Evelīna Deičmane: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Domāšana atrodas zem zemes. Iedvesmai ir acis
…Un Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi…
Domājot par iedvesmu, mēģināju atgriezties pie redzamo un neredzamo lietu sākuma, kad no viena radītā veidola, atzīstot to par labu, dzima iedvesma radīt nākamo. Atzīstot, ka atsevišķi viss ir labs, bet viss kopā – ļoti labs.
Varbūt tā rodas fotogrāfiju sērija?
Redzēt darbu, kas iedvesmo, ir aizraujoša atklāsmes sajūta. Mākslinieks to var izbaudīt savā darbībā vai cita autora darbā.
Iedvesmai ir spēks virzīt noslēpumu pretim apskaidrības mirklim. Par noslēpumu, iespējams, var runāt tikai līdzībās.
Ir tādi augi, kuriem gandrīz viss ir zem zemes, augšā rēgojas tikai mazs zieds.
Bet cilvēka sapratni pārspēj šis parādītais ziediņš un liek nojaust, ka tas, kas dziļi zemē, ir nozīmīgi savādāks. Tā ielūkojies visos darbos un sevī. Pa pāriem – viens otram iepretim. Darbība un pretdarbība. Noslēpums un atklāsme.
Ienāca prātā Deivida Linča filmas fragments, kur svešinieks, iznākot no tumsas, saka: “Pūces nav tās, pēc kā tās izskatās” (The Owls Are Not What They Seem).
Tādi svešinieki manā dzīvē šad tad viesojas un liek aizdomāties – paskatīties uz notikumiem, lecot galopā.
Patiesi laba fotogrāfija ir šis no tumsas iznākušais svešinieks.
Domāju, ka tieši intuīcija palīdz māksliniekam nojaust svešinieka tuvumu un brīdi, kad viņš parādīsies. Intuīcija ir svarīgāka par emocijām. Ko darīt ar intuīciju? Skatoties uz Mārtiņa Grauda un Johena Lemperta (Jochen Lempert) darbiem, atbilde varētu būt – fotografēt.
Abi autori nenodarbojas tikai ar fotogrāfiju. Johens Lemperts ir biologs, Mārtiņš Grauds – kinorežisors.
Visbiežāk abu autoru fotogrāfijas ir veidotas sērijās. Iespējams, tas raksturīgi biologiem vispār, viens atklājums ved pie nākamā. Tāpat kinorežisoram slīdošs attēls domu ritmu un pāreju regulē, rindojot kadru aiz kadra.
Taču šoreiz stāstīšu par fotogrāfijām, kas, cik man zināms, nav iekļautas sērijās.
Tas ir viens mirklis, kas liek apstāties un domām plūst neierobežotā laikā. Tas aizplūst visos virzienos – kā laiks 22:22. Sāk veidoties stāsts.
Laivu mājas, Alūksnes ezers
Šajā fotogrāfijā laiks ir pārklājies un apstājies. Katrā joslā tas mērāms savādāk.
Īss mirklis, kad vējš koku lapas ir pagriezis pret gaismu. Māja, kur laiku skaita gados, notikumus un bērnos. Mājas atspulgs mierīgi šo noslēpumu ir pastiepis garāku un domām miglaināku.
Kaut kur pa vidu ūdens vēja brāzma sabirst sekundes daļās.
Un tad krastā ļoti dīvainā pozā ir sastindzis pats fotogrāfs. Un… Caps!
Kaut kas viņam ir pietuvojies no aizmugures.
Skatoties uz fotogrāfiju, rodas doma, ka ir svarīgi, kas palicis ārpus kadra.
Kas ir tas, uz ko es tik ilgi skatos?
“…Tajā brīdī, kad savu draugu Tu ieraudzīsi skaistāku par ūdens vizuļošanu, tad fotoaparātam vietas vairs nebūs. Būs tikai atmiņa…”
Velnezers un ragana
Nemiers lēni pāriet mierā. Katrā fotogrāfijas laukumā es dzirdu savu ritmu. Viss kopā ir melodija. Rokas ir noķērušas galvu. Ūdens ir iebetonējis meiteni. Aiz matu kamola viļņi viļņojas jau mierīgāk. Un tur tālumā pavisam viegli lietus sitas pret atspulgu.
Piedāvāju to noklausīties cilpā ar Oto Leninga (Otto Luening) Low Speed, Maksa Rihtera (Max Richter) Autum Music un Reimonda Skota (Raymond Scott) Sleepy Time.
Vecmāmiņa man mēdz teikt: “Kādu akmeni metīsi, tādi viļņi plūdīs”. Uz šo fotogrāfiju skatos divreiz. Pirmo reizi es to ieraudzīju pirms pieciem gadiem. Otro – domājot par šo rakstu. Un tikai tagad es nojaušu, ko meitene ieraudzīs, acis atverot.
Šķiet, šī Mārtiņa Grauda fotogrāfijā redzamā laika pāreja varētu būt tuvu Gauja. Divreiz vienā upē (nosaukums viņa jaunajai filmai, kura pirmizrāde būs novembra vidū).
Stāsti, atmiņas, laiks viņa darbos ir salīdzināms ar trauku mazgāšanu, kad pēc jautra vakara draugi jau aizgājuši, lupata pa šķīvi tiek griezta pulksteņa rādītāja virzienā, bet domas pretējā, atceroties vakara notikumus.
Atceros…10. augusts. Esmu Hamburgā, un ir brīva diena. Pūš stiprs vējš, un nav ne mazākās nojausmas, kā šo vēju izmantot. Lēni, ar lielu saņemšanos pildu savu mākslinieka pienākumu un velkos uz Hamburgas Mākslas muzeju. Izstādē ir apskatāmi Johena Lemperta darbi. Jau pie pirmajiem darbiem ir skaidrs, kāpēc vējš mani uz šejieni ir atpūtis.
Izstādē pārsteidz vieglums. Es apmulstu un nevaru teikt, ka man patīk tas, ko redzu. Tas ir kaut kā citādāk. Nav rāmju. Visas fotogrāfijas saplūst vienā lielā.
Analoga fotogrāfija. Katra – roku darbs. Dark room. Precīzi pārdomāts papīrs un tā lielums.
Lemperta darbi atgādina īsfilmu Power of Ten.
Viņa fotogrāfijās nolasāma iešana abos virzienos. Nākotnē notiekošais ietekmē pagātnes notikumus. Attālināšanās no objektiem, līdz tie kļūst par punktiem. Un otrādi – objektos iedziļinoties, tie atkal sadalās punktos. (Fotogrāfijas ir graudainas. Šķiet, kāds ar zīmuli punktojis, līdz parādās domu veidols). Kā viņš pats raksta savos pētījumos – odam piemīt tādas pašas formas kā zilonim…
Līdz ar to viņa fotogrāfijas ir skatāmas gan pa gabalu, gan – piespiežot tām klāt degunu.
Foto filmai pirms fotogrāfijas izgatavošanas tumšākās vietas ir visgaišākās. Atkal viss ir savādāk – un to izmanto Lemperts, eksponējot fotogrāfijas negatīvā.
Un tad es atcerējos stāstu par trusi.
Kādu rītu mamma lūdza, lai es aizeju uz šķūni un noķeru trusi, kas izbēdzis. Tētis deva daudz padomu – truši redz tikai no sāna, vajagot izbērt nedaudz graudus, lai tos pievilinātu… Ar visiem šiem padomiem es noskraidīju pakaļ trusim vairākas stundas un, lai arī graudus pārēdies trusis kļuva arvien gausāks, noķert to neizdevās. Apnika. Vīlos. Apsēdos un domāju – gaidīšu, kamēr trusis pats atnāks. Tā arī bija. Pēc brīža trusim parādījās par mani interese. Tas lēnām pietuvojās un es – Caps! Trusis rokā!
Kādu iedvesmu man deva šīs fotogrāfijas?
Ir jāzin, kur ir trusis!
Un, iespējams, daudz ko var atrisināt kā matemātisku vienādojumu x=y.
