Nezināmais Garijs Vinogrands
Grūti iedomāties, ka 30 gadus pēc fotogrāfa nāves ir iespējams veidot izstādi ar vēl neredzētiem autora darbiem. It īpaši, ja runa ir par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta autoriem. Tas nepārsteidz, uzzinot, ka darbu autors ir Garijs Vinogrands (Garry Winogrand, 1928–1984). Fotogrāfs, kurš dēvēts par momentuzņēmumu estētikas pionieri un kurš caur sava fotoaparāta objektīvu fiksējis teju veselas paaudzes būtiskākās pārmaiņas, atstājot arhīvu ar tūkstošiem neattīstītu fotofilmu.
Garija Vinogranda vārds no jauna tika aktualizēts pērn līdz ar vērienīgo izstādi Metropolitēna muzejā Ņujorkā un jaunas grāmatas izdošanu. Ceļojošā izstāde, kuras kurators ir Vinogranda skolnieks, fotogrāfs un esejists Leo Rubinfins (Leo Rubinfien), ir jau otrā Vinogranda darbu retrospekcija. Pirms 25 gadiem pirmo izstādi organizēja MoMA ilglaicīgais vadītājs Džons Šarkovskis (John Szarkowski), kuram jau Vinogranda dzīves laikā bija būtiska loma fotogrāfa darbu atlasē, apkopošanā un popularizēšanā. Vinogrands bija arī viens no trim autoriem, līdzās Diānai Arbusai (Diane Arbus) un Lī Frīlanderam (Lee Friedlander), kuru darbi tika iekļauti slavenajā 1967. gada izstādē Jaunie dokumenti (New Documents). Nozīmīgākās Vinogranda personālizstādes bija Dzīvnieki (The Animals, 1969), Sievietes ir skaistas (Women are Beautiful, 1975) un Sabiedriskās attiecības, (Public Relations, 1976).
Kas tad īsti ir Vinogranda veiksmes pamatā? Neatlaidīga vēlme dokumentēt visu apkārt notiekošo, jaunu paņēmienu pielietošana, sadarbība ar Šarkovski vai vienkārši atrašanās īstajā laikā un vietā. Visticamāk, viss minētais kopā. Vinogranda darbos saplūst autora personiskā pieredze un amerikāņu kolektīvā sajūta, kas no pēckara eiforiskās pasaules uztveres transformējās zaudētās ilūzijās un cinismā. Vinogranda daiļradē izteikti novērojama intereses objektu pārspēle no koķetās Manhetenas ielu fotogrāfijas uz zoodārza apmeklētāju dokumentēšanu un politiskās elites aizkulisēm.
Vinogrands iedibināja jaunu pieeju dokumentālajā fotogrāfijā, apejot tālaika fotogrāfijas standartus, īpaši uzsverot, cik garlaicīgi ir uzņemt fotogrāfijas tā, kā to ir darījis jau kāds cits. Kaut gan divi autori Vinograndam bijuši īpaši nozīmīgi, proti, Volkers Evanss (Walker Evans) un Roberts Franks (Robert Frank), viņš pierāda, ka fotogrāfija, kas nav statiska un kuras attēlošanai izmantoti neierasti rakursi, sniedz jaunu dinamiku, saglabājot attēlu saturisko būtību. Tālaika fotogrāfijas stilu savā ziņā diktēja Kartjē-Bresona pieeja. Taču Vinogrands rīkojās tieši pretēji – meklējot nevis perfekto līdzsvaru, bet drīzāk maksimālu anarhiju, ko attēls spēj ietvert. Vinogrands nereti dēvēts par formālistu. To daļēji apstiprina arī viņa slavenais teiciens: “Fotografēju, lai uzzinātu, kā tas izskatās nofotografēts.” Taču, lai arī Vinogranda fotogrāfijai, iespējams, nav bijis racionāla skaidrojuma, kāpēc tā uzņemta, tā ir racionāla pēc būtības.
Iedziļinoties Vinogranda darbībā, jāmin, ka, lai arī autors lielākoties darbojies neatkarīgi, savu karjeru uzsācis kā fotožurnālists. Ilgus gadus viņš fotografēja tādiem žurnāliem kā Life Magazine, kas pēckara gados nodarbojās ar idealizēta amerikāņu portreta veidošanu. Vēlāk, sekojot tirgus izmaiņām, Vinogrands pārorientējās uz komercfotogrāfiju. Interesanti, ka, salīdzinot abas minētās darbības jomas, fotogrāfs secinājis, ka satura un formas ziņā medijs tuvojas komercpasūtījumiem. Ne velti mediju loma un tā spekulatīvās varas nianses autoru īpaši interesēja vēlākos projektos.
Īpaši produktīvs laiks individuālo darbu radīšanai bija 60. gadu sākums. Tolaik Amerikā veidojās izteikta vidusšķira, un Vinogrands kā viens no tās pārstāvjiem dokumentēja ikdienu sev apkārt, atklājot amerikāņu sabiedrības attīstības īpatnības pēckara gados. Tā laika Vinogranda intereses objekti bija sievietes pilsētvidē visā to sievišķībā un smalkumā, arī vīrieši, pārsvarā gados jauni un uzvalkos, kā arī ģimene kā miera simbols. Tāpat automašīnas un citi pēckara luksus priekšmeti, kas pirmskara Bronksā, no kurienes nāk pats autors, nebija ikdienišķa parādība. Pēc Manhetenas dokumentēšanas Vinogrands bija biežs viesis Bronksas zoodārzā un Koni salas akvārijā. Īsā laika posmā tapa materiāls, kurš pāris gadus vēlāk apkopots autora pirmajā grāmatā Dzīvnieki (The Animals, 1969).
Kopš 70. gadiem, saņemot jau otro Gugenheima stipendiju, Vinogrands pievērsās tēmām par medija ietekmi uz notikumu un par publisku pasākumu atkarību no publicitātes. Tās bija sabiedriskās attiecības visā to krāšņumā un absurdumā. Tolaik Vinogrands bieži apmeklēja dažādus publiskus pasākumus. Zoodārza apmeklējumus nomainīja dalība preses konferencēs, parādēs, apbalvošanas ceremonijās, bērēs, dzimšanas dienu svinībās. Šis periods sakrita ar nosodījumu prezidenta Niksona politikai, Vjetnamas kara norisi un tam veltītām demonstrācijām, fotogrāfijas medijam iegūstot īpašu nozīmi un ietekmi.
Līdz Eiropai atceļojusī Garija Vinogranda retrospektīvā izstāde piedāvā alternatīvu skatu uz fotogrāfa darbiem. Kurators veidojis darbu atlasi tā, lai tie netiktu iedalīti jau zināmās kategorijās – sievietes, dzīvnieki, sabiedriskās attiecības. Izstāde sadalīta trīs daļās. Pirmajā apkopotas fotogrāfijas no Ņujorkas (1950–1971). Sadaļā Amerikas students skatāmas tā paša perioda fotogrāfijas, uzņemtas ārpus Ņujorkas, un trešā sadaļa Boom and Bust ietver Vinogranda darbus no 1971. gada līdz 1984. gadam. Iespējams, šāds skats uz autora darbiem ļauj kaut nedaudz vairāk iedziļināties paša fotogrāfa Garija Vinogranda pasaulē.
Līdz iespējai skatīt Vinogranda retrospektīvo izstādi atsevišķa darbu izlase Sievietes ir skaistas (Women are beautiful) bija skatāma šī gada vasarā Vīnes fotogrāfijas muzejā Westlich. Savukārt Eiropā ilgi gaidītā darbu retrospekcija no 14. oktobra būs skatāma Jeu de Paume Parīzē un no 3. marta līdz 10. maijam – Mapfre fondā Madridē.
