/ Baiba Tetere / Blogs

Straujie pagriezieni Parīzē

Apmeklējot mākslas gadatirgus, vienmēr cenšos ievērot principu less is more. Ja neesi kolekcionārs vai mākslas dīleris, kura maršrutu nosaka komerciālas ambīcijas, bet gan fotogrāfijas interesents vai profesionālis ar interesēm ārpus darījumu vides, tad esi pakļauts kvantitātes un kvalitātes izaicinājumam. Pats esi atbildīgs par savu filtra sistēmu, kas palīdz nepazust vizuālo objektu pārpilnībā. Šogad, aplūkojot Paris Photo 2013 pārstāvēto galeriju ekspozīcijas, manu uzmanību piesaistīja darbi, kas demonstrēja no to autoru iepriekšējās darbības atšķirīgu pieeju.

Ādama Jepesena (Adam Jeppesen) iedvesmas avots ir ceļojums. Viņa attēli vedina domāt par ceļojuma fotogrāfijas tradīcijām un to radikālu transformāciju. Jepesens necenšas fetišizēt ceļojuma pilnu norisi un secību, veidojot summējošu piedzīvotā naratīvu. Svarīgs ir pats pieredzēšanas akts, nevis vieta un konteksts. Tikai darbu nosaukumos parādās dienasgrāmatas faktoloģiskā pieeja.

Ādams Jepesens. Bez nosaukuma. 11. oktobris, 2013. 8 izdruku sērija, fotogravīra. Skats no izstādes. Peter Lav Gallery
Ādams Jepesens. Bez nosaukuma. 11. oktobris, 2013. 8 izdruku sērija, fotogravīra. Skats no izstādes. Peter Lav Gallery

Jepesena pirmo plašāk pazīstamo sēriju Wake publicēja izdevniecība Steidl 2008. gadā. Albumā bija iekļauti darbi, kuru lielformāta krāsu oriģināli izcēlās ar detalizētu kompozīciju un gaismas variācijām ainavās un interjeros. 2009. gadā Jepesens uzsāka 487 dienu ceļojumu pa sauszemi un ūdeni, virzoties no Arktikas uz Antarktīdu caur Ziemeļ- un Dienvidamerikas kontinentiem. Jaunajā sērijā dominē ainavas, kuru estētikā un kompozīcijas principos saglabāta autoram raksturīgā distancētība un minimālisms. Pats fotografēšanas process joprojām ir nozīmīgs Jepesana radošajā darbībā, taču mainās viņa pieeja rezultātam – kopijai. Kopējot attēls tiek pakļauts eksperimentiem un netradicionālām tehnikām, pārbaudot fotokopijas autoritāti. Šeit demonstrētā sērija Bez nosaukuma. 11. oktobris sastāv no astoņām unikālām fotogravīras kopijām. Jepesens eksperimentēja un veidoja nobīdes fotogravīras procesā, atsakoties no šai tehnikai ierastās perfekcijas. Viņš vienu reizi pārklāja vara plāksni ar speciāli sagatavotu tinti un izgatavoja tik daudz viena attēla kopiju, līdz tinte beidzās un attēls izbālēja.

Atceros Duana Maikla (Duane Michals) lekciju-performanci Arlas foto festivālā 2009. gadā. Viņa personības klātbūtne piepildīja visu Arlas amfiteātri, un katrs no tūkstošiem apmeklētāju bija ierauts aizrautīgā stāstnieka iztēles pasaulē. Viens no festivāla galvenajiem notikumiem bija retrospektīva izstāde – 50 gadu Maikla radošā darba apkopojums. Izmantojot fotogrāfijas medija reālistisko attēlojumu, Maikls inscenē situācijas un vizualizē šķietami abstrakto, motīvus atrodot savā sapņu pasaulē un atmiņās. Kādā intervijā viņš atzīst, ka dzīves būtiskākie aspekti ir filozofiskas dabas, tātad – neredzami. Attēli skar mīlestības, zaudējuma un nāves tēmas un vairāk jautā nekā atbild.

Duans Maikls. Voltērs. Galerie Esther Woerfehoff
Duans Maikls. Voltērs. Galerie Esther Woerfehoff

2011. gadā Duans Maikls uzsāka darbu pie jaunas sērijas Apgleznots fotoattēls (The Painted Photograph). Ar eļļas krāsām apgleznojot oriģinālus ferotipus (viena no agrīnajām foto tehnikām, kas bija sevišķi populāra Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimta otrā pusē), Maikls izaicina fotogrāfijas medija robežas, kur jēdzieni “radīt” un “dekonstruēt” iet roku rokā.

Paris Photo 2013 ietvaros rādītie Maikla darbi veidoti sadarbībā ar Galerie Esther Woerfehoff Parīzē. Šajās apgleznotajās fotogrāfijās demonstrēta autora aizraušanās ar franču literatūru. Apgleznotajās fotogrāfijās ir manāmas atsauces uz modernisma un sirreālisma glezniecību (Pikaso, Pikabija, Magrits), kas kombinācijā ar agrīno attēla iegūšanas tehniku atgādina par mūžseno mijiedarbību starp medijiem. Tieši sirreālisma kustībā fotogrāfija ieņēma glezniecībai līdztiesīgu lomu. Agrākos darbos Maikls kombinēja fotoattēlus ar tekstu, savukārt jaunajā sērijā veidojas dialogs starp fotogrāfiju un glezniecību.

Džoels Meierovics, Sezana studija, Galds, 2011, Howard Greenberg Gallery
Džoels Meierovics, Sezana studija, Galds, 2011, Howard Greenberg Gallery

Džoels Meierovics (Joel Meyerovitz), būdams kādas Ņujorkas reklāmas aģentūras radošais direktors, 1960. gadu sākumā nolēma pamest līdzšinējo nodarbošanos un visu sevi veltīt fotogrāfijai, kad iepazinās ar Roberta Franka sēriju Amerikāņi (pirmoreiz publicēta 1958. gadā Parīzē, pēc tam Amerikā 1959. gadā). 1960. gadu vidū Meierovica domubiedru lokā ir Tonijs Rejs Džons (Tony Ray Jones) un Garijs Vinogrands (Garry Winogrand). Viņi dienām ilgi aizrautīgi klaiņoja pa Ņujorkas ielām, tverot ielas dzīves mirkļus. Meirovics savā ilgajā fotogrāfa karjerā vairāk pievērsies Ņujorkas publiskās telpas atspoguļojumam (kur arī dzimis 1938. gadā) un tās apkārtnei – vai tie ir ielas skati, pagalmi, vai parki. Interesanti bija vērot Howard Greenberg Gallery izstādīto lielformāta krāsu fotogrāfiju (2 m x 2,40 m) kluso dabu kolāžu. Ieraugot darba nosaukumu Sezana objekti (2013) ar Džoela Meirovica vārdu, es nebiju vienīgā apmeklētāja, kurai tas izraisīja izbrīnu. Atšķirībā no Meierovica fotogrāfijām publiskā vidē, šeit studijas interjerā bildēti priekšmeti, ko franču postimpresionists Pols Sezans izmantojis savām klusajām dabām. Šis Meierovica projekts tapis Sezana memoriālajā darbnīcā Provansā, netālu no kurienes Toskānā atrodas Meirovicu ģimenes vasaras rezidence.