Vai fotogrāfam ir vieta Instagram?

Šķiet, pagājušā gada nogalē selfiju (pašportreta urbānais apzīmējums, angliski – selfie, saīsinājums no self-portrait) fenomens pārņēma visu pasauli. Oksfordas vārdnīcas veidotāji to nosauca par 2013. gada vārdu. Laba selfiju kolekcija piesaista cilvēku uzmanību, un uzmanība ir tieši tas, ko meklē ikviens sociālo tīklu lietotājs, nesenajā komentārā The New York Times ironizē Holivudas slavenība Džeimss Franko (James Franco). Domāju, ka daudziem Instagram saistās tieši ar uzmanības pievēršanu – kā es izskatos šodien, ko es ēdu pusdienās, kur es braucu atvaļinājumā, kā izskatās mana draudzene bikini utt.

Tiem, kas vēl nezina, kas ir Instagram, jāpaskaidro – tas ir sociālais tīkls, kura lietotāji dalās ar fotogrāfijām. Instagram funkcionē kā viedtālruņu vai citu mobilu ierīču aplikācija, tādēļ tur publicētās fotogrāfijas lielākoties tiek uzņemtas ar tām pašām tehnoloģijām un izskaistinātas ar dažādiem aplikācijas piedāvātiem filtriem, efektiem un rāmjiem. Bilde vairs neizskatās pēc parastas ar telefonu uzņemtas fotogrāfijas, bet gan sāk atgādināt ar analogu kameru uzņemtu un nedaudz nobružātu attēlu. Ikviena bilde sekundes laikā var kļūt estētiski pievilcīga – vairs nav jābūt apdāvinātam fotogrāfam, lai uzņemtu smuku bildi.

Lielākā daļa Instagram lietotāju to izmanto tāpat kā Facebook vai Twitter, proti, kā sociālu tīklu, kurā var sekot līdzi savu draugu un paziņu aktivitātēm, tikai šeit tiek publicēti attēli (un nu jau arī video). Taču Instagram var lietot ne tikai kā sociālo tīklu, pēdējā laikā redzami centieni attīstīt arī citas šī medija iespējas. Instagram lieto pazīstami fotogrāfi, savus kontus izveidojuši arī muzeji, galerijas un žurnāli. Gan personīgajos, gan institūciju profilos ir vērojamas divas tendences – vieni Instagram izmanto kā komunikācijas rīku, otri – radošās darbības paplašināšanai.

Protams, daudzi atrodas kaut kur pa vidu starp abiem lauciņiem, bet, ja nav īpašas intereses par noteiktu lietotāju privāto dzīvi un pārdzīvojumiem vai organizāciju rīkotajām akcijām, tad daudz intriģējošāks ir otrs variants. Aizvien biežāk pazīstami mediji un galerijas aicina atzītus fotogrāfus uz kādu laiku pārņemt viņu Instagram profilu un veidot tajos savus stāstus. Visbiežāk šajos gadījumos fotogrāfi dokumentē kādu konkrētu tēmu. Labs piemērs ir amerikāņu fotogrāfes Erinas Brethaueres (Erin Brethauer) aizkustinošā reportāža no bērnu – autistu nometnes, kurā viņa dokumentē tās dalībnieku ikdienu skaistajā Ziemeļkarolīnā. Brethaueres attēlos redzams bērnu maigums, bailes no apkārtējās vides un cilvēkiem. Katra fotogrāfija rāda, ka šie bērni vēl tikai mācās uzticēties pasaulei un cits citam.

Interesantākie fotostāsti, ko esmu redzējusi Instagram, bija New Yorker kontā. Žurnāls regulāri aicina mākslas fotogrāfus un fotožurnālistus savā kontā veidot mazas tematiskas sērijas. Stāsti ir dažādi – New Yorker Instagram takeover ietvaros tiek īstenoti ne tikai personīgi projekti, bet arī fotoreportāžas par tālām zemēm, svarīgiem pasaules notikumiem vai konfliktiem. Īpaši atmiņā palikusi ēģiptiešu fotogrāfe Laura El-Tantavi (Laura El-Tantawy) un viņas poētiskie attēli no nemierīgās Kairas, Lorenas Lankasteres (Lauren Lancaster) reportāža no Ņujorkas Modes nedēļas aizkulisēm un fotogrāfa Q. Sakamaki melanholiskās piezīmes par dzīvi Japānā. Arī fotogrāfa Deivida Alana Hārvija (David Alan Harvey) izdevums Burn rīko līdzīgas akcijas, kur kādam fotogrāfam tiek nodota Burn konta pārvaldīšana un viņš veido tā saukto Burn diary. Pirms pāris mēnešiem to pašu uzsāka arī Londonas The Photographer’s Gallery.

Tendence veidot Instagram lauku (feed) kā papildinājumu savai radošai darbībai ir novērojama ne viena vien ievērojama fotogrāfa Instagram lietojumā. Labs piemērs ir krievu fotogrāfs, Magnum biedrs Georgijs Pinhasovs (Gueorgui Pinkhassov), kura fotogrāfijas Instagram ir turpinājums tam, ar ko viņš nodarbojas ārpus virtuālās vides. Pinhasova jutekliskais rokraksts Instagram parādās īpašā pietuvinājumā, jo fotogrāfs te galvenokārt dokumentē sadzīviskas detaļas, vietas un cilvēkus no savas personīgās dzīves. Savukārt laikmetīgās fotogrāfijas superzvaigzne, arī Magnum aģentūras biedrs Aleks Sots (Alec Soth) Instagram lieto savām fotoakcijām, piemēram, mēģinot uzņemt acu zīlīšu portretus (Idea #5: Eyeball portraits), nesimpātisku mājdzīvnieku bildes (Idea #8: Unlikable Pet Pictures) vai arī selfijus Frānsisa Bēkona manierē. Man šķiet, ka Sota darbi apliecina Instagram radošo potenciālu un ilustrē Maršala Maklūena (Marshall McLuhan) slaveno ideju – medijs ir vēstījums. Sots smalki ironizē par populārākajām Instagram lietošanas tendencēm, labprātīgi pakļaujot darvu saturu virtuālās vides ietekmei.

Instagram labprāt lieto arī fotožurnālisti. Tas šķiet likumsakarīgi, jo iPhone ir neuzbāzīgāks par milzīgu kameru ar vēl milzīgāku objektīvu. Aizvien biežāk skatāmas reportāžas, kas uzņemtas telefonā un pirmo reizi publicētas Instagram, kur tās var ātri apstrādāt un vienā mirklī nosūtīt jebkur. Pateicotes Instagram, varam ielūkoties, piemēram, ASV prezidenta ikdienā, par ko rūpējas Baltā nama štata fotogrāfs Pīts Souza (Pete Souza), bet Associated Press fotogrāfs Deivids Gūtenfelders (David Guttenfelder) Instagram izveidoja reportāžu no Ziemeļkorejas. Gūtenfelders izdevumam Wired atklāj, ka attēlot Ziemeļkoreju vislabāk var tieši ar sociālo mediju palīdzību, jo oficiāli tā ir noslēgta valsts, kas atklājas no maziem Instagram fiksētiem ikdienas notikumiem.

Gūtenfeldera komentārs ne tikai izceļ Instagram spēju piegādāt skatītājiem bildes tajā pašā brīdī, kad risinās fotografētais notikums, bet arī notikumu attīstību ilgākā laikā. Stāstam par Ziemeļkoreju nav jāpastāv tikai kā slaidrādei, kuru var izskatīt pāris minūšu laikā. Tas var attīstīties nedēļas, mēneša vai gada laikā. Starp atsevišķu bilžu skatīšanos var paiet minūtes, stundas vai dienas. Tādējādi fotogrāfs var atklāt sava darba attīstību laikā.

Protams, Instagram nav vienīgais sociālais medijs, kur fotogrāfi publicē savus darbus. Taču, manuprāt, Instagram ir īpašs ar to, ka kļūst par daļu no attēla vēstījuma. Visinteresantākie ir tie piemēri, kad fotogrāfi šo mediju lieto nevis lai pārpublicētu jau iepriekš uzņemtus attēlus, bet lai radītu jaunus darbus, izmantojot tieši Instagram specifiku.

Latvijas fotogrāfi un ar fotogrāfiju saistītās institūcijas vēl īsti neizmanto Instagram potenciālu. Ne reizi vien ir pieredzēts, ka bildes no sociāliem tīkliem tiek pārnestas uz mākslas vidi (piemēram, Ivara Grāvleja projekts Latvian Girls and Boys) vai arī darbi tiek izstādīti sociālajos medijos. Taču vēlme izmantot sociālos tīklus kā augsni radošai fotoizpausmei, iespējams, vēl tikai priekšā.