Andrejs Strokins

Andrejam Strokinam (1984) pēdējā laikā veicas. “Sanācis uzvarēt vairākos konkursos,” viņš kautrīgi saka. Līdz 30. augustam Kauņas Fotogrāfijas galerijā apskatāma viņa pirmā personālizstāde Cilvēki kāpās (People in the Dunes). Izstādi Andrejs saņēma balvā, pērn uzvarot Kaunas Photo Star 2013 portfolio skatē. Nākamgad viņam plānota šī paša projekta izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Šogad Andrejs tika izvēlēts arī par vienu no Joop Swart meistarklases dalībniekiem, ieguva otro vietu La Quatrieme Image konkursā, kā arī otro vietu Photo Annual Awards konkursā dokumentālās fotogrāfijas kategorijā. Viņš ir viens no Sputnik Photos kolektīva gadu ilgās meistarklases dalībniekiem, absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Profesionāla fotogrāfa darbu apvieno ar personīgo projektu veidošanu.

Kāpēc tik ilgi gaidīji līdz pirmajai personālizstādei?

Nejutos gatavs. Esmu perfekcionists. Nevaru vienkārši uztaisīt izstādi, man vajag tādu, kādu esmu iedomājies.

Kā sāki strādāt pie sērijas par Bolderāju, kāpēc izvēlējies tieši šo Rīgas rajonu?

Epizodiski esmu parādījies Bolderājā un Daugavgrīvā kopš 2006. gada, bet projekta ideja izkristalizējās pēc pieciem gadiem, rakstot pieteikumu ISSP meistarklasei Visual narratives: European borderlines. Arī pēc meistarklases beigām turpināju un paplašināju iesākto. Stāsts nav tikai par Bolderāju, mani interesē teritorija no Spilves pļavām līdz Daugavgrīvai. Aiz Iļģuciema Rīgas ainava transformējas līdz nepazīšanai. Šīs apkaimes ir unikālas gan ar ģeogrāfisko novietojumu, gan vēsturisko fonu. It kā Rīga, bet tai pašā laikā sajūta tur ir pavisam citāda. Padomju laikos tā bija militārā zona, savā ziņā tā visu laiku bijusi stratēģiski svarīga vieta. Tur ir forti no 17. gadsimta, visādas leģendas. Visa Bolderāja un Daugavgrīva būvēta uz kāpām, no turienes iegūtas smiltis silikāta ķieģeļiem. Var teikt, ka visa Rīga uzbūvēta no tiem ķieģeļiem. Nesen uzzināju leģendu, ka 16. gadsimtā Bolderājas kāpā raganas veikušas rituālus. Pirms viņas tika dedzinātas uz sārta, atzinās, ka lidojušas uz Bolderāju. No tās kāpas tagad palicis tikai mazs paugurs. Bolderāja saistīta ar rokmūzikas pirmsākumiem, arī daudzi mākslinieki ir tur darbojušies. Sākumā mana interese bija vairāk tīksmināšanās par padomju laikiem, kā tur viss iekonservējies, interesants un eksotisks, bet, rokot dziļāk, saproti, ka daudz kas ir mainījies, ir ļoti interesanti. Savā sērijā gribu pievērsties arī šīm leģendām.

Kā savienot personīgos projektus ar darbu komerciālajā fotogrāfijā?

Nu, nevar jau īsti savienot, sanāk ziedot vai nu vienu, vai otru. Vai nu nopelni vairāk naudas, vai vairāk strādā pie projektiem. Pa vidu ir ģimene, kuru arī ir jāupurē. Izvēlies – vai pavadi laiku ar savu draudzeni un ģimeni, vai brauc brīvdienās kaut ko bildēt. Kad visi atpūšas, sēdi un skenē bildes. Strādāju frīlancā – kad ir darbs, tad ir. Cenšos neatteikt un strādāt. Kad darba nav, strādāju pie saviem projektiem.

Vai pieredze Sputnik meistarklasē daudz mainīja tavā darbā?

Jā, laikam divas svarīgākās lietas, kas šogad notikušas, ir tas, ka tiku izvēlēts Joop Swart meistarklasei un piedalīšanās Sputnik meistarklasē pie Rafala Milaha (Rafal Milach). Rafals man ir stipri palīdzējis, arī atlasīt bildes Joop Swart. Pagājušogad to darīju pats, šogad Rafals palīdzēja. No viņa esmu iemācījies konstruktīvāk pieiet projektiem, vairāk analizēt, vairāk domāt par bilžu atlasi. Jo es saviem projektiem vairāk pieeju emocionāli, savukārt viņam viss ir racionāli. Bilžu atlase, secības izveidošana ir tas, kas atšķir labu fotogrāfu no slikta. Strādāju pie abstrakta projekta par iedzeršanu, tur man palīdzēja šī racionālā pieeja. Pēdējo gadu laikā esmu kļuvis par kaislīgu vernacular photography kolekcionētāju un cenšos veidot stāstu, apvienojot amatierfotogrāfu arhīvus ar manis veidotām fotogrāfijām. Galvenais stāsta vadmotīvs ir vieglais alkohola reibuma stāvoklis, kurš ievieš savas korekcijas mūsu mijiedarbībā ar realitāti. Esmu sabildējis visu ko, likās, ka neliekas kopā – dažāds formāts, dažādas tehnikas. Tas, kā tagad salicies, man šķiet ļoti labi. Jūtu, ka tas ietekmē arī projektus, ko tagad sāku attīstīt. Joop Swart meistarklasei taisu projektu par Jauno Vilni, par dzelteno presi. Cenšos parādīt slavenību kulta absurdumu. Tad vēl ir Everyday Error, pie kā jau ilgi strādāju. Gribu uztaisīt grāmatu.

Vai postpadomju telpa Rietumeiropai joprojām ir interesanta?

Cenšos tai pievērsties no cita skatpunkta. Sākuma impulss bija eksotika, tā mani uz turieni vilināja, melanholija par bērnību. Bet no tā jau nevar izbēgt, tā ir mūsu realitāte, tā izskatās lielākā daļa rajonu, tas ir mūsu mantojums no Padomju Savienības. Izlikties, ka tā nav, arī būtu stulbi. Vienā brīdī man likās, ka varbūt par daudz visas tās eksotikas. Protams, ka tā jau ir sava veida klišeja. Bet tajā ir daļa patiesības. Šādā ziņā nebaidos būt banāls. Tāda tā dzīve ir. Centrs varbūt ir skaists un izskatās pēc Eiropas galvaspilsētas, bet, līdzko izbrauc ārā vai aizbrauc uz citām pilsētām, – pilnīgi citādāk.