Militāristi un motocikli. Intervija ar fotogrāfu Spessi

Islandiešu fotogrāfa Spessi, īstajā vārdā Sigurtors Halbjornsons (Sigurtór Hallbjörnsson, 1956), darbi patlaban skatāmi Stūra mājas izstādē Draudzības (re)konstrukcija. Video instalācija veidota kopā ar zviedru mākslinieku Ēriku Pauseru, tās pamatā ir dokumentāls materiāls, kas vairākas nedēļas 2003. gada septembrī un oktobrī tika uzņemts ASV militārajā bāzē Keflavīkā. Pusi gadsimta karabāze bija kā ķīlis ledū, radot dziļu plaisu islandiešu sabiedrībā un dodot iemeslu sociālam un politiskam konfliktam. Ekspozīciju papildina Spessi uzņemtās aerofotogrāfijas no kara bāzes pēc tam, kad ASV karaspēks to pameta pirms vairākiem gadiem un tā vairs nebija ierobežotas pieejas teritorija.

Spessi studējis fotogrāfiju GEMAK Brīvajā akadēmijā un Nīderlandes Laikmetīgās mākslas akadēmijā. Viņš izdevis trīs grāmatas un sarīkojis personālizstādes Islandē, Zviedrijā, ASV un citviet.

Nedaudz pastāsti par darbiem, ko varam redzēt Rīgā!

Mani darbi tapa 2003. gadā, kad Islandē vēl darbojās ASV armijas bāze, pēc trīs gadiem armija devās prom. Tagad ir 2014. gads, un es redzu, ka šie darbi joprojām ir aktuāli. Mēs nedaudz pārveidojām darbu speciāli šai izstādei, un man šķiet, ka fakts, ka izstāde norisinās bijušā VDK ēkā, piestāv šim darbam, jo tur ir zināma saistība – senāk amerikāņi taču bija ienaidnieki.

Kā šis darbs sasaucas ar izstādes tēmu par draudzības rekonstrukciju?

Pēc Berlīnes mūra krišanas jūs kļuvāt brīvi no Padomju Savienības, un viss, kas noticis pēc tam, zināmā mērā ir jaunu attiecību rekonstruēšana. Padomju Savienības vairs nav, taču patiesībā tā vēl eksistē. Pēc visiem notikumiem Ukrainā mēs varam teikt, ka laiks kopš Aukstā kara beigām savā ziņā bijis tikai pamiers. Patiesībā darba nosaukums varētu būt Pamiers. Islandi tas ietekmējis citādi. ASV militārai klātbūtnei Islandē bija gan atbalstītāji, gan noliedzēji. Tie, kas bija par, saņēma arī naudu no bāzēm, un tur bija diegan daudz koruptīvu darījumu. Savā ziņā visi darbi izstādē ir diegan kritiski pret karu, pret armiju, un tas ir labi.

Kas notiek ar šo armijas bāzi pašlaik?

Tā nedaudz atgādina spoku pilsētu, bet tā ir tikusi izmantota kā studentu rezidence. Tagad tur var tikt iekšā, un viss izskatās tāpat kā senāk. Pagājušajā gadā notika ļoti labs mūzikas festivāls All Tomorrow’s Parties, kur spēlēja Niks Keivs un citi mūziķi. Šogad – Nīls Jangs. Senāk nebūtu bijis iespējams iegūt tādas fotogrāfijas no gaisa, jo tā bija ierobežotas piekļuves teritorija. Tai ziņā bija ļoti aizkustinoši lidot ar helikopteru un redzēt vietu, kas senāk bijusi aizliegta.

Tev bija foto sērijas par motociklistiem. Arī tev pašam mugurā ir motociklistu jaka. Kādas ir tavas attiecības ar motociklistu kultūru?

Esmu tajā iekšā jau kopš bērnības, un man ir bijuši dažādi motocikli. Šobrīd man ir pēc pasūtījuma Lasvegasā izgatavots čopers.

Kā izskatās motociklistu kopiena Islandē?

Islandē šī kultūra atpaliek no Amerikas par 50 gadiem, tā vēl ir attīstības procesā. ASV jau 1947. gadā tika nodibināts pirmais motociklistu klubs.

Vai fotogrāfija Islandē arī atpaliek par 50 gadiem?

Jā, nedaudz. Tu jau pats saskāries ar to, ka fotogrāfiju Islandē ir ļoti grūti atrast. Pirms septiņiem gadiem nodibinājām asociāciju, mums ir arī mājaslapa, taču tā nav angļu valodā. Esam kādi piecpadsmit divdesmit biedri, tas arī viss. Taču mēs pamazām attīstāmies. Tomēr tikai daži nodarbojas ar laikmetīgo mākslu.

Kā ir ar foto institūcijām un izglītību?

Mums nav daudz profesionālu komercgaleriju, tikai viena – i8. Ir Reikjavīkas fotomuzejs, kas vairāk nodarbojas ar vēsturisku fotogrāfiju kolekcionēšanu. Muzeji mums ir diezgan spēcīgi – ir divi lieli muzeji, kas izstāda laikmetīgo mākslu – Reikjavīkas mākslas muzejs un Nacionālā galerija. Vēl mums ir laba galerija Kling & Bang, ko veido paši mākslinieki, taču tā pamazām mirst nepietiekamā finansējuma dēļ. Kas attiecas uz izglītību, tad mums ir Islandes mākslas akadēmija, taču tajā nav neviena profesora, kas būtu fotogrāfs. Tādējādi fotogrāfija tiek atstumta malā. Akadēmijā nav atsevišķu nodaļu, piemēram, glezniecības vai tēlniecības, viss ir Māksla, un nav svarīgi, kādā medijā studenti veido savus darbus. Tas viss ir jauki, bet man šķiet, ka akadēmijā ir jābūt profesoram, kas ir fotogrāfs, un šī ir lieta, ko mūsu asociācija cenšas mainīt. Mūsu asociācija ir svarīgs instruments, lai fotogrāfi iegūtu zināmu varu, būtu pamanīti un uzklausīti.

Vai Islandē eksistē mākslas tirgus?

Fotogrāfijai nav tirgus. Galerija i8 pārsvarā pārdod darbus ārzemju klientiem, viņiem ir labi mākslinieki, piemēram, Ronija Horna (Roni Horn) un Olafurs Eliasons (Olafur Eliasson). Mūsu asociācija cenšas iegūt kaut kādu atbalstu no pilsētas, piemēram, telpas asociācijai vai galerijai.

Kā tu iztiec kā fotogrāfs?

Es strādāju par fotogrāfu jau vairāk nekā 25 gadus. Es studēju mākslas akadēmijā Nīderlandē un pēc tam strādāju par preses fotogrāfu. Tagad fotografēju dažāda veida komerciālos pasūtījumus un paralēli veidoju savus foto projektus, tā es pārtieku.

Runājot par Islandes fotogrāfiju, liekas, ka visi fotografē tikai ainavas. Kā tu rakstotu kopējo stilu?

Protams, Islandē ainavu fotogrāfijai ir spēcīga un sena tradīcija, taču lielākoties tā nav fotogrāfija, ko saucam par mākslu, bet gan komercfoto. To, protams, var pārdot. Asociācijā mēs vairāk esam dokumentālie fotogrāfi. Daži veido portretus. Taču kopumā Islandes fotogrāfiju ir grūti raksturot, jo teju katrs, ko pazīstu, ir mācījies ārzemēs un tādēļ ietekmējies no atšķirīgām tradīcijām. Universitāte Islandē nav liela, tāpēc vairums cilvēku izvēlas studēt ārzemēs. Mums ir arī izdevīgi aizdevumi studiju kredītām par mazām procentu summām, to var maksāt visu dzīvi un atbilstoši savām iespējām. Kopumā islandieši daudz ceļo, citādi ir sajūta, ka dzīvojam izolācijā. Grūti pateikt, kas paliek pāri no Islandes fotogrāfijas, ja atņem ainavas, tas tomēr ir galvenais žanrs. Mums ir kādas 40 grāmatas par Islandes ainavu, un arī daudzi ārzemju fotogrāfi veido projektus par Islandes ainavu.

Pie kā tu pašlaik strādā?

Es veidoju dokumentālo filmu par Amerikas motociklistu kultūru un meklēju tai finansējumu. Vēl man interesē tēma par imigrantiem. Pēdējo 10 gadu laikā Islandē ir ieceļojuši ļoti daudz cilvēki no Polijas, Lietuvas, Taizemes, arī Latvijas. Islandē ir tāds kā geto, kur dzīvo vairāki tūkstoši poļu. Kaut kas līdzīgs Bolderājai. Esmu sācis pētīt šo tēmu.