Atsvešināta samākslotība par vienkāršiem ļaudīm
Māra Maskalāna fotogrāfiju izstāde Nagļi. LV-4631 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija viena no retajām, kas neizraisīja nekādas emocijas. Attēli ir uztaisīti kvalitatīvi. Tie nekaitina. Bet tiem trūkst punctum, lai aiz fotogrāfiju teicamā tehniskā izpildījuma skatītājs sāktu domāt par portretētajiem varoņiem, par to, kas ar viņiem noticis līdz šim un kas notiks vēlāk. Atslēgu sērijas koncepcijas interpretācijai atradu izstādes anotācijā. Ar komplimentiem izceļot mākslinieka studium prasmes, tai nebija ko teikt par eventuālo punctum. Izstāde parāda, kā izskatās ļaudis kaut kādā nomalē 4631, kura tomēr atrodas mūsu pašu LV valstī. Anotācija saskata attēlos to, ko var nosaukt par dubulto koloniālo skatienu. Viens skatiens ir vērsts no Rīgas uz “mazāk pamanāmo, bet īsto Latvijas daļu”; ar otru skatienu izglītotās pilsētas elites objektīvs tver liecības, “kas kalpo kā piemineklis vienkāršiem lauku ļaudīm”. Koloniālais objektīvs objektīvi fiksē visu, ko sastop pa ceļam, jo eksotika ir teju viss.
Vienkāršo ļaužu fotografēšana Latvijas fotomākslā kļuvusi izplatīta salīdzinoši nesen. Šķiet, par lielu notikumu tiek uzskatīts jau tas, ka ne-elites cilvēki, provinciāļi ir pagodināti ar ģīmetnes iemūžināšanu dārgajā filmiņā. Kaut arī tam labi noderētu ziepjutrauks…
Man uzreiz krita acīs fotogrāfa distancēšanās no varoņiem. No pirmā iespaida nevarēju atbrīvoties, pat trīs reizes apstaigājot izstāžu zāli. Izbrīnīja netipiski vienādās nekādās sejas – bez emocijām, ļoti nelatgaliski. Domāju, mākslinieks neprata atraisīt savus varoņus fotografēšanas brīdī. Apciemodams Nagļus 20 gadu garumā, viņš tā arī nav iedibinājis draudzīgas attiecības, palikdams savā “lielpilsētas burzmas, kņadas un steigas” pasaulē. Attiecīgi – projekta mērķis bijis objektīvi parādīt citu pasauli, ko anotācija raksturo ar vēl vienu štampu: “pašpietiekami un nesamāksloti cilvēki, kas fascinē ar savus dzīves un domāšanas veidu”. Mākslinieks nav centies iedzīvoties šajā vidē un parādīt savu subjektīvo pārdzīvojumu, punctum, lai ļautu skatītājam konotēt bildēs, nevis bezkaislīgi antropoloģiski tās denotēt. Tā arī teikts anotācijā: “paliekoša vizuālā dokumentācija par Latgales patību 21. gs. sākumā”. Ja fotogrāfijas skatās kā pieminekļu dokumentāciju, tad darbs ir labi padarīts.
Fotogrāfs saprot, ka fotogrāfijas varoni neizstāsta, tāpēc ir daudz un reizēm gari paraksti. Visbiežāk sastopams – bezdarbnieks. Divi jaunieši strādā Lielbritānijā. Viena darījumu cilvēka identitāte ir apliecināta arī vizuāli – kadra malā ir iekļuvusi mašīnas priekšdaļa ar četriem Audi aplīšiem. Anotācija gan sociālo interpretāciju nepieļauj, apgalvojot, ka attēli ir “par mazas tautas identitātes saglabāšanas nozīmi”. Ja vien ar to nebija domāta darba vietu radīšana un mazā biznesa veicināšana…
Dīvaini, ka, gribēdams dokumentēt viena novada ļaudis, mākslinieks nav izmantojis reportāžas žanra elementus. Ikdienas dzīves skatos gan varoņi būtu atraisījušies, gan kadrā iekļūtu vairāk sīku detaļu, kuros skatītājs nolasītu stāstu par viņiem.
