Intervija ar Jakobu Aue Sobolu

Vēl līdz 12. septembrim Latvijas Mākslas akadēmijas aulā skatāma zviedru fotogrāfa Andersa Petersena (1944) un dāņa Jakoba Aues Sobola (Jacob Aue Sobol, 1976) izstāde Dzīslas. Lai arī pirms izstādes organizēšanas Sobols un Petersens tā īsti nemaz nebija pazīstami, abu darbos rodamas līdzīgas estētiskās un tematiskās iezīmes, un Sobolu var uzskatīt par slavenā zviedru meistara sekotāju – arī viņa melnbaltie kontrastainie, graudainie attēli atklāj autora privāto dzīvi un individuālo skatījumu uz apkārtējo vidi. Savā pirmajā fotosērijā Sabīne Sobols uzņēmis meiteni, ar kuru Grenlandē kopā nodzīvoja divus gadus. Vēlāk Sobols pāris gadus dzīvoja Tokijā, un tur izveidotais projekts I, Tokyo ieguva Leica Eiropas izdevēju balvu (Leica European Publishers Award 2008) un tika izdots septiņās valodās. Sobols ir arī fotoaģentūras Magnum biedrs, bet viņa jaunākajā sērijā Arrivals and Departures viņš dokumentē Krievijas un Tālo Austrumu apceļošanu ar Transsibīrijas ekspresi.

Kā tas nākas, ka tev tagad ir izstāde kopā ar Andersu Petersenu Rīgā?

Viss notika diezgan strauji. Kādu dienu Anderss man piezvanīja uz studiju un jautāja, vai es gribētu izstādi Rīgā. Es teicu – Jā, ļoti labprāt! Man šķiet, Ziemeļu Ministru padome gribēja rīkot izstādi Andersam, bet viņš izdomāja, ka būtu daudz interesantāk ar kādu kopā. Viņš vērsās pie manis, un tā nu tas viss sākās. Cerams, izstāde aizceļos arī uz Sanktpēterburgu, Berlīni, Lietuvu un Igauniju.

Kad iznāks grāmata?

Ja nekas nenoies greizi tipogrāfijā, tad tai vajadzētu iznākt 11. septembrī. Grāmata ir diezgan atšķirīga no izstādes. Manas bildes izstādē un grāmatā ir gandrīz vienas un tās pašas, taču Andersam – pavisam citas. Viņam būs daudz fotogrāfiju no sava arhīva.

Kā noritēja kopīgās grāmatas veidošanas process?

Mēs sūtījām viens otram fotogrāfijas, skatījāmies tās. Manuprāt, no sākuma mēs gribējām atrast veidu, kā mūsu bildes varētu komunicēt, bet galu gala izvēlējāmies veidot divas atsevišķas daļas, jo bija pārāk grūti sajaukt visus attēlus kopā. Tomēr izstādē mums tas izdevās. Grāmatā katram ir ap 40 bilžu. Man patīk, ka Anderss ir izlicis vecas bildes kopā ar jaunām un ka veidojas saistība ne vien starp mūsu abu fotogrāfijām, bet arī ar citu laiktelpu.

Skatoties uz izstādi šobrīd, vai tu esi ieraudzījis ko jaunu savos darbos?

Parasti manas izstādes ir specifiski projekti, piemēram, I, Tokyo vai Transsiberian Express. Šoreiz es esmu izstādījis fotogrāfijas no dažādiem projektiem. Atklājums varētu būt tāds, ka nav jau obligāti jāievēro noteikts ietvars. Izstāde var būt arī emocionālāka, vairāk saistīta ar manu individualitāti, nevis ar kādu konkrētu projektu.

Cik atšķirīgi ir tavi darbi no Andersa Petersena?

Man šķiet, mēs esam diezgan atšķirīgi, bet cik ļoti… Dažreiz ir grūti to definēt. Viņš vairāk ir momentuzņēmumu fotogrāfs. Viņš pat ir daudz jauneklīgāks un naivāks nekā es. Man lielāka nozīme ir tuvībai ar cilvēkiem. Andersam tas arī bija raksturīgi viņa agrīnajos darbos, tagad tā vairs nav. Kopš es vienmēr esmu salīdzināts ar Petersenu, šī izstāde atklāj, cik atšķirīgi mēs patiesībā esam. Es domāju, ka būs pretēji. Kā liekas tev – vai ir liela atšķirība? Ja tu sajauktu visas fotogrāfijas no izstādes, vai tu varētu pateikt, kuram ir kuras?

Iespējams, par visām nē, ir jāņem vērā konteksts. Tev ir būtiski konkrēta vieta un cilvēki, savukārt Petersens ir pasaules apceļotājs.

Manuprāt, viņš tāds ir kļuvis pēdējās dekādes laikā. Sākumā projektā Cafe Lehmitz viņš fotografēja tā, it kā tā būtu viņa ģimene. Tas arī mani ļoti iedvesmoja.

Tas bija viņa pirmais projekts…

Pirmais vienmēr ir labākais.

Vai tu varētu teikt to pašu par savu pirmo sēriju?

Jā. Tā ir visgodīgākā un naivākā. Tajā ir kas nevainīgs, un to nav iespējams atkārtot. Tur slēpjas tās spēks. Protams, kāds cits darbs var būt spēcīgāks citā ziņā, bet man šī pirmā sērija šķiet kā mana darba dvēsele un visa pirmsākums.

Zinot pārāk daudz, darbs kļūst pārāk apzināts?

Intuitīvu pieeju darbam ir grūti saglabāt. Kad kļūsti profesionālāks, viss tiek plānots. Jau uzņemot fotogrāfijas, tu zini, ka tās veidos projektu, kas vēlāk, iespējams, tiks izdots grāmatā. Tagad ir arī izaicinājums izdzīvot, bet man ir palaimējies, ka varu iztikt no saviem projektiem.

Kā tu panāc savu darbu vizuālo kvalitāti?

Nekā īpaši. Pārsvarā izmantoju filmu, un tā tiek attīstīta augsta kontrasta attīstītājā, tad es to skenēju un pabeidzu darbu fotošopā. Daudz izmantoju T-Max 3200 filmu, tā ir ļoti graudaina. Digitālo kameru lietoju tikai Leica projektā Transsiberian Express.

Vai tu pilnībā pārietu tagad uz Leica Monochrome?

Nē. Es to varētu izmantot dažos projektos, kas jau ir procesā, lai panāktu vienu un to pašu izteiksmi. Citos projektos, ar kuriem nodarbojos jau vairākus gadus, es turpināšu izmantot filmu. Vai no izstādē redzamajiem darbiem ir iespējams noteikt, kuras bildes ir digitālas, kuras fotografētas uz filmas? Iespējams, ka nē. Ceļot filmas jūtīgumu Leica M, attēla grauds ir tāds pats, kā analogai filmai.

Pastāsti nedaudz par savu pēdējo projektu Arrivals and Departures.

Tas sākās kā pasūtījumdarbs Leica projektam. Tas ir kļuvis personiskāks nekā pirms tam. Tā es vēlētos turpināt. Cerams, nākamgad tas tiks izdots grāmatā.

Tavos darbos ir nedaudz eskeipisma – tu dodies uz Grenlandi, Taizemi, Japānu. Vai tu bēdz no kaut kā?

Man nav miera, nevaru nosēdēt vienā vietā, un esmu arī diezgan naivs. Man patīk piedzīvojumi un ceļošana. Es nekad neesmu ceļojis pa Krieviju vai Ķīnu. Man ir svarīgi arī pieredzēt nezināmas vietas. Bet vai es bēgu? Vairāk ne. Kad devos uz Grenlandi, iespējams, es no kaut kā bēgu. Varbūt tas pats notika arī Tokijā. Tagad es strādāju Dānijā pie projekta Home. Es nebēgu, jo saprotu, ka tas nav īstais risinājums. Parasti mājas ir tur, kur ir mana draudzene, bet tagad man nav draudzenes. Tāpēc es dzīvoju divus gadus Grenlandē un divus gadus Tokijā. Cenšos kļūt neatkarīgāks, jo man nekad nav paticis būt vienam. Tagad ar prieku to apgūstu. Man ir dvīņu brālis, un mēs esam ļoti tuvi. Viņam ir bērni, un es jūtu, ka manas mājas ir Dānijā. Kad ceļo un centies kaut kur uzsākt jaunu dzīvi, tev tiešām šķiet, ka tur tagad pavadīsi savu atlikušo mūžu. Bet tagad man liekas, ka esmu zaudējis šo pārliecību.

Dzīvojot Grenlandē, tu esot iemācījies medīt un zvejot.

Tā bija pirmā reize, kad dzīvoju kādā valstī vairākus gadus. Bija jāpielāgojas viņu dzīvesveidam. Dažiem tas vērtu šķist briesmīgi, bet ar mani tas notika ļoti dabiski.

Vai šīs prasmes nelika tev kļūt arī par labu fotogrāfiju mednieku un izdzīvotāju fotogrāfijas pasaulē?

Es nezinu (smejas). Šī doma ir uzjautrinoša un interesanta. Kad medī roni, tu sēdi laivā astoņas stundas no vietas un gaidi, kad ronis parādīsies. Kaut kas līdzīgs ir arī fotogrāfijā. Ir nepieciešama pacietība un ambīcijas, nevis nejaušība. Neatkarīgi no tā, vai tās ir medības, zveja vai fotografēšana, es vienmēr esmu vēlējies būt izcils tajā, ko daru.

Kā tu pievienojies Magnum?

Es nosūtīju pieteikumu un netiku uzņemts. Nākamajā gadā es sūtīju vēl vienu pieteikumu un tiku uzņemts. Pirmie kontakti man bija ar Mārtinu Pāru (Martin Parr) un Džimu Goldbergu (Jim Goldberg). Viņiem tiešām patika mani darbi, mēs apmainījāmies grāmatām, un viņi jautāja, vai es nevēlētos kļūt par Magnum biedru. Viņi meklēja jaunus cilvēkus, sāku satikties arī ar citiem Magnum fotogrāfiem, rādīju viņiem savus darbus. Tiklīdz mans pieteikums tika akceptēts, divu gadu laikā man bija jānāk klajā ar jauniem darbiem. Es izstrādāju projektu Bangkokā, bet tas viņiem nešķita tik interesants kā Sabina, tāpēc neieguvu pietiekami daudz balsu. Lai no kandidāta kļūtu par biedru, jāsaņem 2/3 Magnum biedru balsu. Tad es teicu sev, ka pārāk cenšos uzņemt bildes, kas viņiem varētu patikt, un man, iespējams, jādodas mājās. Es sāku uzņemt fotogrāfijas Dānijā, savā vidē, un tas arī mani mainīja, piešķīra manam darbam vēl vienu nozīmes slāni, un tas kļuva daudz personiskāks. Šis darbs Magnum patika, un es tiku uzņemts. Nākamajos divos gados es radīju vēl vairāk darbus Home un Transsiberian sērijām, un pagājušajā vasarā kļuvu par pilntiesīgu Magnum biedru. Viss kopā tas aizņēma piecus gadus.

Kāds bija tavs pēdējais Magnum pasūtījums?

Es nestrādāju pie pasūtījumiem (smejas). Ir vairāki kultūras projekti. Taču enerģijas daudzums ir ierobežots. Jautājums – kur to ieguldīt. Ieguldīt 50 % sūdīgos pasūtījumos un 50 % – privātos projektos, vai 90 % – savā darbā un 10 % – pasūtījumos? Es esmu priviliģēts un izlutināts, uzņemos pasūtījumdarbus tikai tad, ja man tie šķiet interesanti. 90 % gadījumu es koncentrējos uz savu darbu. Pēdējais pasūtījums bija kāda norvēģu rakstnieka portrets The New Yorker. Magnum neizdzīvotu, ja strādātu tikai pie pasūtījumiem. Leica projekts arī bija saistīts ar Magnum. Ir projekts Postcards from America, kur es dodos uz Viskonsīnas štatu. Magnum neinteresē, lai tu izpildītu iespējami vairāk pasūtījumdarbu, bet gan lai radītu spēcīgas fotogrāfijas. Un ja to var izdarīt ar finansiālu atbalstu, nav nepieciešams pildīt žurnālu pasūtījumus, viņi arī neko daudz nemaksā. Piemēram, mums bija fotogrāfiju un grāmatu izpārdošana. Kāds kolekcionārs no Bangkokas nopirka visas grāmatas, kādas vien ir izdevuši Magnum fotogrāfi. Tas ir viens no veidiem, kā izdzīvot un izmantot naudu, lai atbalstītu projektus, kas tev pašam svarīgi.

Vai tu fotografē arī Rīgā?

Nē. Es nenēsāju kameru līdzi visu laiku. Dažreiz es nefotografēju pusgadu. Man jājūt bads. Ceļojuma laikā es varu uzņemt 25 000 bildes dienā. Tas bija bads, ko izjutu, trīs mēnešus gaidot ceļojumu uz Krieviju. Tiklīdz iekāpu vilcienā, sāku fotografēt.

Kāds ir tavs nākamais projekts?

Izdzīvot.

Izklausās skumji.

Nezinu, pirms diviem mēnešiem izšķīros ar draudzeni, un mani joprojām māc skumjas. Tāpēc nedomāju pārāk daudz par nākotni. Man ir zudusi dzīves jēga. Es nezinu, kāds būs mans nākamais projekts. Tas vairāk ir darbs ar sevi, centieni kļūt stiprākam un tādam, kāds es nekad iepriekš neesmu bijis. Kad tas tiks izdarīts, būs arī fotogrāfijas.