Estere Teihmane
Vācijā dzimusī fotogrāfe Estere Teihmane (Esther Teichmann, 1980) ir ieguvusi doktora grādu fotogrāfijā Londonas Karaliskajā mākslas koledžā un pasniedz Kalifornijas Mākslas koledžā. Līdztekus akadēmiskajiem panākumiem starptautisku atzinību ieguvuši arī mākslinieces autorprojekti – Mitoloģijas (Mythologies), Meklējot zibeni (In Search of Lightning) u.c. Apvienojot fotogrāfiju ar glezniecību, kolāžām un citiem mākslas veidiem, Teihmane rada noslēpumainus, mitoloģiskus attēlus, kuros saplūst autores biogrāfija ar fikciju. Viņa sarīkojusi personālizstādes Lielbritānijā, Austrālijā, Vācijā un Šveicē, kā arī piedalījusies vairākās grupu izstādēs. 2010. gadā Teihmane pašpublicēja savu pirmo grāmatu Dzerot gaisu (Drinking Air). Teihmanes darbi ir publicēti Frančeskas Gavinas grāmatā 100 jauni mākslinieki (100 New Artists), turklāt viņa atzīta par vienu no 2012. gada žurnāla Foam jaunajiem talantiem.
Tu savos darbos iesaisti citu mākslas veidu paņēmienus, kāpēc tu veido darbus ārpus klasiskās fotogrāfijas formas?
Šķiet, tā bija dabiska attīstība, es to nedarīju ļoti apzināti. Manas atsauces un iedvesmas avoti vienmēr ir ietvēruši fotogrāfiju, bet tie sakņojas arī glezniecībā, tēlniecībā, kino un literatūrā. Man patīk arī strādāt ar kustīgo attēlu, tas palīdz darbos iestrādāt īsos stāstus, ko es vienmēr esmu rakstījusi līdz ar attēlu uzņemšanu.
Kuri mākslinieki tevi iedvesmo?
To ir tik daudz, grūti nosaukt atsevišķus vārdus… Kino režisori Andrejs Tarkovskis, Belā Tars, Klēra Denisa, Andrea Arnolda, rakstnieki Margarita Djurā, Džordžs Bataijs, Moriss Blonšū, gleznotāji Grūnvalds un Krānahs, kuru darbi bija redzami manas dzimtās Vācijas pilsētas muzejos un baznīcās. Mani aizrauj arī mūsdienu gleznotāji Marlēna Dimā, Kejs Donačī, Hernāns Bass, Pīters Doigs, un tie ir tikai daži. Visus iedvesmojošos fotogrāfus nemaz nevaru nosaukt! Šodien, piemēram, es aplūkoju daudz Brāsaja (Brassai) fotogrāfijas.
Šogad es kā viesmāksliniece biju Sanfrancisko, Kalifornijas Mākslas koledžā un atklāju tik daudz interesantu amerikāņu fotogrāfu un fotogrāmatu! Tāpēc paskatījos no citiem skatpunktiem uz jau zināmiem fotogrāfiem. Tas bija ļoti aizraujoši!
Esi teikusi, ka vieta, kur dzīvoji bērnībā, ir īpaši iespaidojusi tavu radošo darbību un tu mēdz tur atgriezties, lai gūtu iedvesmu. Vai vari to vietu aprakstīt un pastāstīt, kāpēc tā ir tik īpaša?
Iespējams, ikvienam bērnības mājas neatkarīgi no atrašanās vietas ietekmē idejas un vizuālās atsauces vēlākos gados. Es uzaugu Dienvidvācijā Reinas ielejā pie tā dēvētā tumšā meža. Vasaras pavadīju ezeros ar kanoe un citām laivām. Šī tumšā purvu un ūdeņu ainava man asociējas ar māju sajūtu, lai gan es līdzīgu sajūtu rodu arī citviet pasaulē visdažādākajās ainavās. Mani interesē tas, kas veido māju sajūtu un kas ir tas, pēc kā mēs ilgojamies, esot prom no mājām. Bieži vien tas ir kas vairāk nekā tikai attiecības ar kaut ko pazīstamu, piemēram, mātes ķermeni vai citiem ķermeņiem, kas atsauc atmiņā piederības sajūtu.
Tā kā pašizdošana ir kļuvusi īpaši aktuāla jauno fotogrāfu vidū, vai vari pastāstīt par savu pieredzi, veidojot un publicējot savu pirmo grāmatu Dzerot gaisu?
Pašpublicēšana ir pilnīgi mainījusies, patiecoties digitālajām tehnoloģijām, kas nodrošina augstu kvalitāti un pieņemamas drukas izmaksas, un tas savukārt ir attīstījis fotogrāmatu nozari. Dzerot gaisu bija ierobežotas tirāžas mākslas grāmatas projekts, sadarbojoties ar izdevēju un dizaineri, un tā bija lieliska iespēja radīt nevis monogrāfiju, kas gan tādu kā skiču grāmatu ar atsaucēm uz dažādu tekstu fragmentiem, saistītiem ar fotogrāfijām. Šis projekts man tiešām palīdzēja domāt par montāžu un kadru veidošanu, un es ceru strādāt pie līdzīgiem publikāciju projektiem jau šogad.
Ko tu dari pašlaik, un kādi ir tavi vasaras plāni?
Pagājušo nedēļu es filmēju un arī ierakstīju skaņu vairākām filmām, kurām materiālu esmu safilmējusi pagājušā gadā. Šis darbs ir turpinājums īsfilmai Meklējot zibeni (In Search of Lightning). Jaunais veikums tiks rādīts šī gada beigās Londonā. Turklāt es strādāju arī pie savas pirmās monogrāfijas.
Šovasar ceļošu un filmēšu Kalifornijā un Ņujorkas štatā, Eiropā atgriezīšos vasaras beigās. Augustā pasniegšu Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) Latvijā kopā ar ievērojamiem māksliniekiem, un es šo pasākumu ļoti gaidu. Pēc tam atgriezīšos Londonā, lai studijā pabeigtu darbu pie safilmētā materiāla.
