10 minūtes ar Andreju Grantu

Nupat iznākušajā grāmatā Šamaņu pusē, ko izdevis Neputns, apkopotas Andreja Granta fotogrāfijas un Ulda Tīrona pieraksti no ekspedīcijām uz Tuvu (1989–1991), kā arī šogad tapis teksts un fotogrāfijas. Granta fotogrāfijas šobrīd arī apskatāmas Kalnciema kvartālā. Pa šo laiku mainījusies ne vien Tuva un autoru izpētes objekti – šamaņi, bet arī pats Grants un Tīrons. FK aicināja Grantu uz sarunu par grāmatas tapšanu un divdesmit gadus seniem notikumiem.

Kā radās ideja doties uz Tuvu? Jūs paaicināja Uldis Tīrons vai tā bija kopīga ideja?

Tā nebija ne viena, ne otra ideja. Kādreiz Rīgā bija Videocentrs, un tur bija, ja nemaldos, multimediju nodaļa, kuru vadīja Laima Slava. Tas drīzāk bija Rīgas Videocentra piedāvājums –  veidot multimediju projektu Šamaņa ainava, kura pamatā bija labākie ārzemju paraugi. Vajadzēja būt filmai, grāmatai ar fotogrāfijām un skaņu ierakstam par šo tēmu. Tagad iznākusī grāmata ir viena trešā daļa no toreizējās ieceres. Tad laiki mainījās, mainījās finansējuma iespējas, un viss tā arī palika karājoties gaisā. Toties notika piecas ekspedīcijas pa Tuvu. Četras salīdzinoši īsākas – pa nedēļai, un viena vairāku mēnešu garumā.

Lasīju grāmatā, ka filma ir pazudusi un vairs nav nekur atrodama.

Jā, tā tas dzīvē notiek. Taču tai visā ir kaut kāds skaistums. Protams, ja kāds cits teiktu, ka ir skaisti, ka pazudušas manas fotogrāfijas, es nezinu, ko atbildētu. Varbūt, ka piekristu. Bet tas tāpat kā ar ledus skulptūrām.

Kā veidojās sadarbība ar Tīronu? Vai visur braucāt kopā?

Tur bija vesela brigāde. Citreiz arī biju viens pats uz tā saucamā objekta. Kad biju kopā ar filmēšanas brigādi, tas man nāca tikai par labu, jo varēju būt vairāk bezrūpīgs un bija pietiekoši daudz laika, lai nodarbotos ar fotogrāfiju, kamēr citi gatavojās filmēšanai. Protams, strādāt ar filmu grupu ir arī apgrūtinoši. Ja kaut kas notiek, grupa uz to koncentrējas un, protams, ka režisora interesēs nav, lai kadrā staigātu vēl kāds.

Jums bija brīvība fotografēt, ko pats gribējāt, vai bija kāds “obligātais saraksts”?

Ja ar kādu šamani notika intervija, protams, man vajadzēja nofotografēt šī šamaņa portretu un uz to koncentrēties. Man bija jāatrāda šamanis un pati vide, bet jebkurā gadījumā tās ainavas vairāk vai mazāk ir fotogrāfa iekšējās ainavas, tie ir tavi priekšstati, tava sajūsma par savdabīgo un manā izpratnē sirreālo. Tas bija manā ziņā.

Saistībā ar grāmatu dzirdēju, ka daudzi bijuši pārsteigti, ka jūs jau 80. gadu beigās fotografējāt krāsaini.

(Smejas.) Es nezinu, man tas nebija nekas īpašs. Ir lietas, ko redz krāsaini un kurām jābūt krāsainām. Šajā gadījumā nebija divu domu, ka tā vajag. Kaut kādā ziņā šis ir etnogrāfisks, antropoloģisks pētījums, kur ir nepieciešama šāda informācija, bet man nebija toreiz pie tā sevišķi jāpiedomā. Tagad jau vēl pašsaprotamāk.

Kad braucāt pirmo reizi, vai tas, ar ko sastapāties, atbilda jūsu priekšstatiem par šamanismu un Tuvu, vai bija pārsteigums?

Vienmēr jau tu veido kādus priekšstatus. Tiku izlasījis literatūru par šamanismu un braucu tur kaut kādā veidā sagatavots. Protams, blakus stāvēja arī tā laika romantiskie priekšstati un Kastaņeda, bet lielā mērā tas viss palika nostāk, kad vajadzēja saskarties ar realitāti.

Kāda bija atšķirība no sākotnējā priekšstata?

To man grūti noformulēt. Sociālā realitāte varbūt bija tā, kas toreiz bija padarījusi diezgan daudz darba, lai šamaņu lietas neizpaustos tik gludi kā pa diedziņu. Padomju laikā būt par šamani, varētu pat teikt, bija bīstami. 80. gadu beigās jau bija brīvāk, bet tās bailes bija palikušas, un mums veicās tikai tāpēc, ka līdzi brauca godājami tuviešu cilvēki. Bet iznāca saskarties ar lietām, kuras… nu, varbūt nebija pārsteigumus, bet kuras bija interesantas.

Kā atšķīrās braucieni uz Tuvu 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā un tagad?

Jā, to nevar salīdzināt. Tad bija daudz vairāk laika. Ja rēķina, cik tur iepriekš kopā būts, tie bija kādi trīs mēneši, šoreiz brauciens ilga 12 dienas. Tas uzliek citu darba ritmu. Toreiz bija bezrūpīgāk, vairāk iespējas improvizēt, būt ar sevi. Tagad pieturas punkti bija tur esošie šamaņi, jo visi mūsu pirms 20 gadiem zināmie bija miruši, vajadzēja tikties ar jaunākas paaudzes šamaņiem. Tagad tās lietas nav aizliegtas, un viss notiek oficiālas padarīšanas ietvaros. Līdz ar to tam nāk līdzi formālāka pieskaņa. Bet nevar noliegt, ka stiprākie šamaņi tās lietas dara pietiekoši iespaidīgi. Fotogrāfijā, gan jāsaka, to nevar atrādīt. Varbūt var tikai mēģināt ar attēlu piedot noskaņu, mistērijas klātbūtni.

Vai bija sajūta, ka pats reģions nebija mainījies, izņemot to, ka vairs nav problēmu ar oficiālajām varas iestādēm, vai tomēr varēja just, ka arī viņu dzīvesveids ir ļoti mainījies kopš pirmajiem braucieniem?

Varētu teikt, ka šamaņu labklājība ir pieaugusi. Viņi var legāli darīt savu darbu, viņiem nevajag maskēties kādā citā darbā, strādāt par sargu, ganu vai traktoristu un klusēt par savām spējām. Atceros, ka šamaņa tērps padomju laikā bija bijis tādā pašā statusā kā Latvijas karogs. Par Latvijas karoga esamību varēja krietni atrauties, tāpat bija ar šamaņa tērpu. Šobrīd tas pieder pie lietas. Sociālā vide arī ir nedaudz mainījusies, protams. Citādas automašīnas, jaunatne staigā ar telefoniem – lētajiem ķīniešu aifoniem, katram šamanim ir telefons kabatā.

Un cik daudz jūs iesaistījāties grāmatas rezultāta tapšanā?

Protams, tas bija darbs kopā ar Tīronu. Tika piedomāts, kādā veidā bildes sasauksies ar tekstu, jo pie sadaļām vajadzēja ilustrācijas. Taču liela daļa bilžu ir mans patstāvīgs autora lidojums. Faktiski viss tika strukturēts trīs daļās. Pirmā ilustrē tekstu, piemēram, parādot šamaņa rīkus vai šamani tādu un tādu. Otra daļa bija, ja tā varētu teikt, mans patstāvīgais darbs, kas tēlaini ilustrē tekstu. Un trešā kategorija bija fotogrāfijas, kuras runā pašas par sevi. Lielākoties tās ieliktas grāmatas vidū kā atsevišķs Tuvas albums.

Vai varat izstāstīt kādu īpašu notikums, ko atceraties no brauciena?

Notikumu bija daudz. Parasti varen eksotiski. Galvenos jau esmu izstāstījis, un tagad vairāk atceros nevis notikumus, bet stāstus par šiem notikumiem. Grūti, tas viss ir tādā mozaīkā, kur katrai daļai ir sava nozīme, bet ne vienmēr tas ir izstāstāms stāsts. Taču viss, kas tur piedzīvots, ir jaudīgs apziņas paplašināšanas katalizators. Attieksme pret laiku tur ir vienkārši aizkustinoša. Mūs, eiropiešus, tas sākumā tracina, bet vēlāk tajā dzīves ritmā ieiet. Nedēļā ir divi autobusi, notiek dzīves svinēšana un otrdien neatnāk autobuss. Tad mūs mierina – Ko uztraucas, piektdien arī autobuss! Nekur nav jāskrien, tik pat skaisti saule uzlēks rīt un parīt.

Joprojām tur ir sajūta, ka laiks rit pilnīgi citādāk nekā šeit?

Tajā laikā vajag ieiet. To sajūtu var dabūt tikai, kādu laiku tur padzīvojot, pēc nedēļas, divām. Tur, protams, nav mūsu eiropeiskās prakses, ka sarunā kaut ko uz noteiktu laiku. Jo var taču pagaidīt, kur jāskrien! Tur var tikšanos nokavēt divas stundas, tas ir pašsaprotami, neviens par to sevišķi neuztraucas. Bija daudz visādu notikumu. Dzīve tur ir tāda krievu rulete. Diezgan daudz notika avārijas, ik pa brīdim nokrita kāda lidmašīna. Reāli redzi, ka pats varētu būt tai automašīnā vai lidmašīnā, un ik pa brīdim ir situācijas, kas liek par to domāt. Bet tad lēnām kļūsti par fatālistu, tas vairs neuztrauc, un uztici sevi liktenim. Kas tev lemts, neizmainīsi. Attieksme, kas mums, protams, maigi izsakoties, liekas skarba. Toreiz to varēja just, tagad gan neiznāca to tā izbaudīt. Bet tā nebija slikta sajūta. Vēlāk. Kad esi sapratis, ka vajag ļauties. Tad tu sāc citādāk elpot.