Pats sev Džordžo Vazari
Ir simts gadu nav pagājis kopš Konstantīna Staņislavska grāmatas Mana dzīve mākslā izdošanas, un nu varam atvērt fotogrāfa Vilhelma Mihailovska (1942) par sevi sarakstīto, paša noformēto un izdoto iespaidīgi smago 830 lappušu iespieddarbu Mana dzīve fotogrāfija. Grāmata un galvenā varoņa fotogrāfijas ir pārsālītas – tādā vārdā odesieši sauc mēra sajūtas trūkumu. Mihailovskis fotogrāfijas pārsāla ar simboliem, kuru konvencionālo nozīmju summa veido attēla jēgu. Ievadam – īsiņš teksts Sākumu avoti, kurā autors dod atslēgu savas mākslinieciskās programmas apjēgšanai. Mihailovskis saka, ka viņa jaunības dzeja ir bijusi viņa fotogrāfijas priekšvēstnesis. Vēsts saturu var uzzināt, izlasot nākamajās 67 lappusēs iespiestos dzejoļus. Dzīves krustceles, stunda sit, neatvairāmā stunda, aiziet dienas, aizejot vasarai rudens atnāk… Kičīgas skolas klades poētisko metaforu skaudrums un eksistenciāla nežēlība pret sevi – šādā paradigmā mākslinieka fotogrāfijas iegūst naratīvo loģiku. Mihailovska dzeja ir veltīta mūžīgai mūžības tēmai. Savas mūžības. Vārdi es un Mihailovskis ir lasāmi teju katrā lappusē, kas seko Mickeviča, Cvetajevas un Brodska dzejoļiem, kuri savukārt noslēdz Mihailovska poēzijas antoloģiju. Tas ir saprotams – nevar sagaidīt kādu Džordžo Vazari, kurš par izcilo mākslas slavenību dzīvi rakstītu trešajā personā. Radošās dzīves saspringtība tuvina Mihailovski Staņislavskim. Tik daudz jāpaspēj mūža, gada, dienas, stundas laikā. Jāpieraksta kārtējais domu grauds, tā rašanās datums un stunda; izcilajos fotogrāfiskajos attēlos jāiemūžina dzīve; muzejiem un arhīviem mūžīgā glabāšanā jānodod tūkstošiem negatīvu un fotogrāfiju; jāapkopo visas publikācijas par sevi visas pasaules presē, lai bibliotēku katalogos nebūtu informācijas plaisu; daudz enerģijas prasa kopoto rakstu sagatavošana publikācijai. Šķirstot grāmatu, sastopos ar komplimentu: fotogrāfā esot kaut kas sātanisks. Ar neizsīkstošu enerģiju apliecināti Volanda vārdi, ka rokraksti nedeg, jo, pretēji Meistaram, Mihailovskis neko no savas daiļrades neiznīcinot. Iespaidīgais tēlotājas un verbālās daiļrades mantojums nav ļāvis izstāstīt kontekstu, kas risinājies ap grāmatas varoni – grāmata jau tā ir smaga. Taču tajos nedaudzajos brīžos, kad Narciss nav klāt, grāmatas autoram tomēr izdodas iepazīstināt ar kādu laikabiedru. Piemēram, saistošs ir fotogrāfa Jāņa Gleizda īss stāsts par savu dzīvi.
Grāmatas noslēguma daļa ir neaizstājams ziņu avots vizuālās mākslas cienītājiem, jo tajā Vilhelms Mihailovskis ir apkopojis visu šobrīd zināmo informāciju par Vilhelma Mihailovska apbalvojumiem. Šīm ziņām jākalpo par ceļvedi pa nākamajām Vilhelma Mihailovska izstādēm. Un par priekšvēstījumu arī.
