Fotogrāfijas studijas Braitonas Universitātē

Pirms teju jau diviem gadiem, saņemot apstiprinājumu, ka braukšu uz Japānu (apmaksāta biļete un dzīvesvieta četrus mēnešus), plaukšķinot rokas, skraidīju pa apģērbu veikalu, kurā tobrīd strādāju, un ķēros ap kaklu visiem kolēģiem. Toreiz nosolījos sev vairs nekad neko sliktu neteikt par Braitonas Universitāti, kur pagājušovasar pabeidzu bakalaura studijas fotogrāfijā. Ja pirms tam vēl šaubījos, vai Braitona bijusi pareizā izvēle salīdzinājumā ar Holandes vai Londonas augstskolām, tad iespēja studēt apmaiņas programmā Japānā atsvēra visus Braitonas trūkumus.

Atšķirībā no daudziem, tai skaitā – lielākās savu kursabiedru daļas, es nekad neesmu bijusi sajūsmā par pašu Braitonu. (Vismaz, kamēr tajā dzīvoju. Tagad mani gan ik pa laikam pārņem nostaļģija.) Taču londoniešiem tā ir lieliska iespēja aizbēgt no vecākiem. Turklāt nevis uz kaut kādu miestu Anglijas laukos, bet gan uz ballīšu pilsētu pie jūras, kur rītos pa ielām klejo meitenes mirguļojošās, knapi dibenu apsedzošās kleitās, basām kājām un augstpapēžu kurpēm rokās. Tikai stundas brauciena attālumā no Londonas. Īre ir nedaudz lētāka, viss – ar roku sasniedzams. Līdzīgu iemeslu dēļ Braitona patīk arī studētgribētājiem no mazpilsētām, kuri tur cer nokļūt studentu uzdzīves mutulī. Taču es uz Braitonu pārvācos no Berlīnes. Braitonu, nevis Londonu izvēlējās arī mans lietuviešu kursabiedrs un labs draugs Pauļus. Gan man saprotamāku iemeslu dēļ. Viņam nepatika Londonas pārbāztība, steiga un nebeidzamie ceļojumi ar metro. Taču Braitonā visur var aizbraukt ar riteni vai pat aiziet kājām, dažu minūšu gājienā no universitātes ir jūra (kur pilnmēness gaismā peldējos izlaiduma naktī), visu gadu silda saulīte, pilns ar krāmu tirdziņiem, vintage veikaliem un mājīgām kafejnīcām, uz ielas var satikt paziņas ik uz soļa, ieskriet pie drauga, kas strādā vietējā grāmatveikalā un kopā padzert kafiju, tikt pie atlaides angļu brokastīm, jo ēstuvē strādā kāds cits draugs, ik pa pārsimt metriem uz ielas sveicināties, bieži notiek labi koncerti un ik pa laikam – arī kāda apskatīšanas vērta izstāde. Braitona ir ne tikai studentu, bet arī geju, hipiju un pludmales dīkdieņu pilsēta. Man Braitona šķita pārāk garlaicīga un vienveidīga, un, cik vien bieži varēju, sēdos vilcienā un braucu uz Londonu, gan retāk nekā sākotnēji biju iecerējusi. Ja bija laiks, nebija naudas. Ja bija nauda, nebija laika, precīzāk, brīvdienu, jo bija jātiek galā gan ar universitātes projektiem, gan pusslodzes darbu. Lai gan mācību maksu iespējams segt ar Anglijas studentu aizdevumu kompānijas piešķirto kredītu, par iztiku jāgādā pašam.

Taču izvēli studēt Braitonas Universitātē es nenožēloju. Galvenokārt – lielisko pasniedzēju un tajā valdošās atmosfēras dēļ. Universitātes Mākslas fakultātei Lielbritānijā ir laba reputācija – absolventu vidū ir Lielbritānijas prestižās Tērnera balvas ieguvēji – mākslinieki Keits Taisons (Keith Tyson, 1963) un Reičela Vaitreda (Rachel Whiteread, 1963), 2010. gada Džona Mūra (John Moores) glezniecības balvas ieguvējs Keits Koventrijs (Keith Coventry, 1958). Fotogrāfijas nodaļu absolvējis viens no žurnāla Photoworks dibinātājiem, izdevējs, pasniedzējs, kurators un publicists Gordons Makdonalds (Gordon MacDonald, 1967), māksliniece Klēra Strenda (Clare Strand, 1973) un lietuviešu fotogrāfe Indre Serpitute (Indre Serpytyte, 1983). Virkne absolventu turpinājuši studijas prestižās Karaliskās Mākslas akadēmijas (Royal College of Art) maģistratūrā. Tā kā fotogrāfijas nodaļā mācās salīdzinoši maz cilvēku (manā kursā bija nedaudz vairāk par 30), pasniedzēji visus pazīst, daudzi neatsaka palīdzību arī ārpus darba laika. Citus nereti var satikt vietējos pabos un diskutēt par fotogrāfiju pie alus kausa.

Pasniedzēju vidū ir Magnum fotogrāfs Marks Pauers (Mark Power, 1959) un Ārons Šūmans (Aaron Schuman, 1977), kurš sniedzis meistarklases arī Latvijā un šogad būs galvenais Krakovas Fotomēneša kurators. Vieslektoru saraksts ir vēl garāks. Manu studiju laikā Braitonā viesojās mākslinieki Alesandra Sangvineti (Alessandra Sanguinetti), Stefi Klenca (Steffi Klenz), Eva Stenrama (Eva Stenram), Džons Stezakers (John Stezaker), Estere Teihmane (Esther Teichmann), Betina fon Cvēla (Bettina Von Zwehl) un žurnāla Telegraph foto redaktore Šerila Ņūmena (Cheryl Newman). Turklāt ar lielāko daļu šo cilvēku iespējams aprunāties aci pret aci un parādīt savus darbus.

Studiju trūkums bija šokējoši mazais lekciju skaits – viena teorijas lekcija un viena praktiska nodarbība nedēļā, kurās nelielās grupās apspriedām savus projektus. Tās papildināja vieslekcijas un tehniski semināri, kuros tika sniegtas pamatzināšanas, piemēram, studijas, fotošopa, kopēšanas vai lielformāta kameras izmantošanā. (Taču tehniķiem varēja prasīt padomu jebkurā, ne tikai semināru laikā. Vēl nesen uzrakstīju e-pastu par foto ekipējumu un krāsaino laboratoriju atbildīgajam Markam, vaicājot, kādu zibspuldzi man labāk pirkt). Pēdējā gadā, kad vajadzēja strādāt pie gala projekta un rakstīt diplomdarbu, nodarbību skaits saruka vēl vairāk. Protams, var jau teikt, ka viss atkarīgs no katra paša, un mēs tiešām lielāko daļu sava laika pavadījām universitātē – skenējot, drukājot, kopējot, lasot un skolas ēdnīcā stundām runājot par fotogrāfiju un bārstoties ar padomiem, ko kuram labāk darīt, vai aprunājot kursabiedru darbus. Taču bibliotēkā varu sēdēt arī pēc universitātes absolvēšanas, tāpēc man tolaik ļoti gribējās skolu, kurā es varētu darboties un mācīties no rīta līdz vakaram. Fotogrāfijas nodaļa ir atdalīta no pārējām Mākslas fakultātes nodaļām. Tā atrodas citā ēkā, nav kopīgu lekciju vai atļaujas izmantot darbnīcas, ja vien pats neuzbāzies un nemēģini sarunāt. Foto studenti pat nedrīkstēja izmantot grāmatu veidošanas aprīkojumu ārpus izvēles moduļa, kas pieejams vienu reizi pa visiem trim gadiem. Tiesa, mani Braitonas draugi stāsta, ka tagad grāmatu darbnīca padarīta krietni vien pieejamāka. Taču šie trūkumi, manuprāt, nav raksturīgi tikai Braitonas Universitātei, bet gan visai Anglijas izglītības sistēmai kopumā.

Tomēr izvēli studēt Braitonā nenožēloju. Par spīti tam, ka dažkārt šķita, ka viss kurss taisa vienu un to pašu projektu un neviens no pasniedzējiem tajā nesaskata neko dīvainu. Par spīti mazajam lekciju skaitam. Vienīgais, ko nožēloju, ir tas, ka neeksperimentēju vairāk. Mums bija neierobežota brīvība. Projektā Dokuments viens no maniem kursabiedriem veidoja videodarbu par komunikācijas trūkumu ar tēvu, bet cita kursabiedrene performatīvi lēja uz sava puskailā ķermeņa melnu tinti. Taču man par mācībām bija jāmaksā tikai nedaudz vairāk par 3000 mārciņām gadā, bet pēc izglītības reformas gada maksa Anglijas augstskolu bakalaura programmās svārstās ap 9000 mārciņām. Šaubos, vai studijas Anglijā ir tā vērtas, jo citviet Eiropā mācību maksa ir krietni vien zemāka.

Braitonas Universitātes Fotogrāfijas (BA) programma:
Studiju laiks: 2010. – 2013. gads
Mācību maksa (2014./2015. akadēmiskajā gadā): 9000 mārciņas
Istabas īres izmaksas: 80 – 120 mārciņas nedēļā, neskaitot komunālos izdevumus
Lekciju biežums: vidēji 2 – 3 nodarbības nedēļā
Studentu skaits kursā: 30 – 50