/ Agnese Kleina / Blogs

Agnese Kleina: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Tur viņas gulēja. Melnbaltas un čupiņā. Dažādu ļaužu pārlapotas un ziņkārīgu skatienu apgrābstītas. Par eiro gabalā (vēlāk, šķiet, dabūju piecas par četriem).

Svešu cilvēku fotogrāfijas. No veciem un pavisam veciem laikiem. Te, Parīzē, slavenajā Porte de Clignancourt krāmu tirdziņā.

Visvairāk lepojos ar dubultguvumu – divām bildēm, kas acīmredzami ir no vienas sērijas. Jocīgi, ka abas kā māsas bērnunamā, dzīvei metot negaidītu vilni, nav uz mūžu izšķirtas. Otrs, kas piesaista manu uzmanību, – te nav veclaiku melnbaltajās fotogrāfijās tik ierastās nopietnības (kā citādi, ja fotogrāfs kā tāds burvis ciemā ieradās reizi gadā un bildei bija jāpozē, teju vai neelpojot). Pēc visa spriežot, māsa ar jaunāko brāli fotogrāfa priekšā muļķojas, te tēlojot, ka tūdaļ kāps pār kraujas malu, te atkal izliekoties par pieaugušajiem vai vismaz citiem pašu izdomātiem tēliem, par ko liecina pārspīlējumi apģērbā. Gluži kā Instagram bildes – kadri, kuros mūsdienās uz nebēdu (jo filmiņu, ko taupīt, sen vairs nav) atrādām savus mazos dzīves jociņus; viendienīši, kas savākuši pietiekami (vai, autoraprāt, nepelnīti nepietiekami) daudz likes, pazūd nebūtībā.

Tāda pat nenopietnība valda trešajā bildē ar ēzelīti, kurš paklausīgi lūkojas kamerā, kamēr sieviete pin bizē viņa asti. Pusaugu meitenei kustoņa mugurā, tas, saskaņā ar viņas vecumu, dabiski šķiet ļoti smieklīgi, tikmēr vecākā no trijotnes notiekošo pieņem ar rāmu labsirdību.

Ceturtā bilde arī ieturēta pozitīvā noskaņā, bet šai gadījumā uzmanību saista noslēpumainība (vai arī perfekts aktieru ansamblis). Kamēr tumši tērptie pieaugušie, šķiet, nupat iznākuši no svētdienas sprediķa baznīcā un tagad smejas par kādu joku, mazā meitene tiem pa vidu vienīgā skatās kamerā. Meitenes centrālo lomu pasvītro gaišais mētelītis, skatītāju tā arī atstājot neziņā – nevainojams settings vai tomēr tikpat nevainojama sakritība? Un kas ir bildes autors?

Mūsdienās aplūkot svešas fotogrāfijas nav nekas īpašs, ja vien, protams, pēkšņi nesākat rakņāties attāli pazīstama kolēģa mobilajā telefonā, ko viņš atstājis uz sava darbagalda. Pilnīgi svešu cilvēku Instagram konti, feisbuks, blogi – bilžu baiti un megabaiti, svešu cilvēku dzīves kā uz delnas. Kas ar šīm bildēm notiks tad, kad mūsu vairs nebūs, īsti nav zināms. Vienīgi skaidrs, ka reiz internets beigsies un bildes pazudīs līdz ar to.

Tikmēr svešu, pilnīgi nezināmu cilvēku fotogrāfijas papīra formātā, turklāt vismaz 50 gadu vecas, ir cits stāsts. Manā bērnībā sētā pie atkritumu urnām dažreiz varēja redzēt ne tikai vecas grāmatas, bet arī pa kādam bilžu albumam. Un es nekādi nevarēju saprast – kā, tik vienkārši? Kādam svarīgi notikumi, dzīves paši skaistākie brīži, apsolītā laime un uz pasaules dārgākie cilvēki, un tas viss izmests mēslainē? Ar skaidro saprātu jau sapratu – albuma īpašnieks droši vien aizgājis tai saulē, bet palicējiem fotogrāfijas neko neizsaka. Un tomēr emocionālā apziņas daļa atsakās pieņemt, ka tik vienkārši tiek izmesti arī šim cilvēkam nozīmīgi brīži. Visa viņa dzīve…

Nobeiguma manam stāstam nav, jo šādas bildes vēl arvien ceļo pa pasauli. Arī šīs, ko atradu Parīzē, iespējams, kādreiz kaut kur mētājušās, līdz pārdevējs tajās saredzējis vismaz viena eiro lielu vērtību. Un kāds cits, mazliet lūriķis pēc dabas vai vienkārši fantazētājs, tās nopirks, vēl nokaulējot zemāku cenu, jo, nudien, kas tad tas ir – vien vecas, nodzeltējušas svešu cilvēku fotogrāfijas.