Nora Vrubļevska
Nora Vrubļevska (1985) ir Rīgā dzimusi fotogrāfe. Viņa studējusi franču filoloģiju Latvijas Kultūras akdēmijā, pēc tam vairāk nekā sešus gadus dzīvojusi ASV. Tieši tur Nora pievērsās fotografēšanai naktī, radot vairākas sērijas – Cambridge at Night un Rockport at Night par divām pilsētām Masačūsetsas štatā, kā arī Bodie Ghost Town par vienu no ASV spoku pilsētām Kalifornijā, kura nav apdzīvota jau kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem. Dabas aizsardzības parkā ieļautā pilsētiņa Bodija ir iecienīta plenēra vieta nakts fotogrāfu vidū. Pērn Nora Vrubļevska kopā ar fotogrāfu Danu Skvīru (Dan Squires) izdevusi arī grāmatu ar Kembridžu naktī, ko var iegādāties Noras mājaslapā. Fotogrāfe Bostonā pasniegusi arī nakts fotogrāfijas stundas, bet līdzās nakts fotogrāfijām, kuras viņa veido gan ar analogo, gan digitālo tehniku, rada arī cianotipu fotogrammas, kam nepieciešams vien papīrs, ķīmija, rāmis un augi.
Kāpēc tevi saista fotografēšana naktī?
Tāpēc, ka naktī norimis dienas trakums un ļaužu un auto pilnās ielas ir tukšas, klusas un vientulīgas. Un, protams, nav vairs arī spožās saulesgaismas un viss izskatās citādi. Dažkārt pat skaistāk. Bet to nevar pamanīt, ja neapstājas un nepievērš uzmanību. Gaismas avoti naktī it kā selektīvi izgaismo tikai dažas ēkas un virsmas, un daudz kas ir paslēpts. Tādēļ dienā uzņemta fotogrāfija nekad neizskatīsies tik noslēpumaina kā naktī. Ierobežotā gaismas daudzuma dēļ es parasti izmantoju ilgas ekspozīcijas. Atkarībā no vietas un apgaismojuma tās mēdz būt no 15 sekundēm līdz 60 minūtēm. Zvaigznes labāk redzamas ārpus pilsētas. Gaismas piesārņojums ir nopietna problēma. Ja Rīgā skaidrās debesīs var saskatīt tikai pāris zvaigznes, tad naktī laukos liekas, ka to ir miljardiem. Fotogrāfējot zem klajas debess, es jūtos tuvāk dabai un Visumam. Fotogrāfijā uzņemts zvaigžņu ceļš ik reiz ir kā brīnums un apstiprinājums, ka astronomijas pamatprincipi nudien strādā. Un pilnmēness nakts, pavadīta ārā, meklējot īsto kadru vai zīmējot ar lukturīti, ir labākā meditācija pasaulē. Ilgās ekspozīcijas ļauj attēlot sirreālus skatus, ko ikdienas steigā nepamanām.
Vai tevi nav neviens centies arestēt, kamēr 30 minūtes naktī stāvi pie svešas mājas?
Lai arī mani nekad nav arestējuši, smieklīgu un nedaudz biedējošu gadījumu netrūkst. Ir bijušas reizes, kad labāk ņemt statīvu un somas un doties tālāk. Reiz kāds svešinieks jautāja, vai es varot nokrāsot viņa busiņu, jo visi mākslinieki taču protot gleznot. Citkārt apsardzes darbinieki ir aizdzinuši no viņu teritorijas, brīdinājuši par netālu esošajiem skunksiem vai arī draudzīgi uzsākuši sarunu pusnakts tumsā. Jāsaka gan, ka nakts fotogrāfu vidū netrūkst stāstu par bravūrīgiem apsargiem un policiju.
Pastāsti, kā tu nokļuvi ASV.
Uz Ameriku aizbraucu 2007. gadā līdzi vīram Artūram, lai viņš varētu studēt fiziku Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūta doktorantūrā. Mēs dzīvojām Kembridžā, kas ir viena no 4,6 miljonu iedzīvotāju lielās Bostonas piepilsētām jeb rajoniem. Kembridža ir otrpus Čārlza upei no Bostonas, līdzīgi kā Ķīpsala – otrpus Daugavai no Rīgas centra. Es izmantoju iespēju mācīties Jaunanglijas Fotogrāfijas skolā (New England School of Photography), kur iepazinos ar lieliskiem pasniedzējiem un padomdevējiem. 2011. gadā kļuvu par pasniedzēja palīgu Lanca Kemiga (Lance Keimig) nakts fotogrāfijas meistardarbnīcā, vēlāk tur strādāju par pasniedzēju. Esmu strādājusi par fotoreportieri studentu avīzē, taisījusi plakātus MIT kinoteātrim, kā arī veikusi visādus pasūtījumus. Papildus apmeklēju pāris meistardarbnīcas arī Bostonas Mākslas muzeja skolā (School of the Museum of Fine Arts Boston) un Fotogrāfijas Centrā (Photographic Resource Center), kā arī piedalījos grupu un solo izstādēs. Pirms diviem mēnešiem atgriezāmies Rīgā, jo Artūru uzaicināja strādāt Rīgas Tehniskajā Universitātē par pētnieku un fizikas pasniedzēju. Es šobrīd kā brīvprātīgais darbojos Latvijas Fotogrāfijas muzejā un taisu projektu, lai izveidotu alternatīvo procesu meistardarbnīcas bērniem un jauniešiem. Nākotnē plānoju vadīt radošās darbnīcas bērniem un strādāt pie saviem projektiem.
Kā tev izdevās izdot grāmatu?
Grāmatu izdevu kopā ar draugu un fotogrāfu Denu Skvīru. Es jau no paša sākuma zināju, ka projektu Cambridge at Night gribētu izdot grāmatā. Pusotru gadu domājām, izvēlējāmies bildes un to secību, veidojot dizainu, rakstot un taisot parauggrāmatu. Tad rādījām demo grāmatu citiem, uzklausot kritiku, utt. Ievadu rakstīja mans mentors Lānss Keimigs (Lance Keimig). Sameklējām uzņēmumu, kas varēja nodrukāt kvalitatīvi un par samērīgu cenu, samaksājām un pasūtījām 50 eksemplārus. Man vienmēr ir patikušas foto grāmatas. Es ļoti labprāt kolekcionētu fotogrāfijas, bet, tā kā ne vienmēr pa kabatai ir iegādāties oriģinālu, pērku grāmatu. Līdz ar to jūtos atbalstījusi mākslinieku – grāmatas autoru – un turklāt iegūstu īpašumā bilžu sēriju, ko varu apskatīt atkal un atkal, kad izstādes jau ir cauri. Turklāt varu arī dalīties ar draugiem.
Kādu projektu tu veido pašlaik?
Es šobrīd strādāju pie projekta par pamestiem namīpašumiem Rīgā. Vispār mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar ekoloģisku dzīvesveidu, un, pavasara sezonai sākoties, domāju pievērsties projektam par ekoloģisku lauku saimniecību un pašpietiekamu dzīvesveidu.
