Kas notiek fotožurnālistikā?

Šobrīd Svētā Pētera baznīcā skatāma World Press Photo (WPP) izstāde. Šī, bez šaubām, ir prestižākā balva fotožurnālistikā, uz ko katru gadu pretendē vairāk nekā 100 000 fotogrāfiju, taču tikai nelielai daļai lemts “atspoguļot izcilāko un radošāko mūsdienu fotožurnālistikā.” Kā jau katru gadu, balva aktualizē arī problēmas, saistītas ar fotožurnālistikas ētiku, saturu, tehnisko pusi, kas liek jautāt – kas vispār notiek ar fotožurnālistiku mūsdienās. Tāpēc vairākiem ar fotogrāfiju un žurnālistiku saistītiem cilvēkiem uzdevām jautājumu – kā jūs vērtējat to, kas šodien notiek fotožurnālistikā pasaulē un Latvijā?

Nils Vilnis, fotogrāfs:

Vērtējot pasaules fotožurnālistiku pēc World Press Photo izstādē redzētā, var teikt, ka viss ar to ir vislabākajā kārtībā – ir gan asinis, gan interesanti rakursi, gan emocionāli portreti, kā arī gana daudz interesantu stāstu. Šogad izpalika netradicionāli piegājieni kā 2011. gadā (Michael Wolf, Google Street View sērija), bet citādi viss ir lieliski. Savukārt Latvijā profesionālajā līmenī pietrūkst vai nu naudas, vai ieinteresētības veidot un pasūtīt interesantus stāstus, un viss balstās uz pašu fotogrāfu entuziasmu, kas dažreiz vainagojas ar panākumiem (Reinis Hofmanis, Robežas). Lai nu kā, Latvijā fotogrāfija šķiet vairāk distancēta no notikumiem, nevis ir to viducī, kā var redzēt WPP izstādē.

Anita Vaivode, fotoziņu aģentūras F64 galvenā fotoredaktore:

Manuprāt, fotožurnālistika vispār ir kā solfedžo mūzikas skolā – teorētisko zināšanu kopums par metodēm un instrumentiem kādā nozarē, ko katrs var izmantot pēc saviem ieskatiem. Uzskatu arī, ka jaunie digitālie mediji fotožurnālistiku mudina jauniem meklējumiem, bet, no otras puses, ar savu informācijas pārbagātību tie veicina vardarbības kultivēšanu. Latvija šai ziņā ir nedaudz provinciāla un tādēļ šīs tendences atspoguļo no pasaules.

Jānis Krūmiņš, fotogrāfs, bijušais ziņu aģentūras LATINFORM (LETA) fotoreportieris:

Diemžēl, nevaru neko komentēt, jo fotožurnālistikas Latvijā vairs nav. Ja olas dzeltenums ir olas sāls, tad mūsu preses dzeltenums ir pats dzeltenums. Droši vien, ir labi fotoreportieri, kuriem būtu pa spēkam pacelt dokumentālo fotogrāfiju vispārinājuma un mākslas tēla līmenī, bet, pirmkārt, nav pieprasījuma, un, otrkārt, nav žurnālu vai avīžu, kur šos gara darbus izvietot. Tāpēc dominē paviršība tā dēvēto slavenību kleitu vai kurpju reportāžās kaut kur glancēto nedēļnieku beigās. Un parasti vienu un to pašu personību ārējo izpausmju atspoguļojumā. Skumji, ka tā.

Kristaps Kalns, laikraksta Diena fotogrāfs:

No manas/Latvijas pozīcijas skatoties, pasaulē ar fotožurnālistiku viss ir kārtībā, jo tā eksistē. Ļoti interesanti vērot, kādu iespaidu uz to atstāj pieaugošais informācijas aprites ātrums un pieejamība. Fotogrāfs vairs nav kāds izredzētais un nereti vienīgais informācijas nesējs, bet viens no daudziem aculieciniekiem, kas liek rūpīgāk piedomāt, kā savu veikumu padarīt atšķirīgu un unikālu. Mūžsenais subjektīvisma jautājums pēdējā laikā saasinājies tehnoloģiskā aspektā, ko es skaidroju ar konkurenci starp pasaules pārblīvētību ar smukām bildēm. Bažījos, vai cilvēki nesāks neticēt pārāk smukām bildēm.

Par Latviju – mums nav vērā ņemamu platformu fotožurnālistikas publicēšanai. Protams, var vainot izdevējus un redaktorus, bet mūsu mazums atkal jau ir viens no klupšanas akmeņiem.

Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas Žurnālistika vadītāja:

Viena no spēcīgākajām mūsdienu fotožurnālistikas tendencēm ir neizbēgama vajadzība ar bilžu palīdzību pierādīt, ka fotožurnālistika ir vērtība, ka bez tās nevar iztikt. Tieši profesionāļu fotogrāfijas var piedāvāt pārcelšanos citādi neiespējamu izjūtu teritorijās. Tāpēc ļoti nozīmīga ir galējā emocionalitāte, fotogrāfijas, kurās ir spēcīgu jūtu izvirdums. To raisa autoru emocijas. Viņu attieksmē pret notikumiem informatīvajam spēkam ir sekundāra nozīme, svarīgi, ka aiz fotogrāfijas ir tās radītāja līdzpārdzīvojums – dusmas, sajūsma, bailes, bezpēcība… Otra svarīga tendence – tehniski perfekts pietuvinājums, kas parāda nevis dzīvi, bet tās absurdus, paradoksus, tādu kā mistisku mirkļu sakritību enerģiju, kura tikai izskatās nejauša.

Valts Kleins, fotogrāfs:

Fotožurnālistikas robežas starp meliem un patiesību ir tik difūzas kā vēl nekad. Manipulatīvas digitālās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai ietekmētu sabiedrības viedokli, lai gan tika radītas attēla kvalitātes uzlabošanai. Mēs vēl vienmēr varēsim novērtēt fotogrāfijas estētisko un māksliniecisko kvalitāti, bet tās atbilstību objektīviem faktiem – vairs nē. Nekad vairs.

Ints Kalniņš, ziņu aģentūras Reuters fotogrāfs:

Pasaulē vērojamas iepriekš nebijušas tehniskās iespējas un publikāciju iespējas, jo interneta medijus atšķirībā no klasiskajiem drukātajiem neierobežo fizisko izmēru formāts. Mediju aizraušanās ar pilsoņu žurnālistiku kā bezmaksas informācijas avotu, kas aizvietotu profesionāļus, ir noplakusi. Profesionālisms tiek novērtēts. Aizvien striktāki fotogrāfiju pēcapstrādes paņēmienu ierobežojumi un aktīvas diskusijas par fotožurnālistikas ētiku, lai saglabātu auditorijas uzticību. Privātuma aizsardzība un organizāciju ierobežojumi veikt fotožurnālista darbu. Nepieciešamība nepārtraukti apgūt jaunas iemaņas un zināšanas, lai izturētu spraigo konkurenci.

Latvijā notiek profesijas degradācija, jo aizvien vairāk medijos parādās t. s. knipsētāji, kuri vairāk vai mazāk godprātīgi mēģina izpildīt redaktora (žurnālista) uz lapiņas uzrakstīto ilustratīvo uzdevumu. Nav tādu, kuri paši veiktu visu kvalitatīva vizuālā vēstījuma procesu no sākuma līdz galam – tēmas atrašana, izpēte, plānošana, sagatavošanās un realizācija. Gan mediju fotogrāfi, gan vizuālo vēstījumu pārvaldnieki nespēj paškritiski izvērtēt gala produktu, īpaši interneta portālu galerijās, kur samests liels skaits fotogrāfiju, neizvērtējot nedz tehnisko kvalitāti, nedz saturisko ietilpību.

Ilmārs Znotiņš, fotogrāfs:

World Press Photo neapšaubāmi ir prestižākais un vērienīgākais fotožurnālistu darba apkopotājs un vērtētājs, kas nosaka tendences un kritērijus vizuālās žurnālistikas jomā. Tradīcijas un pieņēmumi ir mainīgi kā gandrīz viss šai pasaulē. Organizetā bilde (staged) vēl nesen fotožurnālistikā neskaitījās labs tonis. Protams, šāda tendence fotogrāfam paver plašākas iespējas paust savu domu, attieksmi, kas visumā bagātina procesu, ja režijas elementu apzinās arī skatītājs. Man būtiskākais ir fotožurnālistu ieguldītā doma, kas strāvo no attēla vizuāli un pārņem pirms paraksta izlasīšanas.

Latvijā fotožurnālistika tās dramatiskākajā formā ir reti novērojama, fotogrāfi vairāk ilustrē, nekā vizualizē sāpīgo un dramatisko. Būtiskākais fotožurnālistikā ir stāstīt par satraucošo un sirdsapziņu aizskarošo. Lai to darītu, ir jābūt iekšējai degsmei un nepieciešamībai, savā ziņā misijas apziņai, kas ir pretrunā ar paterētāju sabiedrības labklājības un plastiskā skaistuma alkām.