Vismūsdienīgākais mūsdienu fotogrāfs

Dienvidāfrikāņu fotogrāfa Pītera Hugo (Peter Hugo) darbu izstāde Šai jābūt īstajai vietai. Darbu izlase 2003–2012 vēl līdz 11. augustam skatāma Ludviga muzejā Budapeštā.

Pītera Hugo spožā karjera sniedz brīnišķīgu atbildi uz jautājumu, kā gūt panākumus mūsdienu fotomākslā. Vienkārši jādara viss, ko jau darījuši citi. Piemēram, jāfotografē likteņa pabērni, lai kas arī tie nebūtu. Ieteicams pievērsties bezdarbniekiem, ubagiem, bezpajumtniekiem, garīgi vai fiziski slimajiem, kara vai terorisma un rasu diskriminācijas upuriem, der arī zemākās kategorijas viesstrādnieki, ieslodzītie, bāreņi. Cietējiem seko visi pārējie iespējamie autsaideri jeb citādie, kuri par tādiem kļūst, raugoties no kāda izdomāta normālības skatpunkta. Dažas no mūsdienu fotogrāfijā iecienītām citādo grupām ir pusaudži un veci cilvēki, homoseksuāļi un transseksuāļi, laucinieki, kā arī dažādu jocīgu profesiju pārstāvji. Turklāt jāatceras, ka kārtīgs mūsdienu fotogrāfs gandrīz jebkuru profesiju padarīs par neparastu, neaizdomājoties, kāpēc būtu jāpieņem, ka, teiksim, klejojošs dzīvnieku dresētājs vai gleznotājs ir mazāk normāla profesija par grāmatvedi vai automehāniķi. Tāpat neaizmirsīsim miskastes, pamestas ēkas un drupas, un panākumi garantēti.

Ak, vēl taču arī radi, draugi un paziņas. Kā vēstīts neskaitāmos izstāžu ievadrakstos, tikai pievēršoties sev vistuvākajiem cilvēkiem, fotogrāfi ir spējīgi panākt uzticēšanos un atklāšanos un tādējādi fiksēt arī skatītājam saprotamā vizuālā formā transcendenci, laikmeta garu, attiecību intimitāti un ko tikai vēl ne. Ja šis absurdais apgalvojums nebūtu tik uzstājīgi atkārtots pēdējo četrdesmit gadu laikā, mēs šodien varbūt būtu spējīgi ieraudzīt, saprast un pateikt kaut ko pavisam citu, bet nu jau ir par vēlu, tradīcija iedibināta, un uz fotogrāfa radu, draugu un paziņu fotogrāfijām jāskatās tikai šādi.

Pīters Hugo ar panākumiem dara visu iepriekšminēto. 1976. gadā Dienvidāfrikā dzimušais fotogrāfs pirms pāris gadiem ieguva fotomākslas gatadirgus Paris Photo balvu par hiēnu dresētāju portretiem, un kopš tā laika viņš strauji kļuvis par vienu no populārākajiem mūsdienu fotogrāfiem (runa ir par darbiem no sērijas Hiēna un citi cilvēki (2005–2007), kurā fotografēta ceļojoša dzīvnieku dresētāju grupa Nigērijā). Hugo darbi tiek iekļauti teju visās mūsdienu fotogrāfijas pārskata izstādēs un tiek reproducēti visos fotogrāfijai un fotomākslai veltītos izdevumos. Turklāt negadās bieži, ka cienījami muzeji rīkotu relatīvi jauna – četrdesmit gadu vecumu nesasnieguša – un vēl dzīva autora retrospekciju.

Šī brīnišķīgi iekārtotā izstāde (tās veidošanā Budapeštas Ludviga muzejs sadarbojies ar Hāgas Fotogrāfijas muzeju) sniedz pārskatu par Hugo radošo darbību un ļoti precīzi definē visu, ko Rietumos mēdz dēvēt par mūsdienu fotogrāfiju vai mūsdienu fotomākslu. Viens no Hugo panākumu cēloņiem ir viņa prasme veiksmīgi izmantot pilnīgi visas klišejas, banalitātes un standartus, tajā pašā laikā liekot skatītājiem un kritiķiem noticēt, ka viņi uzlūko ko jaunu, nebijušu un patiesi labu.

Hugo fotosēriju tēmas ir labi pazīstamas un paredzamas. AIDS upuru mirstīgās atliekas morgā (Aizgājēji, 2005), perifērijas iedzīvotāji pārmaiņu laikā (Mesīna / Musina, 2006), akli cilvēki, veci cilvēki un albīni (sērija Novēršot skatienu, 2003–2006), un, protams, fotogrāfa radi, draugi un paziņas (Ellē ir rezervēta vieta man un maniem draugiem, 2011; Dzimta, 2011).

Tā ir pareizi, jo tā ir jādara, lai gūtu panākumus, – šo ļodzīgo struktūru balsta priekšstati par ciešanām kā kaut ko cēlu un cienījamu un par to, ka ciešanu uzlūkošana spēj izraisīt tikpat cēlu pārdzīvojumu skatītājā un padarīt viņu par labāku cilvēku. It kā aplūkot skaisti nofotografētas puķes vai dārzeņus būtu mietpilsoniski, neintelektuāli un egoistiski, bet skatīties uz tikpat skaisti nofotografētu aklu pusaudzi – īsts mākslas pārdzīvojums. Šādā diskusijā gan tiek aizmirsts, ka abos gadījumos skatītājs ir nopircis muzeja ieejas biļeti, ienācis plašā telpā ar kondicionētu gaisu un perfektu apgaismojumu, un uzlūko apdrukāta papīra taisnstūri. Ar šo darbību skatītājs piedalās kultūras patēriņā tieši tāpat kā, piemēram, nopērkot biļeti uz Brūsa Vilisa jaunāko filmu. Nevainojami izgatavoto lielformāta fotogrāfiju aplūkošana muzejā ir un paliek tikai vizuālas baudas gūšana, un ir maldīgi domāt, ka fotogrāfs, kurš izstādījis slimu vai mirušu cilvēku portretus, kaut kādā veidā dara cildenāku darbu nekā tas, kurš fotografē saulrietus vai kailas sievietes. Rezultāts ir vienāds – skaists un skaisti noformēts darbs skaistā muzejā, kura patērēšana neprasa nekādu piepūli no skatītāja un ir viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem tieši tāpat kā restorāni, karuseļi un koncerti. Atšķirībā no saulrietu un aktu fotogrāfa veiksmīgais mūsdienu fotomākslinieks papildus estētiskajam baudījumam sniedz skatītājam vēl arī iespēju apmierināt ziņkāri par to, kā tad dzīvo un mirst tie citi. Sterilajā un gaumīgajā muzeju un galeriju vidē jau vairākus gadu desmitus tiek attaisnota šāda ziņkāre, kas reālajā dzīvē nebūtu ne iespējama, ne vēlama. Gribētu gan zināt, kurš Hugo daiļrades cienītājs vēlētos iebrist līdz ceļiem degošā miskastē, lai sirsnīgi ieskatītos acīs kādam atkritumu šķirotājam (Pastāvīga kļūda (2009–2010) varētu būt viena no oriģinālākajām Hugo darbu sērijām. Tajā portretēti ļaudis, kuri izgāztuvē Ganas galvaspilsētas Akras nomalē dedzina utilizētus datorus un citu elektrotehniku, lai iegūtu mikroskopisku daudzumu dārgmetāla).

Hugo darbiem nenoliedzami piemīt augstāks kvalitātes līmenis nekā simtiem un tūkstošiem citu viņa paaudzes autoru, kuri cerību pilni sākuši savu fotogrāfa karjeru kādā tam piemērotā pasaules nostūrī, kur ir pietiekami daudz sociālās netaisnības, rasu diskriminācijas un dažādu slimību. Hugo savā vēl tikai desmit gadus ilgajā karjerā ir spējis sniegt kopsavilkumu vismaz pēdējā pusgadsimta tendencēm, un turklāt izdarījis to pārsteidzoši eleganti. Viņa fotogrāfijās viss patiesi kļūst skaists. Un acīmredzot tieši to vēlas mūsdienu skatītāji un kritiķi. Un nav pat vērts jautāt, vai Hugo estetizē postu, nabadzību un nelaimi. Drīzāk jājautā, vai šāda estetizācija būtu kas nosodāms, un, ja būtu, tad – kāpēc?