskajā telpā, tās vairs nevienam nepieder. Kad uzņem fotogrāfiju un to parādi, tas ir pārliecības jautājums. No paša sākuma līdz beigām ir jābūt ticībai, ka esi izdarījis pareizo izvēli, necerot, ka kaut ko īpašu saņemsi pretī.

Kā Tu meklē darba tēmu, kad tik daudzi fotogrāfi veido reportāžas par vienu un to pašu notikumu?

Tas ir ļoti plašs jautājums. Ja reportāžu ir viegli uzņemt, nevienam nav slinkums! Jaunieši dodas, lai iegūtu pierdzi, un tas ir pozitīvi un veselīgi. Īstais jautājums, ko es uzdodu sev pat dažas stundas pirms lidojuma, ir – ko es tur darīšu? Tā bija nomācoša problēma, piemēram, Ēģiptē. Sajūta bija kā foto festivālā. Es gribēju noskaidrot, kā revolūciju interpretēt citādākā gaismā. Ikviens kvadrātcentimetrs Tahrira laukumā bija noklāts vārdiem. Darbi, ko es izvēlējos rādīt, bija maza uzvara pār ārkārtas situāciju, sevi pašu un veltījums ēģiptiešiem, kuri par to iestājās.

Kas ir Tavi padomdevēji un kas Tevi visvairāk ietekmējis fotogrāfijā?

Labi cilvēki vienmēr satiekas un apmainās idejām. Man ir ļoti laba sajūta par piederību ģimenei. Stenlijs Grīns man sniedza pirmās izdevības. Patriks Šovels (Patrick Chauvel), Kadirs van Lohuizens (Kadir van Lohuizen), Džeromī Dilejs (Jerome Delay) – un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Pieredzē, ko esmu līdz šim guvusi, gribu dalīties. Es atceros darbu Gazas joslā, strādājot kopā ar Bruno Stīvensu (Bruno Stevens), tas sniedz sajūtu par piederību.

Kāds ir Tavs sapnis?

Es neesmu ambiciozs cilvēks. Es tikai gribu piepildīt savu dzīvi ar prieku un mīlestību. Mīlestību cilvēkiem, ko es fotografēju, un mīlestību ģimenei.

Galu galā – kas ir lielākais atalgojums?

Es neko negaidu, es nesēžu un negaidu uzslavas, bet pāris dienas atpakaļ es saņēmu epastu, kas rezumē to, kas varētu būt atalgojums. Šis cilvēks man atrakstīja un atzinās, ka mani darbi bija viņu aizkustinājuši un ka viņš gribējis dalīties emocijās ar mani. Viņš teica, ka manas fotogrāfijas izjautā un izgaismo. Viņš man pateicās par to, ka es ļauju šos attēlus citiem apskatīt. Es nevarētu lūgt vēl ko vairāk, tas ir skaisti! Esmu laimīga, kad mana brāļameita jautā, kas notiek Nigērijā, vai kad mans brāļadēls lūdz informāciju par kādu no manām reportāžām, lai ieliktu skolas avīzē. Mani dara lamīgu fakts, ka cilvēkiem interesē tas, ko es daru. Tas nepiešķir nozīmi tam, ko es daru. Ir jēgpilni vienkārši tur atrasties.