10 minūtes ar ukraiņu fotožurnālistu Alekseju Furmanu
“Kad Turcijā notika protesti, man šausmīgi gribējās uz turieni, taču tā arī netiku. Te nu protesti ir ieradušies pie manis paši. Tagad ne ar ko citu vairs vispār nav iespējams nodarboties. Bija jāsakārto dažas citas lietas, bet es ne uz ko nespēju koncentrēties, tikai visu laiku atjaunoju ziņu lenti,“ stāsta Aleksejs Furmans (1992) – European Pressphoto Agency fotogrāfs no Kijevas, kur jau kopš novembra norisinās Eiromaidans. Aleksejs jau 6 gadus fotografē dažādiem vietējiem un starptautiskiem medijiem, kā piemēram, RIA Novosti, Delo.ua un NBC News. Vēl vasarā Aleksejs bija Rīgā un piedalījās World Press Photo meistarklasē, kopā aizrautīgi klausījāmies Jana Grarupa (Jan Grarup) stāstus par kara fotogrāfiju. Tagad paša Alekseja Ukrainas fotogrāfijas ir pasaules mediju uzmanības centrā.
Vai uztvere un emocijas nav notrulinājušās pēc trīs mēnešu darba Eiromaidanā?
Kāpēc lai notrulinātos? Man liekas, ka emocijas nevar notrulināties, kad strādā pie tēmas, kas tik ļoti skar tavu valsti. Turklāt tā kā esmu ukraiņu žurnālists, es kā neviens cits saprotu zemūdens procesus, kas šobrīd satricina manu valsti. Eiromaidanā esmu strādājis gan kā fotogrāfs, gan kā tulks ārzemju medijiem, un tā tēma joprojām mani uztrauc un interesē, jo tie ir vēsturiski notikumi, kas norisinās manu acu priekšā.
Izejot no mājām, tu esi fotožurnālists ar savu uzdevumu vai protestējošs ukrainis?
Domāju, ka abi.
Vai pašam nav gribējies mest akmeņus?
Bija brīži, kad gribējās gan, bet es, kā jebkurš cits žurnālists, nevaru to atļauties darīt. Pēdējā laikā esmu pieķēris sevi, ka uz saukli “Slava Ukrainai!” čukstu pretī – “Varoņiem slava!” Tā ir vienīgā līdzdalība, ko varu atļauties.
Vai presei nav kādas drošības garantijas?
Garantiju nav nevienam, pašam ir jābūt ļoti uzmanīgam, taču mūs apdraud vēl kas cits. Gandrīz vai katram protestētājam līdzi ir kamera. Es uzskatu, ka tā ir liela kļūda, un tas noved pie tā, ka Berkut šauj arī pa žurnālistiem. Ja tev vienā rokā ir akmens, tad otrā rokā nedrīkstētu būt kamera vai diktafons.
Lielākoties šādi cilvēki filmē pārkāpumus, piemērām milicijas izšautās lodes, asinis uz asfalta. Un tam, ko viņi dara, nav nekāda sakara ar žurnālistiku, jo žurnālistam tomēr jāpaliek neitrālam. Tā drīzāk ir bīstama blogošana. Šādi cilvēki apdraud ne tikai savu dzīvību, bet arī mūs – profesionālus žurnālistus, kas tomēr cenšas pieturēties pie neitralitātes.
Tur uz vietas ir arī ārzemju prese. Kā jūs sastrādājāties?
Jā, viņu ir ļoti daudz – piemēram, ir Stenlijs Grīns (Stanley Greene), Donalds Vēbers (Donald Weber), Larijs Taulens (Larry Towell), Anastasija Teilore-Linda (Anastasia Taylor-Lind) un citi. Domāju, tā bija lieliska iespēja Ukraiņu fotogrāfiem pamācīties no ārzemju profesionāļiem. Pirms vairākiem gadiem viņi bija šeit ar savām lekcijām un semināriem, un viņu klātbūtne tagad ir ļoti iedvesmojoša. Bīstamākajos brīžos un bīstamākajās vietās turējāmies kopā pa trīs vai pieciem, taču es visbiežāk staigāju viens. Lai gan īsti viens tu nekad nepaliec. Pat tad, kad esi iekļuvis kādā šausmīgā situācijā, blakus vienmēr ir protestētāji, kuri labprāt palīdz. Vienreiz kāds vīrietis mani aizveda pie mediķiem, jo man acīs trāpīja gāze, un es neredzēju kur iet. Viņš paņēma mani pie rokas un izveda cauri pūlim.
Vai milicija nepalīdz?
Nē, jo milicija Ukrainā ir nevis ar tautu, bet ar varu. Kā savādāk var izskaidrot 80 cilvēku apšaudi no īstiem šaujamieročiem? Snaiperi! Viss notika manu acu priekšā – cilvēkus, neapbruņotus cilvēkus vienkārši paņēma un nošāva! Snaiperu šāvieni pa civiliedzīvotājiem – tā ir ārkārtīga nežēlība, ko vispār grūti iedomāties eiropeiskā valstī. Visapkārt haoss, nekādai atpūtai nav ne vietas, ne laika.
Vienā brīdī vairs nebija iespējas tikt uz mājām, nācās palikt viesnīcā Ukraina. 20. februārī es izgāju no viesnīcas, bet vakarā atgriezos lauka slimnīcā ar smagi ievainotajiem un mirušajiem. Turpat bija arī mācītāji, kas lūdzās par viņiem.
Kas notiks tālāk?
Cilvēki šoreiz iet protestēt pie parlamenta, viņiem nepatīk arī jaunā valdība. Tas ir bīstami, jo es vairs vispār nesaprotu, kas spēs apmierināt šos cilvēkus. Asinspirts, iespējams, vairs nebūs, taču protesti gan vēl turpināsies. Kad, vai drīzāk – ja šie protesti kādreiz beigsies, es gribētu atgriezties pie savām National Geographic sērijām. Domāju, šausmu jau pietiek.
Intervija notika š.g. 27. februārī
