Intervija ar Polu Hansenu

Šogad galveno Pasaules preses fotogrāfijas konkursa (World Press Photo) balvu ieguva dāņu izcelsmes fotogrāfs Pols Hansens (Paul Hansen). Pagājušogad zviedru avīzei Dagens Nyheter tapušajā fotogrāfijā redzam, kā divus izraēliešu un palestīniešu konfliktā nogalinātus bērnus nes uz apbedīšanas ceremoniju. Aicināju Hansenu uz sarunu, jo 23. maijā viņš bija ieradies Rīgā, lai uzstātos ar lekciju par saviem darbiem.

Kā tu nokļuvi līdz motīvam, kas redzams apbalvotajā fotogrāfijā?

Varu izstāsīt garo vai īso versiju. Kuru tu vēlētos?

Garo versiju, lūdzu.

Es sāku strādāt laikrakstā Dagens Nyheter 2000. gadā – gandrīz tai pašā laikā, kad sākās otrā sacelšanās Izraēlas okupētajās teritorijās Palestīnā. Bija ļoti daudz fotogrāfiju, kurās cilvēki met akmeņus un citus priekšmetus. Tās bija kā tādas vizuālas izsaukuma zīmes, cilvēku vārdi lielākoties netika minēti, un fotogrāfiju paraksti atkārtojās – palestīniešu jaunieši met akmeņus Nablū vai Tulkarmā, vai tamlīdzīgi. Mums šķita, ka jāuzņem akmeņu metēja portrets – kāpēc viņš to dara, ko viņa ģimene saka. Es devos uz turieni nākamajā dienā pēc pasūtījuma. Biju tur pirmoreiz, un kopš tā brīža visi braucieni liekas kā viens, vairs nespēju tos atšķirt. Tu dodies turp, tad – uz mājām, pēc sešām dienām atkal ierodies Gazā vai Tulkarmā, vai Ramalā (abas vēlāk pārdēvētas par Rietumu krastu – V. G.). Esmu jau 13 gadus veidojis reportāžas par šo konfliktu vai drīzāk – konfliktiem. Tomēr šī konkrētā norise sākās, kad Hamas provocējot šāva raķetes tieši pirms Izraēlas vēlēšanām. Izraēla atbildēja ar daudz lielākiem uzbrukumiem Gazai. Laikraksta redaktors teica, ka man jādodas turp, jo tas būs otrās sacelšanās sākums. Kopā ar Tuvo Austrumu korespondentu Ēriku Olsonu (Erik Ohlsson) devāmies ceļā jau nākamjā dienā. Gazā ieradāmies trijatā – es, mans draugs norvēģu fotogrāfs, un Ēriks. Apmetāmies mazā viesu namā netālu no Alšifas slimnīcas, kas ir galvenā slimnīca Gazas pilsētā.

Iebraucāt Gazā caur Izraēlu?

Jā, un tas bija interesanti, ņemot vērā, ka tik daudz raķešu tika izšautas.

Viņi jūs ielaida, neskatoties uz karadarbību?

2008.–2009. gadā Izraēlu bargi kritizēja par to, ka viņi neļāva iebraukt žurnālistiem, varbūt vēlāk tā bija kādu politisku nostādņu maiņa, es nezinu. Taču mēs bijām pārsteigti, kad mūs tomēr ielaida. Priekšā jau bija citi žurnālisti, mēs bijām otrā lielākā grupa. Uz robežas bija sapulcējušies kādi 20–30 žurnālisti. Izraēlas armija mūs sastapa Eretzas robežšķērsošanas punktā. Bija interesanti – virs galvas lidoja daudz raķešu, un Izraēlas armija riskēja ar dzīvību, pavadot mūs uz Gazu. Tur Hamas, man gan šķita, ka tie bija civildienesta ierēdņi, pārbaudīja mūsu dokumentus un ielaida. Tā kā varētu pat teikt, ka īsu brīdi Izraēlas armija sadarbojās ar Hamas (smejas). Mēs devāmies iekšā un apmetāmies viesu namā, par kuru mans draugs bija uzrakstījis grāmatu. Viesu nams atradās blakus slimnīcai un tāpēc bija samērā drošs. Mans draugs norvēģu fotogrāfs pazina kādu norvēģu ārstu, kas strādāja šajā slimnīcā. Vakaros mēs devāmies pie viņa klausīties dažādus stāstus par pieredzēto tur.

Kas ir šis ārsts? Iespējams, esmu par viņu dzirdējis.

Tas bija Mads Gilberts (Mads Gilbert).

Jā, viņš Norvēģijā ir pazīstams, jo strādā Gazā.

Vienvakar viņš stāstīja, ka viņš un kolēģi nereti no pārguruma paši jūtas kā upuri. Piemēram, iebrauc ātrās palīdzības mašīna ar vairākiem upuriem, kurus uzliek slimnīcā uz galda, starp viņiem arī vienz zēns. Ārsts steidzas palīdzēt, bet zēns nomirst, un izrādās, ka tas ir viņa paša dēls. Dzirdējām daudz šādu šausmu stāstu, piemēram, par ģimeni, kas skatījās televizoru, kad Izraēlas raķete trāpīja viņu mājai. Gāja bojā tēvs un divi dēli, bet daudzi citi tuvinieki tika ievainoti, smagi ievainotā māte bija komā. Ārsts bijis uztraucies, kā paziņot mātei, kad viņa pamodīsies, ka viņas vīrs un bērni gājuši bojā. Toreiz slimnīcā tiešām bija ļoti emocionāls vakars, klausoties šos stāstus. Nākamajā dienā mēs devāmies uz slimnīcu Jabalijā, kur veda lielāko daļu mirušo. Tur bija simtiem cilvēku un, iespējams, kādi 10–15 upuri morgā. Precīzu skaitu neatceros. Piederīgie ieradās, lai aizvestu apbedīt mirušos. Tu varbūt zini, ka pēc ortodoksālo ebreju un musulmaņu tradīcijām mirušie jāapbedī nākamajā dienā pēc nāves. Tur bija arī divi mazi bērni un vīrietis no tās pašas ģimenes. Mēs nolēmām veidot reportāžu par šo sāpīgo stāstu. Bērni ir tik nevainīgi kaut vai tāpēc, ka viņi ir bērni. Apbedīšanas rituāls vienmēr ir līdzīgs – piederīgie paņem mirušos ģimenes locekļus no morga un dodas uz mājām. Tiek ievērotas arī tradicionālās dzimumu lomas – vīrieši ved mirušos uz mājām, un sievietes sagaida.

Vai tāpēc tavā fotogrāfijā nav nevienas sievietes?

Tādas ir musulmaņu tradīcijas. Viņi dodas uz māju, kur gaida sievietes, un tur notiek ceremonija. Tad viņi dodas uz mošeju, tad – uz kapsētu. Šai procesijai sekoja simtiem cilvēku, viņi gāja un gāja, un es domāju, kāpēc viņi neiet uz mājām. Iedomājos, ka tā varētu būt ģimene, par ko Mads Gilberts stāstīja iepriekšējā vakarā. Tulks apstiprināja, ka tā arī ir. Izrādījās, ka viņi tik ilgi staigāja apkārt pa to rajonu, jo nebija māju, kur doties, un visa ģimene atradās slimnīcā. Tā ka tuvākie radi bērēs nemaz nepiedalījās.

Vai uzbrukuma mērķis bija tēvs?

Nē, viņš bija sētnieks skolā.

Bet fotogrāfijas parakstā bija rakstīts, ka vīrietis un viņa divi bērni tika nogalināti, kad Izraēla sāka mest bumbas uz Hamas locekļu mājām.

Šo lietu izmeklēja Cilvēktiesību uzraudzības komisija un atklāja, ka tur nebija saistības ar Hamas. Šī ģimene nebija saistīta ar Hamas. Manuprāt, tā bija kļūda. Nedomāju, ka izraēļi gribēja nogalināt šos cilvēkus, bet metot bumbas tik blīvi apdzīvotā vietā, protams, tiek nogalināti arī citi cilvēki.

Tu šai vietā kopā esi pavadījis 13 gadus. Vai pēc tavas pieredzes šādas fotogrāfijas klaut ko maina?

Ilgtermiņā – nē. Es gan tuprināšu uz turieni braukt, diemžēl. Domāju, šī fotogrāfija ir kaut ko mainījusi tieši šai ģimenei, turklāt tā tika uzņemta Sīrijas konflikta un Arābu pavasara vidū. Tāpēc, manuprāt, šai fotogrāfijai vajadzētu ietekmē arī Gazu. Ir tik daudz pie varas esošu cilvēku, kam šī fotogrāfija izraisa diskomfortu. Manā skatījumā, šie nevainīgie upuri ir politiskas neveiksmes vizuāla manifestācija abām pusēm – gan Izraēlai, gan Palestīnai. Tā ir viņu kopīgā politiskā neveiksme. Hamas nevajadzēja šaut raķetes, izraēļiem nevajadzēja nogalināt cilvēkus. Viņiem bija jāapsēžas un jāatrod politisks risinājums. Bet šī ir pasaules mēroga problēma. Tik daudz cilvēku ir gājuši bojā, šo 13 gadu laikā es esmu pieredzējis 50–60 bēres.

Tomēr tu joprojām turp dodies.

Es turp dodos dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tas ir tikai piliens jūrā, bet tas var kļūt arī par ko citu. Viens no iemesliem – cilvēki vairs nevarēs teikt, ka viņi neko nezināja. Nākamreiz, kad redzēsiet oficiālos militāros video, kuros redzams, kā tiek mestas bumbas no lidmašīnām, varbūt pajautāsiet, kurš patiesībā tiek nogalināts, kurš pagriež stāstu sev vēlamajā virzienā? Kā ar bērniem, kuri tiek nogalināti, iznīcinot nosprausto mērķi? Ir jāuzdod jautājumi! Es sāku uzdot šos jautājumus, kad devos uz Rietumu krastu un okupētajām teritorijām. Daudz vieglāk ir atbildēt pēc 11. septembra, jo tas, kas notiek šajās zemēs, konfliktu epicentros, ietekmē mūs daudz vairāk nekā mums šķiet. Redzot, kā lidmašīnas ietriecas torņos un Pentagonā, tu saproti, ka tas ir jārisina. Karš pret terorismu nav parasts karš, tas ir daudz kas vairāk. Politiskai infrastruktūrai ir jāmainās, politiķiem ir jāatrod risinājums. Tas var izklausīties naivi, taču risinājums atrodas vienmēr. Paskatieties uz [Arielu] Šāronu – viņš bija ērglis, bet pēc daudzu cilvēku domām – kara noziedznieks. Paradoksālā veidā tas nodrošināja viņa uzticamību – viņš evakuēja visus militāristus no Gazas. Neviens cits to nebūtu varējis izdarīt. Ir nepieciešams ļoti spēcīgs līderis, lai pieņemtu tādus lēmumus. Tagad notikšot vienpusējas miera pārrunas. Man šķiet, ka visi ārpus vadības līmeņa cilvēki, ko mēs esam satikuši Palestīnā un Izraēlā, grib mieru. Viņi grib to pašu, ko mēs.

Pēc tavām domām, šo konfliktu izraisa mērķtiecīgas un rafinētas radikālās minoritātes?

Es tā uzskatu.

Bet tas ir biedējoši, jo rada priekšstatu par to, kas varētu notikt pie mums ar nosacījumu, ka ir spēcīgi, politiski mērķtiecīgi indivīdi, kuri var izmantot vardarbību, lai padarītu visu sabiedrību par ķīlniekiem.

Kā piemēru var minēt Bosniju.

Vai, piemēram, Zviedriju, kur ir gan radikāli labējie aktīvisti, gan musulmaņu fanātiķi.

Manuprāt, tā ir un nav taisnība, jo dzīvojot Gazā, Lībijā vai Sīrijā, tad tu neesi tik labi informēts, tev tiek iebaroti meli visu dzīvi, un tu dzīvo paranoiskā sabiedrībā. Tev jābūt paranoiskam, lai izdzīvotu, jo tu dzīvo diktatūras apstākļos.

Hamas bija demokrātiski ievēlēti.

Tā var teikt, bet viņi iesaistījās, lai nogalinātu Fātas (Fatah) līderus. Hitlers arī bija demokrātiski ievēlēts, bet tad viņš kaut kā visu šo demokrātisko ideju padarīja perversu. Daži spēlētāji abās pusēs ir ieinteresēti uzturēt konfliktu, jo tas ir viņu varas pamats. Nesaukšu vārdus, bet visās iesaistītajās pusēs ir šādi cilvēki. Viņi izmanto demokrātiskos procesus nolūkiem, kas nav savienojami ar demokrātijas principiem.

Vai tas nav diezgan banāli?

Jā, ir banāli. Ja noņem virskārtu, pāri paliek nauda un vara.

Vai šie cilvēki to apzinās vai vienkārši ir sava komforta un ambīciju vergi?

Līderi? Es domāju, tur ir pa druskai no visa. Daži ir ļoti pragmatiski. Kā es jau teicu – paskaties uz Bosnijas piemēru. Man šķiet, tev ir taisnība, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt jebkur. Zviedrijā 90. gados bija finansiāla krīze, mums bija partija Jaunā demokrātija, kas balstījās uz ksenofobiju un vienkāršošanu. Viņu galvenā motivācija bija runāt kā normāliem cilvēkiem. Tā bija ļoti populistiska partija, ļoti neizglītota un vienpusīga, tā vienmēr bija opozīcijā pret vājākajiem, parasti – imigrantiem. Viņi to neteica skaļi, bet ieguva 12 % tautas vēlēšanās, kas Zviedrijai bija liels šoks – vai tiešām atrodas kāds, kas balso par šiem cilvēkiem? Tagad mums ir līdzīga jauna partija, bet ne tik liela. Ja tu esi pieaugošas krīzes apstākļos, un, piemēram, kaut kur musulmaņi nomet bumbu, tad tu arī piešauj uguni šur un tur, un pavisam drīz atradīsies nekontrolējamā situācijā. Nemaz ne tik ilgu laiku atpakaļ Stokholmā bija musulmaņu pašnāvnieks, bet viņš nebija pārāk prasmīgs un uzspridzināja tikai sevi. Reakcija bija ļoti pieklusināta, jo galēji labie līderi nevarēja šo gadījumu izmantot savā labā, rēķinoties ar spēcīgu pretreakciju. Cilvēki ir izglītoti, viņi lasa ziņas. Cilvēki zina, ka tur ārā nav viendimensiju pasaule. Šis nebija izņēmums. Tas pašnāvnieks bija viens ar savu misiju, bet viņš nebija cilvēks no musulmaņu kopienas, kas skaļi iebilda pret šo gadījumu. Tāpēc Zviedrijā sabiedrības viedoklis ir ļoti komplicēts. Tas, par ko mēs runājam, varētu notikt arī Zviedrijā, bet tas aizņemtu daudz vairāk laika. Savukārt diktatūras apstākļos sabiedrība nav informēta.

Un tomēr aprobežoti ekstrēmisti ir visur – gan Zviedrijā, gan Francijā, gan šeit. Tas nav tikai informācijas apmaiņas jautājums. Mēs zinām, ka mums tiek pasniegta arī sagrozīta un kādam izdevīga informācija, un katram pašam atliek izvēlēties, kurā pusē nostāties. Vai Gazā ir internets?

Jā, upuru ģimenei bija bezvadu pieslēgums.

Tas nozīmē, ka viņi var izvēlēties neticēt Hamas. Tas, kas notiek tev apkārt, liek izvēlēties informāciju, kuru tu atbalsti. Kā gan Gazā var gaidīt ko vairāk kā radikālismu, ņemot vērā postu, kādā viņiem jādzīvo?

Viņi var izvēlēties lasīt interneta avotus, bet lielākā daļa dod priekšroku TV Arābu ziņas, un arī tās savā ziņā ir tendenciozas. Televīzijai tur ir liels spēks, tiek rādītas lietas, ko Zviedrijā nekad nerādītu – daudz cilvēku tiek nogalināti, daudz ļoti tiešu attēlu, un tas viss tikai vairo karadarbības atmosfēru mēs pret viņiem. Viņiem ir piekļuve informācijai, bet tā nav kvalitatīva informācija.

Vai tev liekas, tavu apbalvoto fotogrāfiju izmanto politiskiem nolūkiem?

Nezinu, bet esmu pārliecināts, ka tā ir izmantota un tiks izmanota arī nākotnē.

Vai tu zini arī, kāda ir Izraēlas reakcija?

Jā, es saņēmu dažus naidīgus e-pastus, bet ne tik daudz, kā paredzēju. Ikreiz, kad dodamies uz šo apgabalu, sagaidām nopietnu kritiku no abām pusēm. Parasti gan cilvēki cenšas nerunāt par fotogrāfiju saturu, bet gan par attēla kvalitāti.

Vai, tavuprāt, apbalvotās fotogrāfijas autentiskums tika aktualizēts politisku iemeslu dēļ?

To es nezinu, bet fotogrāfijas integritāte ir tik daudz reižu aizstāvēta! Kā jau teicu, šis attēls nav saņēmis tiešus uzbrukumus, izņemot vienu vācu redaktoru, kas teicās dzirdējis, ka šo ģimeni nogalināja Palestīnas raķete. Atbildēju, ka es gan tā nedomāju. Tad sekoja jau ierastā kritika, ka fotogrāfija ir pārāk tumša, pārāk tonēta, lietots pārāk daudz pēcapstrādes, un tad es atkal aizstāvējos un izstāstīju, ko es esmu darījis un ko – ne. Uzbrukumi nākuši no dažādām valstīm, bet tie nekad nav bijuši tieši. Vai tu lasīji par blogeri, kurš pagājušajā nedēļā mani apvainoja, ka es šo fotogrāfiju esmu izveidojis no trim dažādām fotogrāfijām? Tas bija briesmīgi. Visbeidzot mērs bija pilns, un Pasaules preses fotogrāfijas konkursa administrācija nosūtīja oriģinālfailu trim dažādiem ekspertiem ASV un Nīderlandē. Viens no viņiem bija amerikāņu profesors, kuru parasti ziņu aģentūra Associated Press iesaista, kad nepieciešama attēla verificēšana. Viņi izpētīja pikseli pa pikselim, un es tiku atbrīvots no apsūdzībām par fotogrāfijas manipulēšanu. Pēc šīs pārbaudes uzbrukumi beidzās, un es vairs nesaņemu šādus e-pastus. Protams, es apzinos, ka šī fotogrāfija ir neērta daudziem, tajā ietverts ļoti smags politisks konteksts. Daudziem uz politiskās skatuves tā nepatīk, jo tā manifestē politisku neveiksmi.

Vai fotogrāfija nepatīk arī Palestīnas pusē?

Es nezinu, bet varu iedomāties, ka viņi gribētu justies kā upuri. Taču šie bērni gāja bojā tāpēc, ka Hamas izšāva ļoti daudz raķešu uz Izraēlu. Arī viņiem ir jāuzņemas atbildība. Man šķiet, viņi to interpretē tā, lai apliecinātu savu stāsta versiju. Manuprāt, tā ir samaitāta patiesība. Šī fotogrāfija ir izvērtēta tik daudzos līmeņos, to ir analizējušas četru dažādu foto konkursu žūrijas. Saņēmu Gada fotogrāfa balvu Gada fotogrāfijas konkursā ASV, šis attēls tika nosaukts par Gada fotogrāfiju Zviedrijā, tas uzvarēja Pasaules preses fotogrāfijas konkursā un ieguva divas balvas Nacionālās Preses fotogrāfu asociācijas konkursā ASV. Šo konkursu žūrijās nav amatieru, tikai savas jomas eksperti. Godīgi varu apgalvot, ka nezinu nevienu citu attēlu, kas būtu vairāk verificēts nekā šī fotogrāfija. Tomēr tas gan drīzāk atspoguļo Pasaules preses fotogrāfijas konkursa ietekmi, tas nav personiski.

Abugraibas ļaunprātīgās fotogrāfijas Irākā ietekmēja politiķu lēmumus. Šīs tavas Palestīnas fotogrāfijas sakarā tomēr šķiet, ka politiskā kursa virziens netiek ietekmēts.

Es tev priekrītu.

Un izraēļi kā demokrātiska tauta ar demokrātiskiem instinktiem, izņemot faktu, ka viņi ir pret Palestīnu, šķiet, neierobežo preses piekļuvi, lai sniegtu reportāžas par to, kas notiek. Varbūt tāpēc, ka tas tāpat neko neietekmē?

Es nezinu viņu viedokli, bet, protams, situācija ir pilna paradoksu. Vai tu esi redzējis filmu 5 salauztas kameras?

Nē.

Tā tika nominēta Oskaram pagājušajā gadā. Filma ir par kādu vīru mazā Rietumu krasta ciematiņā netālu no Jeruzālemes. Kādu dienu viņš paņem kameru, lai dokumentētu, kas notiek ciematā. Tas ir interesants ciemats, jo netālu uzbūvēta militārā bāze. Lai izveidotu drošu ceļu uz šo bāzi, tika plānots celt atdalošu mūri pie ciematiņa robežas, tādējādi norobežojot ciematu. Cilvēkus tas ļoti uztrauca, un katru piektdienu viņi rīkoja demonstrācijas pret mūra celšanu un pat iesniedza prasību tiesā. Šai lietā bija divi spriedumi, pēdējais – Izraēlas Augstākajā tiesā. Bija nolemts, ka mūri nevajag celt, taču armija uzstāj, ka mūris esot jāceļ. Lietā bija daudz pretrunīgu viedokļu. Filmas nosaukums radies no tā, ka viena kamera tiek sašauta filmas autora rokās, otra tiek sašķaidīta, un tā joprojām. Filma ir hronoloģiska un atklāj konflikta banalitāti. Tas nav stāsts par zemes īpašumtiesībām, bet par to, kā tikt uz slimnīcu un nokārtot citas ikdienišķas lietas. Reiz mēs devāmies uz Nablū, lai veidotu reportāžu par ziepju rūpnīcu un ziņotu arī par kaut ko, kas neattiecas uz karu. Nokļuvām līdz robežkontroles punktam, un tur bija gara rinda. Taksometrā pirms mums kliedza grūtniece, jo viņai bija nogājuši ūdeņi un sākušās dzemdības, bet šo sievieti vienalga nelaida pāri robežai. Tur bija kāds jauns izraēļu karavīrs, tikko iesaukts karadienestā, šausmīgi uztraucies. Mēs ar kolēģi devāmies pie viņa, lai paskaidrotu sievietes situāciju, bet viņš pavērsa pret mums savu automātu, viņa biedram savukārt bija ložmetējs. Tā nu mēs gājām atpakaļ, kāpām mašīnā un braucām apkārt. Nablū ziemeļu robežkontroles punktā viss bija normāli. Es toreiz ierosināju aizbraukt uz slimnīcu un pārliecināties, vai tai sievietei ir izdevies tur nokļūt. Un viss bija kārtībā. Viņai piedzima dēls, manuprāt. Toreiz pie slimnīcas bija daudz cilvēku, un, kad jautājāt, kas noticis, viņi paskaidroja, ka Izraēlas tanks izšāvis uz taksometra busiņu – vadītājs smagi ievainots un apdedzis, kāda jauna sieviete nogalināta. Tomēr karavīri robežkontroles punktā nelaida cauri ne ievainoto vīrieti, ne nogalināto sievieti, jo viņiem nebija līdzi identitātes kartes. Tas ir banāli, stulbi, un šādās situācijās bieži jāsastopas ar nevajadzīgu uzmākšanos, vai arī tur strādā jauni puiši, kuriem ir bail – bail, no tā, kas atrodas viņu priekšā, bail no saviem komandieriem. Tāda, manuprāt, ir terorisma infrastruktūra – totālā novirze no normalitātes un spiediens. Un tas attiecas uz abām pusēm, jo arī izraēļu karavīri dzīvo spiediena apstākļos – viņi tiek nogalināti un apmētāti ar akmeņiem. Notikušā rezultātā nav jāvaino karavīri, tā ir politisko līderu atbildība.

Tomēr terorisms lielākoties nenāk no Palestīnas, bet no cilvēkiem, kas dzīvo Rietumos.

Paskatieties uz Norvēģiju, uz Breivīka gadījumu – savā ziņā tas pat bija atvieglojums, ka viņš bija norvēģis. Palestīnā uzcelts mūris, ko teroristiem ir ļoti grūti sagraut, bet esmu pārliecināts, ka viņi tur ir un grib sevi uzspridzināt. Sacelšanās laikā tur bija ļoti daudz sprādzienu.

Vai tev nav bail atgriezties Tuvajos Austrumos, tevi taču var ievainot vai nogalināt.

Nē. Es parasti izvairos no šī jautājuma. Mēs devāmies uz Lībiju, uz Tripoli. Tur bija liels haoss, bija bīstami, mēs nevienu nepazinām un centāmies atrast tulku. Viesnīcas uzgaidāmajā telpā bija daudz civilo, viens no viņiem bija pavecs inženieris. Viņš likās ļoti jauks, mierīgs, ar labsirdīgām acīm, apmēram 60 gadus vecs. Palūdzām, vai viņš nebūtu ar mieru mums tulkot, viņš piekrita, piebilzdams, ka var strādāt tikai pusi dienas, jo iepriekšējā dienā bija nogalināts viņa dēls. Viņš gribēja iet mājās un satikt tuviniekus.

Mēs tur aizbraucam uz nedēļu vai divām, varam iekļūt visādās bīstamās situācijās, bet esam telefona zvana attālumā no mājām. Viņiem tā nav. Galvenā problēma pat ir noziedzība un satiksme, jo tieši frontes līnijā mēs atrodamies vienu, varbūt divas dienas. Amerikāņu žurnālists Maikls Hers (Michael Herr) grāmatā Sūtījumi (Dispatches) raksta, manuprāt, ļoti precīzi, apmēram tā – es nebaidos no lodes, kas adresēta tieši man, bet es ļoti baidos no lodes, uz kuras rakstīts “adresāts pēc pieprasījuma”. Piemēram, Tripolē cilvēki bieži raidīja šāvienus gaisā. Kāds puisis man aiz muguras netīšām izšāva un trāpīja sev sirdī, un lode vēl nolidoja man tieši garām. Mani baida stulbi negadījumi un nepareiza apiešanās ar ieročiem.

Braucam no Adždabijas Tripoles virzienā, ceļmalā stāv kāds vīrietis – viņi sevi dēvē par dumpiniekiem, bet tikpat labi viņš varēja būt skolotājs, bezdarbnieks vai jebkas cits. Šis cilvēks mēģina mūs apturēt, bet vadītājs saka “fuck him”, braucam tālāk, un viņš sāk uz mums šaut. Neesmu pārliecināts, ka viņš gribēja mums trāpīt, bet tas vienalga bija ļoti bīstami. Kad atgriezāmies tur pēc dažām stundām, izkāpām no mašīnas pie viņa, un mans tulks gribēja viņam iesist, bet viņš tikai turpināja atvainoties. Kas bija šis vīrietis ar šaujamieroci? Varbūt viņam bija psihiska rakstura traucējumi. Tā ka bīstami ir viss kas, bet mums jāuzņemas aprēķināmi riski, un nepieciešams arī labs tulks, kurš zina vietējos kodus. Dažreiz ļoti uztraucos, bet neesmu juties paralizēts no bailēm.

Vai tava sieva ieradās Rīgā kopā ar tevi, jo reportiera pienākumi Tuvajos Austrumos liedz jums pavadīt pietiekami daudz laika kopā? Vai viņai nav bail, kad tu dodies uz karadarbības zonām?

Nē, viņa arī interesējas par šiem jautājumiem. Viņa ir politoloģe. Mēs satikāmies pirms pieciem gadiem. Sākās viss ar viņas e-pastu, kurā viņa mani uzaicināja uz semināru savā universitātē. Viņa interesējās par fotogrāfiju un palūdza, lai mēs ar kolēģiem pastāstam par fotogrāfijas politisko dimensiju. Bet es aizbraucu uz Afganistānu un seminārā nepiedalījos, toties pēc tam mēs tikāmies pusdienās. Pamatīgi apceļojuši Lībiju, devāmies uz Omānu, lai aizbēgtu no tā visa. Tad sākās uzbrukumi Bengazi, es devos turp un pametu viņu Omānā. Pēc dažām nedēļām atgriezos, un mēs nolēmām doties atvaļinājumā uz Turciju. Reģistrējoties lidostā, pajokoju – ceru, ka tagad Tripole nezvanīs. Ieradāmies Turcijā, un jau pēc divām dienām viņa pati teica, ka man jādodas uz Tripoli – viņa bija paskatījusies internetā un atklājusi, ka Tripole ir kritusi.

Iznāk, ka ir iespējams ģimeni apvienot ar darbu karadarbības zonā?

Jā, jo es cenšos savu sievu iesaistīt, ko nedarīju pirmajā laulībā, un tas beidzās ar šķiršanos.

Bet vai šādu darbu var apvienot arī ar bērnu audzināšanu?

Man ir meita no pirmās laulības, un kā tēvs kļuvu par daudz labāku žurnālistu. Es neuzņemos liekus riskus. Tiklīdz esi atbildīgs par citiem cilvēkiem, pamostas kāda būtiska emocionāla dimensija. Pirmo reizi, kad devos uz Ramalu, vienā no robežpunktiem tika nošauti trīs cilvēki. Apkārt bija daudz vardarbības, vakarā palestīnieši šāva ar AK-47, izraēļi šāva no tanka, un situācija tikai pasliktinājās. Tieši pirms man zvanīja telefons, izrādījās, ka zvana mana meita. Viņai bija kādi trīs četri gadi, viņa kliedza – Tēt, tu esi dumjš?! Atbildēju, ka esmu aizņemts un ka atzvanīšu viņai. “Nē!” – viņa ļoti dusmīgi kliedza klausulē. Izrādījās, ka biju aizmirsis savā kabatā viņas divriteņa atslēgu, un viņa netika pie braucamā. Šis zvans lika atgriezties realitātē un izvērtēt, kas ir svarīgāks.

Tagad tu atgriezīsies tur, jo tas ir vienīgais darbs, ko proti darīt?

80% no tā, ko daru, nav karš. Tās ir preses konferences, raksti un tamlīdzīgas lietas, no kā sastāv preses fotogrāfa ikdiena. Man tas ir gandrīz kā atvaļinājums – nav nekādu briesmu, dodies uz preses konferenci, tiecies ar autoru, centies uzņemt labas bildes, un tad tas ir cauri. Pa vidu tam visam cenšos arī strādāt pie saviem projektiem, kas norisinās vienlaikus. Piemēram, kāda preses konference notiek desmitos, un kāds cits pasākums – trijos. Tātad starp vienpadsmitiem un diviem es varu doties, piemēram, uz Sarkanā krusta slimnīcu. Ja es tam veltu trīs stundas divreiz mēnesī, pēc sešiem mēnešiem man ir vizuāls stāsts. Parasti tā ir 55 minūšu intervija un piecu minūšu fotosesija. Tās piecas minūtes – tas esmu es. Parasti uzņemu statiskus portretus. Savos projektos es cenšos sekot stāstam, būt šeit un tagad. Fotogrāfijas nāk un iet, es neko neplānoju. Bet dažreiz stāsts nāk lēni – ilgākais projekts bija trīs gadus un izvērtās septiņu lappušu stāstā. Tas ir kā adīt džemperi. Es pats šiem stāstiem nosaku nodošanas termiņus, tas ir darbs dvēselei. Preses konferences un portreti – algai, tomēr arī bez tām preses konferencēm es nebūtu laimīgs, jo tas ir svarīgs darbs.

Tu pārsvarā interesējies par sociālām situācijām?

Lielākoties jā. Viens no maniem draugiem reiz teica, ka es neesmu fotogrāfs, bet sociālais darbinieks. Mani vecāki ir no Dānijas, viņi ir pa pusei imigranti. Mēs dzīvojām nabadzīgā rajonā, manam tēvam bija pieci bērni no pirmās laulības un trīs – no otrās. Finansiāli mums klājās diezgan grūti. Uzaugot es redzēju sabiedrību it kā no otras puses. Tā ir mana perspektīva, kaut finansiāli tagad piederu vidusšķirai. Taču es apskaužu cilvēkus, kas ir piedzimuši bagāti, ar pašpārliecinātību un sajūtu, ka pasaule ir viņu rotaļlaukums. Man tā nav. Es un mana sieva ne uz ko neraugāmies ar simtprocentu pārliecību. Kad aizbraucu uz savas bērnības vietām, redzu cilvēkus, kuriem nav paveicies, piemēram, narkomānus. Man paveicās, jo man ir profesija, kas man ļoti patīk un kas mani izrāva no tiem apstākļiem.

Vai tas bija autsaidera instinkts, kas sākumā tev lika doties uz karadarbības zonām?

Nē, situācijas pašas sevi piespēlēja. 1992. gadā Bosnijā bija karš, un laikraksts, kurā es strādāju, jautāja, vai es negribētu uz turieni doties. Tā kā toreiz tā nemaz nebija mana izvēle, tā bija daļa no mana darba.

Par nemieriem Stokholmā ir bijušas dažas ziņu reportāžas, taču tās ir diezgan marginālas uz globālo ziņu fona. Vai tu varētu, lūdzu, to komentēt?

Jā, vakar es pie tā strādāju līdz trijiem naktī. Es gan tos nesauktu par nemieriem, tas ir, pirmajā naktī tie bija nemieri, bet vēlāk vairs ne. Lielākā problēma ir nabadzība – imigranti ir bez darba, daudz jauniešu zaudējuši ticību nākotnei.

Kā tad ar Zviedrijas – labklājības zemes prestižu?

Šie jaunieši saņem valsts atbalstu, viņi nav tik nabadzīgi, kā varētu likties, taču viņi ir nabadzīgi Zviedrijas kontekstā. Ja tu dotos uz Zviedrijas graustu rajonu, tev tie nekādi grausti neliktos. Viss sākās ar incidentu, kurā vīrietis ar psihiskiem traucējumiem uzbruka policijai, un policija viņu nošāva. Tas izraisīja nemierus. Pirmajā naktī tika arestēti trīs vīrieši, bet viņi nebija vietējie. Vakarnakt, iespējams, tika sadedzinātas kādas 30 automašīnas. Bet tas, ko mēs redzam, ir kādas pāris degošas mašīnas, aiz kurām stāv pieci vīrieši un pīpē, tad ierodas policija un ugunsdzēsēji. Varbūt pēc 20 kilometriem vēl trīs mašīnas ir aizdedzinātas. Kādā citā vietā nemiernieki bija sākuši apmētāt ugunsdzēsējus ar akmeņiem. Tas ir bīstami, bet tie nav nekontrolējami, liela apjoma nemieri, lai gan situācija nav no tām labākajām.

Tas ir mājiens, kas var notikt Eiropā, ja nabadzības slieksnis saglabāsies un sociālā labklājība neuzlabosies.

Es nedomāju, ka šis ir tāds gadījums. Labklājības valsts joprojām ir labklājības valsts – tā ir laba sistēma. Bet ir vērojama bezcerība. Valda bezdarbs, viņi nav badā, bet viņiem nav nākotnes, jo viņi ir imigranti. Daži ir gandrīz vai spiesti izvēlēties citu ceļu un kļūst par noziedziniekiem, pārdod narkotikas un tādā garā, daži ir vienkārši bezcerīgi, un viņus var viegli pierunāt mest akmeņus. Viņi dedzina automašīnas savā rajonā, tātad viņi sadedzina savu kaimiņu mašīnas. Mans kolēģis, kas dzīvo tai rajonā, piedzīvoja uzbrukumu, tāpat kāda veca kundze tika apmētāta ar akmeņiem, jo no sava balkona aicināja pārtraukt dedzināšanu. Par ko ir šis stāsts? Tur daudz dažādu līmeņu – traki cilvēki, huligāni, sociālie jautājumi, policijas provocēšana…

Tas arī parāda, cik viegli ir manipulēt.

Bezcerības apstākļos cilvēki ļoti viegli pakļaujas manipulācijai.