Desmit minūtes ar Jāni Deinatu

Šovakar Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāj Jāņa Deinata (1961) fotoizstādi Ainas/XI. Nosaukums norāda uz divām sērijām – Ainas, kurās autors atveido apdzīvotas vietas, ritmus, līnijas, cilvēku un arhitektūras mijiedarbību, un XI, kurā skatāmi tēlaini raksti asfaltā. Deinats pazīstams kā portretu, reklāmu un teātra fotogrāfs, bet personiskajos projektos visbiežāk meklē estētiskas un ģeometriskas formas sniegā, peļķēs, dillēs un tajā pašā laikā ar nevainīgi ironisku skatu vēro un fiksē sabiedriskus notikumus. Izstāde būs apskatāma līdz 27. aprīlim. Tai izdots arī katalogs.

Pēc taviem darbiem var secināt, ka tev patīk daudz staigāt apkārt. Vai tev ir daudz brīva laika?

Kā kuro reizi. Tas ir ļoti nosacīti. Šajā gadījumā ļoti bieži bija tā, ka es no rīta aizvedu dēlu uz skolu un man vēl palika dažas stundas līdz darbiem. Pastaigājos un pēc tam gāju uz darbu. Protams, tā var būt arī gana mērķtiecīga pastaiga.

Kādi darbi būs izstādē?

Neredzu jēgu runāt par bildēm, bildes ir jāredz! Izstādē būs divas sērijas. Pirmajā gadījumā tās būs asfalta virsmas. Mēs nesen ar draugiem runājām par to, ka Nisefors Njepss 1826. vai 1827. gadā pirmo fotogrāfiju, to skatu pa logu, projicēja tieši uz asfalta. Asfalts ir fotogrāfijas pamats tīri fizioloģiski!

Vai tieši šis fakts mudināja tevi pievērsties asfaltiem?

Nē, es jau tam asfaltam biju šad tad acis uzmetis. Biju jau to pa retam fotografējis, un tad vienkārši vienā dienā ar kolēģi izbraucām mazā plenērā. Tai dienā neko prātīgu nesanāca nofotografēt, bet, ejot uz mašīnu, man acis atdūrās pret asfaltu. Man ik pa laikam acis pret kaut ko pēkšņi atduras, un es nofotografēju. Tā nofotografēju vienu asfaltu, tad otru un trešo, un pamazām salasījās.

Kas ir otra sērija?

Otra sērija ir par to, kas notiek, kad paceļ degunu augšā. Tā ir vairāk dokumentāla, lai gan arī asfalti ir dokumentāli – neko ar pirkstu neesmu tur licis klāt. Man ir ļoti attālināts skatījums uz visu. Fiziski tas nav iespējams, bet es būtu gribējis, lai mans skatījums ir tāds it kā es būtu nokritis no kosmosa, kad var priecāties par visu, ko ieraugu. Man ir būtiski ne tikai parādīt to, kas ir fotogrāfijās, bet arī runāt par to, kas ir ārpus kadra.

Kas tev ir tas svarīgais ārpus kadra?

Man fotogrāfijas ir liecība par šo brīdi. Man negribējās bildēt tos mēslus un nabadzību, kas mums ir apkārt. Mūsu valsts nelaime ir nevis vāja aizsardzība, bet nabadzība. Viss, no kā baidāmies, ir tieši nabadzības dēļ. Fotografēt nabadzību ir visvienkāršāk, jo atliek fotografēt tā, kā ir. Taču man gribējās kaut ko skaistu. Izstādē ir idilliska fotogrāfija – autostāvvieta, sieviete un bērns, kas skrien. Tālumā jaunceltne, redzami pirmie burti “Ma”. Rudenī tā māja sagāzās. Arī par to ir fotogrāfija.

Ar kādu kameru tu fotografē?

Ar Pentax 645D. Viena bildīte gan bija ar citu kameru.

Tu jau pāris gadus piedalies LensCulture portfolio skatē Parīzē. Kā tas iespaidojis tavu daiļradi, un vai tu ieteiktu turp doties arī citiem fotogrāfiem?

Noteikti, ir ļoti veselīgi aizbraukt uz turieni. To var ieteikt jebkuram, kam ir kaut kas jau iekrājies. Tā ir iespēja satikties ar cilvēkiem, kas kaut ko jau zina. Šajās skatēs ir būtiska atbilstošu interešu krustošanās, kas diezgan bieži notiek pēc loterijas principa. Pāris gadu laikā esmu arī atkodis sistēmu. Tas ir kā ieiet svešā mājā, kad tu nesaproti, pa kurām durvīm doties tālāk, kur kas atrodas. Portfolio skate palīdz orientēties. Kad esi noorientējies, tad piedalīties šādās skatēs vairs nav tik svarīgi. Man ir grūti pateikt, cik ļoti tas iespaidojis manu fotogrāfiju, jo ar fotogrāfiju nodarbojos tikai divus gadus.

Ko tu darīji pirms tam?

Es tikai strādāju par fotogrāfu. Tas ir cits posms manā dzīvē. Es nodalu to, ko es daru ikdienas darbā un par ko man maksā naudu, no saviem personīgajiem projektiem, kam ar darbu nav nekāda sakara, tikai tas, ka izmantoju vienu un to pašu kameru.

Izstāde Kalnciema kvartālā tev bija vairāk nekā pirms diviem gadiem, vai tā arī neskaitās?

Tas vienkārši bija manas dzimšanas dienas noformējums.

Vai tev ir kādi domubiedri fotogrāfijā?

Apmēram reizi mēnesī tiekamies pie [Māra] Zemgalieša ar [Raimo] Lielbriedi un parunājamies, bet ne vienmēr par fotogrāfiju.

Nosauc izstādi vai grāmatu, kas pēdējā laikā atstājusi īpašu iespaidu?

Romana Korovina izstāde Laikmetīgās Mākslas centrā, kas nemaz nebija fotogrāfija, bet glezniņas. Cik pirms dažiem gadiem nepatika, tik tagad man no Latvijas fotogrāfiem šausmīgi patīk Romans Korovins. Intas Rukas grāmata People I know, ko zviedru izdevniecība drukāja Itālijā. Vienkārši patīkami paņemt rokās kvalitatīvu darbu. Tas ir gadījums, kad grāmata pati par sevi ir baudījums. Novēlu katram fotogrāfam reiz tādu grāmatu.

Kad tev pašam būs grāmata?

Aizgaju uz Neputnu un teicu, ka gribētu sev grāmatu, bet viņi man atbild – tas maksā astoņus tūkstošus.

Kadi ir tavi nākotnes plāni?

Ja gribi, lai Dievs par tevi apsmejas, tad pastāsti par saviem plāniem! Strādāju pie vismaz diviem projektiem. Lēnām, pa pilieniņam, ar cerībām nākotnē tos parādīt. Šobrīd izstādes dēļ neko nedaru, lai gan nagi niez.