Eksperiments ar telpu. Intervija ar Aleksandru Gronski

No 23. maija līdz 15. jūnijam kultūras pilī Ziemeļblāzma būs apskatāmi Aleksandra Gronska (Alexander Gronsky, 1980) projektam Japāna eiropieša acīm/ Japāna šodien šopavasar tapušie darbi. Tie visai krasi atšķiras no attēliem, ar kādiem līdz šim pieņemts asociēt Gronski. Vidējā formāta filmu kameras vietā viņš izvēlējies digitālo, izmanto momentuzņēmumu estētiku un tā vietā, lai stāstītu par kādu konkrētu vietu, runā par fotogrāfijai raksturīgo skatupunktu un urbānās telpas uztveri. Viena istabas siena viņam noklāta ar attēlu izdrukām. “Gribu izmēģināt dažādus veidus, kā prezentēt šos darbus, liekot uzsvaru uz materialitāti, telpiskumu,” saka Gronskis.

Aizsākts 1999. gadā, projekts Japāna eiropieša acīm ik gadu uz Japānu aizved vairākus Eiropas fotogrāfus, dodot iespēju iemūžināt Japānu atbilstoši savam redzējumam. Līdz šim 56 fotogrāfi fotografējuši 35 prefektūras dažādās Japānas malās. Projektā kopumā iecerēts nofotografēt visas 47 Japānas prefektūras. Pēc katra posma tiek izdots katalogs un rīkotas izstādes Japānā un Eiropā. Projektā šogad piedalījās arī zviedru fotogrāfe Nina Korhonena (Nina Korhonen), kuras darbi Ziemeļblāzmā būs apskatāmi līdzās Gronska attēliem.

Izstādes atklāšana – 23.maijā, pulksten 16.00 kultūras pilī Ziemeļblāzma, Ziemeļblāzmas ielā 36. Kuratore – Mikiko Kikuta. Izstāde notiek festivāla Rīgas Fotomēnesis 2014 ietvaros, kas ir Eiropas kultūras galvaspilsētas notikums.

Kā tevi uzaicināja piedalīties projektā Japāna eiropieša acīm?

Šķiet, rudenī atbrauca kuratore, tikāmies kādu stundu, pēc mēneša viņa atrakstīja. Viss notika diezgan ātri. Viņiem ir neslikta gaume (smejas). Projektā piedalījušies daudzi fotogrāfi, kas man patīk. Tāpēc, protams, esmu ļoti priecīgs.

Cik ilgu laiku pavadīji Japānā?

Vienu mēnesi. Kā jau eiropiešu tūristi paspējām uz sakuras ziedēšanas laiku – viss kā nākas.

Vai prefektūru, kurā fotografēji, izvēlējās organizatori?

Jā, sākumā apspriedām divas dažādas vietas, bet beigās viņi izlēma.

Kur tad galu galā brauci?

Uz Koči prefektūru. Koči pilsēta atrodas 800 kilometrus uz dienvidiem no Tokijas. Province. Tur nav nekādas industrijas. Zvejnieki, lauku saimniecības. Pēc tam, kad vēl pabraukājām apkārt pa Japānu, man šķita, ka Koči bija visai reprezentējoša – neliela Japānas pilsēta, kas līdzīga visām pārējām.

Un par ko ir projekts?

Līdz pēdējam brīdim nebiju pārliecināts. Ziemā, janvārī, sāku jaunu projektu Pēterburgā, sev vēl nesaprotamu, un nolēmu to Japānā turpināt, skatoties, vai izdosies to pašu paņēmienu pārnest uz pavisam citu ainavu. Sākumā bildes galvā nebija, ideja bija abstrakta – vai iespējams uzņemt divas fotogrāfijas tādā veidā, lai viena izslēgtu otru, lai abas nevarētu pastāvēt blakus vienlaicīgi vai notiktu it kā divās paralēlās realitātēs. Lai ir sajūta, ka it kā notiek viens un tas pats notikums, bet abi reizē nav iespējami. Kad sāku fotografēt, viss mainījās. Te nav vienas fiškas, mēģinu mainīt fotografēšanas algoritmu, neatkārtot vienus un tos pašus paņēmienus. Tas viss griežas apkārt šai nezinu … neiespējamībai. Gribēju, lai ideālā gadījumā rastos apjukums. Lai skatoties ne pavisam var saprast – tas ir iespējams vai …

… vai ir iestudēts.

Jā, jā. Viss šeit ir izdarīts bez fotošopa, bet nedomāju, ka kaut kā to izcelšu. Lai skatītājs šaubās, mani tas nemulsina. Lai domā, vai nav salīmēts, vai nav režisēts. Domāju, ka nākotnē pievienošu arī iestudētus attēlus, bet pagaidām tā ir tīrākā ielu fotogrāfija. Kādos 70 procentos gadījumu fotografējam divatā.

Pastāsti vairāk par tehnisko procesu! Kā tas notiek?

Nav viena algoritma, tehniskie paņēmieni katru reizi ir dažādi. Ļoti bieži fotografējam vienu un to pašu situāciju no dažādiem leņķiem. Šeit nav nekādu ļoti sarežģītu uzstādījumu. Ja uzmanīgi skaties, saproti, kā viss uzņemts. Ja stundu vai divas fotografē uz viena ielu krustojuma, pēc tam attēlos var atrast ļoti dīvainas un gandrīz vai neticamas sakritības. Uztaisot 1000 fotogrāfiju, var, piemēram, noķert brīdi, kad cilvēki stāv kādā vietā noteiktās pozās, un pēc dažām sekundēm kadrā ir visi tie paši cilvēki tādās pašās pozās, bet jau citā vietā. Tas ir viens no variantiem. Viss pārvēršas spēlē. Ir azarts, dažkārt ir ļoti jautri.

Nosaukums būs?

Pagaidām nosaukuma nav. Projekts par Koči automātiski saucas Koči, mani tas pilnībā apmierina. Lielajam ciklam nav vēl nosaukuma.

Lielo ciklu turpināsi?

Jā, jā.

Vai pienācis laiks Latvijai?

Noteikti. Domāju, viss notiks spontāni. Visi mani iepriekšēji projekti bijuši saistīti ar konkrētu vietu, kas ļoti ierobežo – kad vari braukt, cik ilgi tur vari strādāt. Tagad varu iet un fotografēt, vienalga, kur atrodos. Ņemot vērā, ka daudz braukāju apkārt darba dēļ, ir vietas, kur varu strādāt.

Kuras būs nākamās vietas?

Tagad pafotografēšu Latvijā, pēc tam gribu Tuvajos Austrumos. Dubajā, Baku, ja izdosies. Vēl neesmu pārliecināts. Tur, kur braukšu strādāt. Varbūt vēl Sanktpēterburgā, Maskavā un kādā Krievijas provinces pilsētā.

Vai gribi, lai visas šīs vietas izskatītos vienādas?

Nē, ne vienādas. Man ir interesanti, vai var uztaisīt projektu, kas fokusējas uz ainavu, tomēr neatsaucas uz konkrētajām vietām, bet uz telpu kā tādu. Tas nav par vietu, tas nav par Japānu vai Pēterburgu. Vienalga, kas tā par vietu. Jēga nav naratīvā. Kādreiz bija pierasts ilustrētas grāmatas drukāt pa vairākiem atsevišķiem sējumiem. Sākumā drukāja teksta daļu, pēc tam ilustrācijas, un ilustrācijas lika pa vidu kā atsevišķu burtnīcu vai pavisam atsevišķā grāmatā. Gribu to apspēlēt – ilustrācijas neesošam tekstam par telpu, ainavu, bet teksta paša nav, palikuši tikai shematiski attēli. Tā cenšos paskaidrot šo projektu pats sev.

Pēc Pastorāles intuitīvi vēlējos veidot projektu, kas nebūtu saistīts ar kādu noteiktu vietu vai estētiku. Gribēju, lai ideja varētu brīvi attīstīties fotografēšanas procesā. Pastorālē tā bija liela problēma. Izstiepu to tik ilgi, ka vienubrīd jau vajadzēja atteikties no vecajām fotogrāfijām, jo tās negāja kopā ar jaunajām. Kļuva pārāk sarežģīti.

Šis ir tavs pirmais personīgais projekts, kas uzņemts ar digitālo kameru.

Jā, bet te nav citu variantu. Ne tik daudz estētisku, bet vienkārši tehnisku iemeslu dēļ. Jāfotografē tūkstošiem bilžu, ļoti bieži tās jāredz uzreiz, lai saprastu, vai attēls strādā, vai ir simetrija.

Kā bija pāriet uz digitālo kameru? Vēl rudenī teici, ka gandrīz neviens vēl neizmanto digitālo tehnoloģiju potenciālu.

Man šis projekts kā reiz ir atbilde pašam sev uz šo jautājumu. Šeit man digitālās kameras izmantošana šķiet attaisnota. Visticamāk, šis projekts nebūtu iespējams bez digitālajām tehnoloģijām.

Atceros, teici, ja uzņem vienu un to pašu attēlu uz filmas un ar digitālo fotoaparātu, vari būt pārliecināts, ka ar filmu sanāks tā, kā tev patīk.

Tā, kā ir pierasts, kā man patīk, jā. Man ir tādas pašas pretenzijas pret video. Man joprojām patīk klasisko Holivudas filmu estētika, redzu milzīgu atšķirību starp digitālo un analogo. Man droši vien patīk labāk, kad jaunajām Holivudas filmām liek filtrus, lai tās izskatītos līdzīgākas uz filmu lentēm uzņemtajām. Tā droši vien ir mūsu paaudzes problēma. Cilvēkiem, kuri jau no sākta gala dzīvo ar HD video, būs cita attieksme pret attēlu. Ir lietas, kas man patīk digitālajā attēlā, un ir lietas, kas nepatīk.

Arī jaunā projekta estētika atšķiras no tā, ko esam pieraduši redzēt kā klasisku Gronski. Tā ir vairāk momentuzņēmuma estētika, tu izmanto zibspuldzi.

Jā. Estētika, tāpat kā ģeogrāfiskā vieta, man šoreiz nav svarīga. Protams, ir skaidrs, ka nevaru pilnīgi izvairīties no kaut kādiem saviem estētiskiem priekšstatiem, bet vietas izvēle ir visai patvaļīga. Sākumā skatāmies, kur netālu no viesnīcas ir ērti aizbraukt ar riteni.

Vai tevi ietekmējuši britu fotogrāfa Pola Greiema (Paul Graham) darbi?

Jā, noteikti, ietekme ir redzama. Jocīgi iznāk – man patīk viņa projekts Shimmer of Possibility, Tagadni (The Present) uzņēmu piesardzīgāk, bet rezultātā manos attēlos vairāk redzama tieši Tagadnes ietekme. Es gan pārnesu šo tēmu uz spēles kontekstu, vizuālu rēbusu. Kaut gan, nē, negribu to saukt par rēbusu, jo dažās vietās var skaidri redzēt, kā tas izdarīts.

Vai paralēli strādā vēl pie kāda projekta?

Šogad pirmo reizi rādīšu kara rekonstrukcijas. Pats sev tur uzliku neiespējamus rāmjus. Gribu, lai tā būtu kara rekonstrukcija Krievijā vai kaut kur bijušajā Padomju Savienībā, jo Eiropā lielākajā daļā valstu svastikas simbola izmantošana ir aizliegta. Jābūt ziemai ar sniegu, pelēcīgai ainavai, vēlams miglai (smejas). Pirmajā gadā man paveicās, uzņēmu piecas sešas rekonstrukcijas vienādā ainavā – ar miglu, sniegu, bezgalīgiem laukiem. Viss, ko pēc tam fotografēju pavasarī un vasarā, neder. Zilas debesis un zaļa zāle, izskatās pēc reportāžas no filmēšanas laukuma. Šoziem izdevās vienu reizi. Tagad Otrajam pasaules karam nācis klāt karš Afganistānā, kas sērijai pievieno vēl vienu elementu – pilnīgu farsu. Šahīdes ar snaiperu šautenēm ved zirgu. Esmu nolēmis atstāt, kā ir, jo principā jau astoņus triptihus ir grūti kaut kur izstādīt. Atsaucos uz ideju par kara diorāmu, kas 19. gadsimtā bija ļoti populāra. Vienkārši ziemā sanāk labākas bildes, neko darīt. Taču jaunajā projektā ir pilnīgi vienalga, diena vai nakts, ziema vai vasara, var vienkārši kaut ko izdomāt un spēlēties. Vēl nezinu, pie kā tas aizvedīs.