Fotomākslas Marķīzs de Sads

Mākslinieka nekrologā rakstīts: “Mākslas un modes pasaule godināja izcilo fotogrāfu Helmutu Ņūtonu, kura atklātie, bieži vien sadomazohistiskie kailo sieviešu portreti ķēdēs padarīja viņu slavenu un izraisīja arī publikas riebumu. Pasaules modes fotogrāfijas autoritāte Ņūtons nomira pēc tam, kad viņa auto ietriecās sienā pie viesnīcas Losandželosā. Viņam bija 83 gadi.”

Tobrīd Helmuts Ņūtons (Helmut Newton) kopā ar sievu Džūnu Ņūtoni (June Newton) strādāja pie Ņūtona fonda izveides Berlīnē. Tajā pašā laikā bija paredzēta liela fotosesija Amerikā. No Ņujorkas atbraukušas meitenes. Rezervēta studija. Ņūtons nomira piektdien, fotosesija bija paredzēta pirmdien. Producents satraucās, kas notiks tālāk, ko iesākt ar rezervēto studiju un modelēm, bet Džūna atbildēja: “Es vienalga paveikšu apsolīto darbu – man ir asistenti un studija. Viss man ir, es to izdarīšu.” ¹⁾http://www.guardian.co.uk/artanddesign/2006/jun/15/photography Jāpiebilst, ka Džūna darbojās kā fotogrāfe ar pseidonīmu Alise Springsa (Alice Springs), kā arī bija Helmuta izstāžu kuratore, katalogu un grāmatu redaktore.

Helmuts Ņūtons, īstajā uzvārdā Neišteters (Neustädter), ir dzimis 1920. gadā Berlīnē, bagāta ebreju izcelsmes pogu rūpnieka ģimenē. Bērnībā māte viņu ģērba kā lelli, skolas gaitas nevedās. Lielākoties Helmuts interesējās par vecākā pusbrāļa žurnāliem ar meitenēm. Apmēram astoņu gadu vecumā brālis Helmutu iepazīstina ar Berlīnes padibenēm un sarkano lukturu rajonu, kur uzturas prostitūtas ar pletnēm un smagiem zābakiem. Divpadsmit gadu vecumā Helmuts par sakrāto naudu nopērk pirmo fotokameru un pēc pāris gadiem sāk strādāt par mācekli pie modes un portretu fotogrāfes Elzes Simonas (Else Simon). Asistenta karjera pārtrūkst 1938. gadā, jo Vācijā sākas nacistu uzbrukumi ebrejiem, un Ņūtons pārceļas uz Singapūru. Tur viņš mēģina strādāt par fotožurnālistu, bet piedāvātais materiāls neapmierina izdevējus, tādēļ pēc divām nedēļām viņš tiek atlaists un strādā par augstas klases žigolo.

Otrā pasaules kara sākumā Helmuts pārceļas uz Austrāliju, iestājas armijā, nokļūst Melburnā, nomaina uzvārdu, nolemj kļūt par fotogrāfu un atver savu studiju. Austrālijā viņš satiek aktrisi Džūnu Braunu (June Browne), kurai atdzīstas mīlestībā: “Fotogrāfija vienmēr būs mana pirmā mīlestība, bet tu būsi otrā.” ²⁾http://www.guardian.co.uk/artanddesign/2006/jun/15/photography Tolaik Ņūtons dara visu, lai nopelnītu iztiku, – kāzu foto, bērnu albumi, katalogu pasūtījumi u. tml., līdz sākas sadarbība ar Austrālijas Vogue. “Austrālijā bija brīnišķīgi. Es satiku Džūnu, mēs apprecējāmies, bet, lai kā es mīlētu šo valsti un cilvēkus, man kā fotogrāfam tā neko nevarēja dot.”

1956. gadā Ņūtons noslēdz 12 mēnešu līgumu ar britu Vogue un pārceļas uz Londonu. Tā gan izrādās līdzīgi sterila un neproduktīva. “Mirklī, kad es nokļuvu Parīzē, zināju – šī ir vieta, kur dzīvot un fotografēt. Dzīve bija ielās, kafejnīcās un restorānos. Šķita, ka skaistas sievietes ir visur.” Uz Parīzi Ņūtons pārceļas 1957. gadā un strādā žurnāliem Elle, Queen, Playboy, Marie-Claire un Stern, kā arī dažādiem Vogue izdevumiem. Sadarbība ar Vogue turpinās vairākus gadu desmitus – Ņūtons fotografē vismodernākās un slavenākās pasaules sievietes. Tieši tad attīstās viņa īpašā pieeja modes foto žanram. Tā kļūst par savdabīgu, nobriedušu stilu. Džūnas iedrošināts, viņš sāk veidot atklāti seksuālus attēlus, izmantojot sižetus no savas dzīves. Šis virziens viņu izceļ septiņdesmito gadu modes fotogrāfu vidū. Ņūtona sievietes bija drosmīgākas un agresīvākas, visbiežāk satraucošās situācijās, fotografētas dokumentālas reportāžas stilā. Vairums modeļu – sabiedrības elites pārstāves, bildēs tiek pieķertas dīvainā vidē, kopā ar prostitūtām un transvestītiem. Attēlos redzamie sižeti ir balstīti patiesos notikumos, skarbā dzīves realitātē, ko autors pats piedzīvojis un kas iespaidojis viņa pasaules redzējumu. “Es joprojām uzskatu, ka perfekta modes fotogrāfija ir tāda, kas neizskatās pēc modes fotogrāfijas. Tā ir fotogrāfija, kas izskatās kā kadrs no filmas, varbūt portrets, varbūt atmiņu fotogrāfija (souvenir shot), varbūt paparaci kadrs – jebkas, tikai ne modes fotogrāfija.” ³⁾Dokumentālā filma Helmut by June (2007)

Autobiogrāfijā Ņūtons skaidro, ka viņa darbus ietekmējušas atmiņas par bērnību Berlīnē – spēcīgās sievietes atgādina lielās Austrumprūsijas mājkalpotājas, kas strādāja viņu ģimenes mājā. Viņš piemin arī izbraukumus ar vecākiem uz atpūtas centriem, kuros “žigolo un prostitūtas sēdēja atsevišķi no klientu galdiņiem.” ⁴⁾Newton, Helmut. Autobiography. – Nan A. Talese/Doubleday, 2003 Autobiogrāfija atklāj, ka viens no ietekmju avotiem ir arī paparaci darbība. “Uzskatu, ka fotogrāfija ir padarīta par pārāk intelektuālu nodarbi. Īpaši iesācējiem vai tiem, kas studē fotogrāfiju, bet neuzdrošinās nospiest pogu.” ⁵⁾Helmut Newton. – Thames & Hudson, Photofile, 2006 Savukārt Ņūtona stilistiku ir ietekmējis Brasaī (Brassaï) un citi nakts dzīves fotogrāfi, kā arī piecdesmito gadu film-noir estētika un vācu kino ekspresionisms .

Helmuts Ņūtons, Ričards Avedons (Richard Avedon) un Ērvings Penns (Irving Penn) tiek uzskatīti par ietekmīgākajiem meistariem 20. gadsimta modes fotogrāfijā. No garlaicīgas apģērbu refleksijas viņi modes fotogrāfiju pārvērta mākslinieciskā un valdzinošā stāstā. Ņūtons bija modernu, dramatisku un erotisku fantāziju veidotājs. Neraugoties uz to, ka līdzgaitnieki fokusējās uz slavenībām, Ņūtonam labāk patika iepērt mazāk zināmas modeles. Viņa slavenākajās Vogue bildēs garkājainas modeles augstpapēžu kurpēs un tumši krāsotām lūpām laiskojas Rivjēras baseinos, pludmalēs un parkos. Notikumu fons ir tumšas ielas, elegantas muižas un lieli hoteļi, kuros sievietes izseko spiegi un apmeklē žigolo. Lai gan Ņūtons veidoja modes fotogrāfa karjeru, viņa estētika sniedzas tālāk par modes foto. Viņš ātri juties garlaikots, vienmēr meklējis ko jaunu un tāpēc veiksmīgi izvairījies no sešdesmito gadu modes fotogrāfijas klišejām. Ņūtons uzskatīja, ka māksla mākslai ir pārāk vienkāršs koncepts. “Es vienmēr esmu pildījis pasūtījuma darbus un turpinu to darīt… Nav atšķirības starp maniem mākslas darbiem un to, ko es pārdodu.” ⁶⁾Turpat Par darba procesu viņš raksta, ka cenšas panākt “labu sliktu bildi. Es ļoti rūpīgi veidoju attēlu un tad izdaru tā, lai izskatās, it kā kaut kas būtu nogājis greizi. Tādēļ arī es atteicos no Kodachrome, tas izskatījās pārāk profesionāli, pārāk smalks grauds. Es labāk izvēlos to, ko saucu par dīvainajām krāsām, kamēr vien nav šausmīgi, man nekas nav pret to, ka viss ir nepareizi. Tādēļ man arī patīk, ja kamera nav īsti taisna, kad notiek kaut kas, kas nav perfekts…. Man patīk lietas, kas izaug no cilvēku galvām, piemēram apgaismojuma stabi vai kas tamlīdzīgs. Tas ir smieklīgi, man patīk darīt visu to, ko man teica nedarīt.” ⁷⁾http://www.horvatland.com/pages/entrevues/08-newton-en_en.htm

Ņūtona sievietes ķermeņa studijas kļuva par viņa apsēstību un pat tādu kā autogrāfu, bet modeļu pozas joprojām izraisa polemiku. Ņūtons saukts gan par pornogrāfijas princi, gan – izvirtuļu karali. ⁸⁾http://www.designfloat.com/blog/2011/03/09/top-fashion-photographers-all-times Dīvainie un ekscentriskie Ņūtona darbi mākslas pasaulē tiek vērtēti pretrunīgi. Īpaši publikas un kritiķu uzmanību piesaistīja 1984./85. gada retrospektīva Parīzē, kurai sekoja neskaitāmas izstādes dažādās pasaules pilsētās.

Kopš 1976. gada Ņūtons ir saņēmis dažādus apbalvojumus, tai skaitā Tokijas un Vācijas Radošo direktoru klubu balvas par labāko fotogrāfiju (1976 un 1978), Amerikas Grafikas institūta balvu (1977–80), Francijas Mākslas un literatūras ordeni (1989), Francijas Nacionālās fotogrāfijas konkursa Grand Prix (1990), Monako Mākslas, literatūras un zinātnes ordeni Monaco (1982) u. c. Pirmais Ņūtona darbu albums White Women iznāca 1976. gadā, tam sekoja vairākas grāmatas ar zīmīgiem nosaukumiem. Joprojām populārākā viņa grāmata ir Big Nudes (1981), gandrīz tik pat iecienīta ir World Without Men (1984). 2000. gadā izdevniecība Taschen sadarbībā ar Filipu Starku (Philip Starck) izdeva 35,4 kg smagu Ņūtona darbu albumu Sumo 10 000 eksemplāru numurētā un parakstītā tirāžā.

“Helmuts neslēpa, ka viņam patīk lielas, blondas meitenes, nevainojamā kostīmā un uz augstiem papēžiem,” apgalvo Vogue galvenā redaktore Anna Vintūra (Anna Wintour). “Tādu meiteni viņš labprāt fotografētu kādā grēcīgā vai nerātnā situācijā – skūpstot citu sievieti vai saslēdzot rokudzelžos”. ⁹⁾http://www.nytimes.com/2004/01/25/nyregion/helmut-newton-is-dead-at-83-photos-were-vogue-mainstay.html

Losandželosas apgabala mākslas muzeja Fotogrāfijas nodaļas vadītājs Roberts Sobešeks (Robert Sobieszek) piebilst: “Viņa darbi nekad nebija netīri. Tā bija tīra jautrība. Paplašinot ierastās modes žurnālu bilžu robežas, viņš ieviesa tajās kaprīzi, jautrību, kaislību. Tās bija tieši viņa sajūtas, un tāpēc daudzi mākslinieki ir pārādā Helmutam.” ¹⁰⁾http://seattletimes.com/html/nationworld/2001843423_newtonobit25.html

No 31. maija Zviedrijas Fotogrāfijas muzejā skatāma liela Ņūtona darbu retrospekcija, kurā var pārliecināties par Ņūtona ģenialitāti, kas slēpjas spējā izgaismot pasaules dažādību, nevis apžilbt no tās. Viņa vuārisms vairāk saistāms ar kritisku vērojumu – ieinteresētu redzētā nozīmē un sarežģītībā, ne tik daudz virspusējā spožumā.