Santa Remere: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Pirms aizbraukšanas no Japānas, kur biju nodzīvojusi vairākus gadus, pēdējo mēnesi mēdzu klaiņot apkārt pa mazāk zināmajām Tokijas nomalēm kopā ar savu draudzeni mūķeni Šindro. Viņa jau patiesībā nekur negribēja iet, tikai pacietīgi mani pavadīja savā budistes mierā un padevībā, pie katra krustojuma mazliet bažīgi paceļot uzacis un pārjautājot, vai es zinu, uz kurieni eju un kur gribu nokļūt. Es savukārt prombraucējas pacilātībā atbildēju, ka vēl nezinu, bet diena ir saulaina, un priekšā noteikti ir jābūt kaut kam interesantam. Tā kādu dienu mēs bijām kopā nostaigājušos jau 6 stundas, pļāpājot par nāvi, bailēm, ciešanām, laimi utml. Pārsvarā viņa izjautāja mani, un man tobrīd patiešām vajadzēja izrunāties. Jo tālāk gājām un vairāk nogurām, jo lielāka bija mana sajūsma par pavadīto dienu. Mainījās Čibas prefektūras ainavas: šaurās ielas ar salāpītiem šīfera jumtiem un žogiem, saulē nodzeltējuši golfa laukumi, robustas patiltes ar bezpajumtnieku mitekļiem. Es prasīju Šindro: “Nu, vai nav brīnišķīgi?” Viņa tikai pievēra acis un atkārtoja, ka tā nav laime, jo īstā laime nekad nebeidzas, bet šī diena kādā brīdī beigsies.
Viņa pastāstīja par savu rituālo klusuma mēnesi, kurā dzīvojusi noslēgti un vērusies sevī. To atceroties, viņai nākot smiekli, jo nav necik spējusi pieklusināt savu iekšējo dialogu un pat jutusi dusmas uz citiem. Es pastāstīju par savu klusuma mēnesi, kad, iekūlusies parādos, nodzīvoju jūliju uz rīsiem un kečupa bez kādām komunikācijām un ar vienu vienīgu DVD, kuru skatījos divas reizes pirms pusdienām un trīs reizes – pēc tām.
– Kāpēc tu fotografē tādus niekus? – Šindro man jautāja, kad kārtējo reizi nofotografēju kādu patiltes bomžu midzeni.
– Es vēlos saprast, kāds ir vismazākais lietu skaits, kas padara kādu vietu par mājām.
– Nu, redzi, – viņa sacīja. – Bet es meklēju vismazāko lietu skaitu, ar ko pietiek, lai dzīvotu.
Pēcpusdienas saulē mēs bijām nonākušas līdz valnim, no kura ļoti labi varēja redzēt Tokiju. Stāvējām, klusējām, un te mani aiz piedurknes sagrāba kāds vecs, kalsns vīriņš un aizrautīgi sāka stāstīt par šo vietu. Pirms piecsimt gadiem uz vaļņa esot risinājusies smaga cīņa, vietējie iedzīvotāji bijuši jau ielenkti, sievietes un bērni spiedušies bariņā, krituši ceļos un, turot plaukstas virs galvas, lūgšanā vērsušies pret spindzošajām bultām. Un noticis brīnums – bultas mainījušas virzienu un lidojušas tieši pretī naidniekam, bet no meža zirga mugurā izjājis vietējais varonis – Satomi dzimtas samurajs Jošihiro – un padzinis visus ienaidniekus.
Pēkšņi nez kur mežā uzradās maza stikla būdiņa. Vecītis mūs tajā ieveda un izrādīja savus nošņurkušos fotoalbumus ar neskaitāmiem priežu attēliem, no kuriem dažos varēja labi saskatīt jātnieka veidolu. Pēc viņa domām samurajs Satomi Jošihiro joprojām sargā šo reģionu, parādoties priežu vainagos. Vecītis agrāk bijis kokgriezējs-skulptors, taču nu rokas vairs neklausa un ir pārāk trīcošas smalkajam darbam, tāpēc viņš izmanto fotoaparātu, lai turpinātu darīt to, ko ir darījis visu mūžu – saskatītu kokos iedomu tēlus. Kokgriezēja uztrenētā acs un intuīcija pamana proporciju, figūras diagonāli un dažus atsevišķus punktus, ar kuriem pietiek, lai varētu ievilkt iecerētā tēla aprises. Viņš pamana to robežu, to minimālo doto punktu skaitu, kas ir nepieciešams, lai iztēloto varētu padarīt redzamu citiem.
Vecītis atstāja man vienu no savām pabalējušajām priežu fotogrāfijām, iedeva arī adresi un teica, lai es viņam noteikti uzrakstu, ja man kādreiz sanāk ieraudzīt ko līdzīgu savā zemē. Es viņam neesmu vēl rakstījusi, lai gan dažreiz tiešām šķiet, ka esmu jau kaut ko atradusi. Tiesa gan – ne priedi. Viņš manī iesēja savu meklēšanas nemieru: mēģināt piefiksēt to pašu pirmo brīdi, kad lieta kļūst saskatāma, bet vēl nav pasakāma, jeb pašu pēdējo mirkli pirms vārdu atnākšanas.
Vienam no dumpīgākajiem japāņu laikmetīgajiem fotogrāfiem Takumam Nakahiram tā sauca pirmo grāmatu – Valodai, kas nāks (For a Language to Come, 1970), kura tiek dēvēta arī par redukcijas meistardarbu un augstāko fotogrāfijas meistarības pakāpi are-bure-boke (graudains, izplūdis un ne-fokusā) stilistikā. Aizbīdot atpazīstamību līdz tās galējai robežai, Nakahiras fotogrāfijās priekšmets iegūst reizē ļoti pazīstamu un pārpasaulīgu veidolu. Viņa mērķis ir parādīt to, kas ir ieraugāms tikai fotogrāfijā un nav pieejams ar citiem mums pieejamajiem komunikācijas līdzekļiem. Nakahira bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kas sešdesmitajos gados paziņoja, ka fotogrāfijai ir jābeidz būt par mākslu un paust mūsu emocijas – tā ir vērtīga arī tad, ja tiek izmantota tikai pierakstīšanai. Tāpat kā fotoaparāts ir dārgs instruments vecā kokgriezēja trīcošajās rokās, tā pareizajā brīdī uzņemts attēls ļauj kādu dienu atnākt īstajiem vārdiem vai nepasakāmajam palikt nepasacītam.
