Intervija ar Gvido Kajonu

Līdz 3. novembrim Latvijas fotogrāfijas muzejā skatāma Gvido Kajona (1955) izstāde Tēma 011. Sērija tapusi 70. un 80. gados, tajā autors fiksējis sociālisma simbolus, ideoloģiskos uzrakstus, gājienus un rituālus, veidojot satīrisku sociālistiskās vides raksturojumu. Izdota 224 lappušu bieza grāmata, kurā iekļauti arī 80. un 90. gados tapuši portreti, no kuriem liela daļa savulaik publicēta žurnālā Liesma. Kajons fotografēt sācis jau piektajā klasē, bet izstādēs piedalās kopš 1979. gada. 80. gados kopā ar Andreju Grantu, Valtu Kleinu, Mārtiņu Zelmeni un citiem iesaistījies neformālā fotogrāfu apvienībā A grupa, kas tiek uzskatīta par laikmetīgās dokumentālās fotogrāfijas tradīcijas iedibinātāju Latvijā. Lai arī Kajona vārds Latvijas fotogrāfijā komentārus neprasa, pēdējos piecpadsmit gadus viņa radošā darbība bija pieklususi.

Par tevi izveidojies mīts, ka neesi liels runātājs.

Vienmēr jau cilvēkiem patīk radīt mītus, bet nedaudz jau tur taisnība ir. Lektors jau es nekad neesmu bijis.

Daudzus interesē, ko šodien dara Gvido Kajons?

Ja jautājums ir par to, ko es daru ikdienā, tad – aizpildu dažos žurnālos tās vietas, kur nav teksta. Specifika šūpojas, bet vislielākais procents ir ēdieni. Izrādās, ka visi cilvēki ēd, un lielākā daļa ēd katru dienu un pat vairākas reizes. Un žurnāli sapratuši, ka tā ir laba tēma, uz kuras var iedzīvoties. Katrā ziņā nevajag ņemt nopietni neko, ko es saku. Mums ir daudz izdevniecību, un katrā ir vismaz viens žurnāls, kas orientējas uz ēdienu. Senāk vairāk bija interjera žurnālu, tad bija par mājām un dārziem.

Saprotu, ka jautājums nebija uzdots par šo, bet par to otru pusi. Tās diennakts stundas palikušas tik īsas, ka ļoti maz atliek laika tam, ko es pārsvarā darīju kādreiz, 80. gados. Nav tā, ka galīgi ne, bet mikroskopiski atliek laika. Tagad ir sajūta, ka gads paskrien ātrāk.

Vai tas nav saisīts ar vecumu?

Tā jau mums mēģina iestāstīt, bet es te ar dažiem jaunākiem runāju, un viņi jūtas tāpat.

Cik daudz ēdienu fotogrāfijā iesaistīta ķīmija, piemēram, matu lakas vai krāsas, lai ēdiens labi izskatītos?

Tā ir reklāmā, bet es fotografēju reālas ēdienu receptes, ko dod cilvēkiem. Tur nekā tāda nav, visi ir īsti ēdieni. Un tas ir visgrūtāk – lai izskatītos gan skaisti, gan garšīgi.

Kas ir pats dīvainākais, ko tev nācies fotografēt?

Reiz bildēju interjeru milzīgai kanalizācijas trubai, kas iet paralēli Brāļu kapiem uz Mežaparku. Truba tik resna, ka varēja staigāt pa iekšu. Un es izdomāju, ka jāiet dziļāk iekšā, jo tur aiz līkuma bija skaistāk nekā pašā trubas sākumā.

Sērijai Tēma 011 jau ir liels noilgums. Kādas ir sajūtas, to aplūkojot šodien?

Tad, kad tā radās, es nemaz necentos to izstādīt. Tagad izskatās, ka fotogrāfijas ir izturējušas laika pārbaudi un nemaz tik sliktas nav. Otra lieta, ka ir interesanti atgriezties tajos gados un apskatīties tā laika ikdienu. Ir cilvēki, kas to nav redzējuši, citiem tas izsauc nostalģiskas atmiņas.

Kāda ir tava attieksme pret padomju laikiem?

Dažiem tas likās zelta laiks, tev pašam nebija ne par ko jārūpējas, bet, no otras puses, bija arī daudz ierobežojumu. Viss bija tik labi noorganizēts, dzelzs priekškars bija spēcīgs. Tagad daudziem ir grūti iedomāties, kā tas bija, ka nevarēja izbraukt uz Rietumiem. Bija jau pat tādi kuriozi, ka pirmajās klasēs nedrīkstēja rakstīt ar lodīšu pildspalvu, jo tas bojājot rokrakstu, bet galvenais iemesls, protams, bija tāds, ka pildspalvas nāca no turienes (Rietumiem). Padomju laiks bija ļoti interesants.

Vai fotografējot Tēma 011, kādreiz nav bijušas problēmas ar varas instancēm?

Tā sistēma jau bija zināma. Tu zināji, kas ir bīstami, ko nedarīt, viss jau bija atstrādāts. Tik briesmīgi jau nebija.

Kāpēc, tavuprāt, Latvijas fotogrāfi 60. un 70. gados tik maz fotografēja ikdienu?

Tā jau tas ir vienmēr – ir sajūta, ka lietas, kas tev ir ikdienā, būs mūžīgi, un tāpēc nav interesanti. Bet velti! Arī uz šodienu pēc kāda laika mēs skatīsimies ar citām acīm, un mums liksies interesanti.

Tagad izskatās, ka tavs skatījums bija izteikti ironisks, bet varbūt patiesībā toreiz tā nemaz nebija?

Bija gan. Tas laiks bija tik smieklīgs, ka to nevarēja nepamanīt. Kuriozi un paradoksi bija redzami ik uz stūra.

Ko par tavām fotogrāfijām teica domubieri no A grupas?

Kas to vairs var atcerēties! Mums jau galvenais bija savā starpā kontaktēties, rast garīgo radniecību. Droši vien tagad jau daudziem ir tāpat.

Vai tu būtu taisījis šādas fotogrāfijas, ja tādas A grupas nebūtu bijis?

Vienmēr ir grūti atgriezties tajā punktā un iedomāties kā būtu bijis, ja būtu izvēlēts kāds cits ceļš. Patiesībā viena daļa fotogrāfiju jau bija tapušas pirms A grupas, tāpēc tiešā veidā tā mani neietekmēja. Tomēr tagad sadalīt pa plauktiņiem gluži nav iespējams. Bieži vien tās ietekmes ir neapzinātas, tas notiek tik organiski.

Vai atceries savas pirmās fotogrāfijas?

Grūti pateikt, kuras uzskatīt par pirmajām fotogrāfijām. Vai tās, kad pats attīstīju savu pirmo filmiņu un uzkopēju bildes? Tās būtībā bija pirmās, un sižeti bija visiem pieejami – laukos, labākā drauga suņa porteti, kaut kādas ainavas. Sākumā gribējās visu ko izmēģināt. Tolaik fotogrāfija bija noslēpums, jo rezultātu varēja ieraudzīt pēc ilgāka laika. Reizēm tas ir pārsteigums, reizēm – vilšanās.

Runājot par procesu, izstādes atklāšanā tu izteici nožēlu par analogās 35mm filmiņas izzušanu.

Ar to es gribēju teikt, ka izstādē ir tikai uz 35mm filmiņas fotografēti darbi, un jau vairāk nekā 10 gadus tajā tehnikā nestrādāju.

Vai šī atteikšanās no analogās tehnikas bija tavas karjeras lūzuma punkts?

Cik tad ilgi var peldēt pret straumi! Galīgi pretoties jaunajam laikam bija bezjēdzīgi. Nav jau tā, ka jaunās tehnoloģijas ir sliktas, vienkārši savādākas.

Esmu dzirdējis, ka tu nelieto internetu. Bet kā tu vari žurnāliem iesniegt pasūtījumus?

Aiznesu.

Tas nozīmē, ka tev ir dators, bet nav interneta?

Jā.

Mūsdienās dators un internets ir divas neatdalāmas lietas.

Es jau saprotu.

Kapēc tu nelieto internetu?

Gribas kaut kādu savu privāto telpu. No otras puses, tie ir lieki materiālie ieguldījumi. To datoru, kurā ir bildes, pie interneta slēgt nevar, tātad vajag vēl vienu datoru. Rīga jau ir tik maza, ka varu visu fiziski aiznest. Ar velosipēdu var visur ātri aizbraukt. Redakcijas atrodas divu kvartālu attālumā no manas vietas, tā galīgi nav problēma.

Runājot par privātumu, nav jau tā, ka google neko par tevi neatrast.

Tā ir, pilnīgi jau nevar paslēpties, pie tam tagad man būs arī mājas lapa.

Mājas lapā parasti ir epasts. Kas to skatīsies?

Draugi izlasīs un pastāstīs. Priekš tam jau ir draugi.

Daudzas lietas jau notiek nejauši. Šī grāmata iznāca tikai tāpēc, ka es pirms diviem gadiem biju uzaicināts parādīt savus darbus Ogrē (Ogres foto dienu foto maratonā. – Aut. piez.). Tur Inta Ruka redzēja manas bildes un uzreiz zvanīja Ošiņai (Sandra Ošiņa, atbildīgā par grāmatas izdošanu. – Aut. piez.), ka jātaisa grāmata. Ja es nebūtu bijis Ogrē, nekas nebūtu noticis.

Kāpēc grāmatā nav jaunāku darbu par 90. gadu vidu?

Tas saistīts ar to, ka negribēju likt neko digitālu, viss ir taisīts 35mm, pat ne vidējā formātā. Varbūt tā ir muļķīga koncepcija, bet man likās interesanti pieturēties pie tā. Nākošajā grāmatā būs viss no digitālā.

Ņemot vērā, ka vislabāk zināma ir tieši sērija Tēma 011, mēs ļoti maz zinām par citiem taviem darbiem.

Vēl man bija ainavu periods, kas nebija pārak garš – 70. gadu beigas–80. gadu sākums. Tomēr Tēma 011 man likās daudz interesantāka un aizraujošāka, turklāt tā bija pieejama, jo es pats atrados tēmas vidū, kamēr ainavām bija speciāli jāgatavojas, jābrauc ārpus pilsētas. Jābrauc uz Norvēģiju, tur esot skaistas ainavas!

Vai tevi fotogrāfijā interesē skaistais?

Skaistums ir relatīvs jēdziens. Vienam skaists ir saulriets, citam – izsmēķēts cigarešu gals kā, piemēram, Ērvingam Penam, ko redzēju izstādē Tallinā.

Ja tev būtu jāveido izstāde no pēdējo 10 gadu darbiem, ko tu izliktu?

Provokatīvs jautājums. Būtu ļoti kritiski jāpieiet, jo daudz jau tur nekā nav, kas pašam liktos liels sasniegums. Droši vien būtu Tēma 011 turpinājums, daļa būtu cilvēku portreti.

Vai Tēmas 011 turpinājums ir šodiena?

Nuja! Es to saucu par Tēma 012.

Vai ir viegli saredzēt to neparasto mūsdienās?

Tagad mums ir kapitālisms ar visām no tā izrietošām sekām. Kuriozās situācijas veidojas no tā, ka daudziem cilvēkiem ir iepriekšējā domāšana, taču viņi dzīvo citā iekārtā.

Vai pats esi labi adaptējies kapitālismā?

Nezinu. Pirmie gadi bija grūti, bet bija arī labas lietas. Padomju laikā rūpe bija par praktiskām lietām. Lai iegūtu fotoaparātu, tas bija vesels notikums. Pat, ja bija nauda, nevarēja nopirkt, tajā pašā laikā vajadzēja apmēram gada algu, lai nopirktu ārzemju kameru. Kad sākās jaunais posms, kļuva pieejams viss, ko gribēju. Pēkšņi varēju nopirkt objektīvu, ko sen kāroju. Tad arī dažus sapirkos. Tas jau tā vienmēr – toreiz bija laiks, bet nebija, ar ko fotografēt. Tagad ir ar ko, bet nav laika. Tā kā dzīve ir viltīga lieta, visu saliek pa plauktiņiem.

Vai nav vēlēšanās vairāk izbrīvēt laika sev?

Neizdodas.

Vai ikdienā tu esi kā vāvere ratā?

Nuja, un tad tik jāskrien.

Tu esi no tiem, kas neprot pateikt nē?

Šad tad izdodas, bet parasti nevaru. Raksturs vājš.

Kas bez darba un fotogrāfijas tevi vēl iedvesmo un bagātina?

Ir tāda lieta kā mūzika.

Ko tu klausies?

Ļoti dažādas lietas. Uz šo jautājumu man ir ļoti grūti atbildēt. Mūzika man ir tikpat nozīmīga kā fotogrāfija. Uzņemt to pareizās devās ir ļoti veselīgi.

Vakar klausījos Stinga jaunāko albumu. Bet vispār 1971. gads ir laiks, kad izdeva šausmīgi daudz labas un paliekošas mūzikas. Viss vērtīgais ir radies laika posmā no 1968. līdz 1975. gadam, nekā labāka nav.

Es mēģinu sekot līdzi arī jaunākiem talantiem, cik nu tas ir iespējams. Patīk dažas jaunas meitenes, piemēram, Laura Marlinga. Tad ir daži atklājumi no senākiem gadiem, piemēram, ģitāristi Berts Jančs (Berth Jansch), Rojs Harpers (Roy Harper). Ir klasiskas vērtības – Pink Floyd, Led Zeppelin, Tangerine Dream. Tagad ir tas laiks, kad visi izdod 40 gadu jubilejas albumus. Izdod to pašu, tikai pieliek klāt vēl nepublicēto materiālu biezākā kastītē, jo nekā jauna nav.

Kad redzēsim tavu nākamo izstādi?

Tagad jau viegli izrēķināt – pēc 20 gadiem.