Intervija ar Dženu Deivisu

Amerikāņu fotogrāfe Džena Deivisa (Jen Davis, 1978) ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Jēlas Universitātē (2008) un šobrīd dzīvo Bruklinā. Risinot attiecības starp sevi, savu ķermeni un sabiedrības priekšstatiem par skaistumu un seksualitāti, Džena atklājusi fotogrāfijas valodas spēku. Viņas veidotie pašportreti nu jau vairāk nekā desmit gadus atklāj trausli modelētu identitātes meklējumu kompasu. Fotogrāfe piedalījusies izstādēs daudzviet pasaulē, viņu pārstāv Ņujorkas galerijas Lee Marks Fine Art un ClampArt. Nesen tapis viņas pirmais retrospektīvais izdevums – fotogrāmata Vienpadsmit gadu (Eleven Years, 2014).

Septembra nogalē ar prezentāciju par saviem darbiem Džena viesojās Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

Tu esi dzimusi Ohaio. Kā nonāci līdz fotogrāfijas studijām Čikāgā?

Es biju divus gadus veca, kad mūsu ģimene pārvācās uz Čikāgu. Tolaik mēs daudz ceļojām, un sanāca, ka vidusskolu pabeidzu Arizonā. Zināju, ka pēc izlaiduma vēlos tikt prom, tāpēc nolēmu atgriezties Čikāgā. Skolas laikā es sirgu ar disleksiju, un jāatzīst, ka sākumā man nebija nodoma stāties universitātē, bet tad uzzināju, ka Kolumbijas koledža aicina iesniegt pieteikumus studijām bakalaura programmā. Vēl laikā, kad dzīvoju Arizonā, mēdzu bildēt, tāpat arī šeit, tomēr savu kaislību pret fotogrāfiju atklāju tikai universitātē.

Kas tevi tobrīd aizrāva fotogrāfijas medijā?

Mani vienmēr interesējuši cilvēki. Kādu laiku es fotografēju no attāluma, iztēlojoties stāstus un safabricētus sižetus. Mani piesaistīja saikne, ko kamera bija spējīga radīt. Tā man šķita daudz dziļāka nekā mutiska saruna. Es šo procesu izjutu kā pašportretu veidošanu, savā vietā izmantojot surogātu.

Pirmie divi gadi Kolumbijas koledžas Fotogrāfijas nodaļā bija ar izteikti tehnisku ievirzi. Tobrīd biju pārņemta ar melnbalto fotogrāfiju, tās tonalitātēm, zonu sistēmu, ekspozīcijas tehniku un gaismas izmantojuma iespējām, kā arī bilžu attīstīšanas un kopēšanas procesu. Nākamo divu gadu laikā bija jāizvēlas specialitāte (mākslas fotogrāfija, komercfoto vai fotožurnālistika), un es turpināju apgūt mākslas fotogrāfijas programmu.

Kā nolēmi pavērst kameru pret sevi un sākt radīt pašportretus, kuros esi redzama pati (nevis “surogāts”), un komunicēt caur pašas ķermeņa atveidu?

Tā nebija apzināta ideja. Patiesībā es tā īsti pirms tam nebiju tikusi fotografēta (izņemot klases foto), un man šķiet, ka tāpēc mani interesēja tas, ko tad īsti redz kamera, kāda ir realitāte, ko tā spēj notvert? Pirmo apzināto portretu es nolēmu veidot īpaši neērtā situācijā. Biju radusi justies vērota un tiesāta, un to arī vēlējos ietvert fotogrāfijā. Es un mani draugi pludmalē – kadrs rāda periodu, kad es ārkārtīgi baidījos atkailināties (piemēram, uzvilkt peldkostīmu un ieiet ūdenī) un jutu milzīgu atvieglojumu, ikreiz atkal saģērbjoties. Es lauzīju galvu, vai šo tematu būtu iespējams atklāt caur fotogrāfiju, un liekas, ka man tas izdevās un sniedza sava veida atļauju turpināt meklējumus un atklāt, ko vēl es varu paveikt – vai spēju atklāt aiz citām šķietami ikdienišķām darbībām slēpto drāmu (piemēram, ko cilvēkam ar lieko svaru nozīmē piecelties no krēsla vai stāvēt rindā pēc ātrajām uzkodām mīļākajā ēstuvē).

Kā tu aprakstītu laiku, kad tevis nosauktās “attiecības ar kameru” kļuva par tavas ikdienas dzīves un daiļrades galveno daļu?

Tobrīd es daudz laika pavadīju savā dzīvoklī, vēlēdamās izmantot šo vidi un iemācīties sevi atbrīvot. Mani nodarbināja šķietami vienkārši, bet ārkārtīgi svarīgi jautājumi – kā es patiesībā izskatos, kā tas atspoguļo to, ko jūtu, vai mani ir iespējams mīlēt. Fotogrāfija kļuva par veidu, kā rast atbildes. Es uzticējos kamerai un stājos pretī tās tvertajai patiesībai, kaut tas ne vienmēr bija viegli. Tā savā ziņā aizvietoja nojausmu par attiecībām ar vīrieti, jo es uz tām nebiju spējīga vai jutos pārāk neērti, lai man tādas būtu. Iztēloties, ka kamera mani iekāro, bija veids, kā meklēt iespēju tikt pieņemtai.

Kā iedvesmas avotus esi minējusi tādas mākslinieces kā Laura Letinskija un Sindija Šērmane – sievietes, kuras publiski runā par skaistuma, identitātes un intimitātes jautājumiem, kuri nodarbina arī tevi, bet pirmos pašportretus tu veidoji bez ieceres tos parādīt plašākai sabiedrībai. Kā nolēmi tos palaist publiskajā telpā, ļaut tiem uzsākt patstāvīgu dzīvi?

Es tiešām aizrāvos ar šo mākslinieču daiļradi, tāpat ar Džona Karina (John Currin) un Terensa Malika (Terrence Malik) darbiem. Jāatzīst, ja būtu domājusi par publiku vai to, kur manas fotogrāfijas varētu nonākt, es nebūtu padarījusi daudz no tā, kas ticis paveikts. Atklāti sakot, darbu publicēšana un izstādīšana izrādījās lieliska lieta. Man šķita, ka esmu atradusi veidu, kā sevi un savu realitāti norobežot no saviem darbiem, kuros parādījās vēl viens “es”, vēl viena manis versija. Pirmā, no vienas puses, centās nosargāt privāto dzīvi, kamēr darba temats – otra – centās izprast kauna un ievainojamības sajūtas, lai palīdzētu rast komfortu pirmajai.

Tomēr es ļoti uztraucos par man veltīto uzmanību. Sākumā jutos ārkārtīgi neērti, ja kāds pieminēja manas fotogrāfijas, un nekavējoties gribēju mainīt sarunas tematu. Ņemot vērā to, ka sava izmēra un ķermeņa dēļ biju viegli identificējama, es kautrējos un jutu nemieru, domājot, ka cilvēki atpazīst manus darbus tikai mana izskata dēļ.

Bet tas tev neliedza turpināt.

Tieši tā. Neuzskatu, ka mani darbi ir tik drosmīgi. Es necenšos būt braša vai lepna, vai ieņemt viedokļa līdera pozīciju.

Vai nebija nepieciešams vismaz neliels daudzums drosmes, lai uzrunātu pilnīgus svešiniekus ar mērķi uzņemt viņu portretus?

Šķiet, ka jā. Tā bija vasara pēc koledžas beigšanas, un es sapratu, ka nemitīgi atkārtojos. Likās, ka nepietiekoši sevi motivēju un ka ar katru nākamo pašportretu tikai izgāžos. Es jutu spiedienu un vēlējos piedzīvot izrāvienu, tāpēc nospraudu mērķi mainīt darbos aplūkoto subjektu un pavadīt vasaru, ceļojot pa Amerikas mazpilsētām un fotografējot tikai vīriešus. Sākumā tas šķita kā Fantasy projekta (ko veidoju ar savu dzīvokļa biedru Čikāgā) [2004. gadā aizsākts projekts, kas sastāv no sakomponētām ainām, kurās Džena redzama vīrieša apskāvienos un šķietami ikdienišķās situācijās – aut. piez.] turpinājums, bet diemžēl nekas tā īsti arī nenotika. Pēc visiem šiem mēnešiem tikai viens portrets nostrādāja. Tas bija puisis ar sprogainu krūšu apmatojumu. Bilde bija nospriegota un pielieta ar uzbudinājumu. Tā šķietami radīja iztēlē notikušu seksuālu sakaru un savā veidā bija mācību stunda ceļā uz izpratni par iekāri.

Kas nodarbināja tavu prātu laikā, kad iestājies Jēlas Universitātē? Atkal nomainījās visa tava apkārtējā vide.

Es gribēju atgriezties pie idejas, kuru sāku attīstīt ar Fantasy projektu, proti, izdzīvot varas pozīciju rotaļu un veidot seksuāli uzlādētas fotogrāfijas. Šis process noderēja par ieganstu, lai kaut uz īsu mirkli kļūtu par kāda cita dzīves sastāvdaļu un lai caur vuāristisku pieeju varētu izkāpt no savas komforta zonas. Pirms pie manis ieradās dažādās sabiedriskās vietās sastaptie un uzrunātie vīrieši, es iekārtoju vidi, izplānoju kadru un uzstādīju kameru, alkstot atklāt pieskāriena un iekāres fiziku.

Fotogrāfijas medija objektivitāte ir ne vien instruments, lai izprastu sevi, bet arī veids, kā pastiprināt dažādas nedrošības sajūtas. Kādēļ tu izvēlies runāt par patiesības nozīmi laikā, kad lielākā daļa cenšas noslēpt savas problēmas un projicēt safabricētu atveidu, piemēram, sociālajos tīklos?

Es centos risināt to, kas ir zem virskārtas un slēpjas aiz manas uzvedības, lai izprastu savu personību. Es vienmēr biju kautrīga un pieklājīga tikai tāpēc, ka vēlējos patikt cilvēkiem, nedroša par sevi, jo man bija liekais svars. Medijos mēs nemitīgi redzam cilvēkus, kas glaimo sev – cenšas atrast perfektu leņķi, perfektu ķermeņa novietojumu. Instagramā un feisbukā cilvēki liek bildes, kurās viņi izskatās labi, un noņem atzīmi no attēliem, kuros redzams viņu dubultzods. Mēs redzam cilvēkus tādus, kādi viņi vēlas izskatīties. Arī es darīju to pašu, bet mani vairāk interesēja atklāt, kā, piemēram, izskatās manas rokas vai vēders un kā tas atbilst priekšstatiem par skaistumu.

Šajā pavasarī dienasgaismu ieraudzīja tava grāmata. Kāda ir Eleven Years ideja?

Projekts aizsākās 2011. gadā, vienas fotogrāfijas rezidences laikā. Grāmatai nebija nosaukuma līdz pat bilžu apstrādes procesa beigām. Līdz ienāca prātā vienpadsmit gadu koncepts – darbu kopu aptveroša laika cilpa. Tā beidzas ar 2010. gadā uzņemtu fotogrāfiju, kurā es kopā ar kādu puisi sēžu ceļmalas ēstuvē, veroties ārā pa logu. Arī pašam skaitlim ir īpaša nozīme – viens plus viens ir divi, tāpat kā divi “es”, ko pieminēju iepriekš. Delikāti melnbaltais dizains tika izvēlēts, lai bildes varētu uztvert brīvi. Nekam nevajadzētu nomākt fotogrāfijas, tāpēc tās vajadzēja izkārtot intīmi, nevis vienu foto pa visu lapu vai atvērumu. Man šķiet, ka fotogrāfijas aplūkošanas kultūra ir būtiski mainījusies, tā jāaplūko nevis ekrānā, bet vieliski. Tas maina visu!

Vai tu varētu apgalvot, ka šīs grāmatas veidošana un līdzšinējā darba rediģēšana bija lūzuma punkts, lai apsvērtu gastroplastijas operāciju?

Jā, kaut svara zaudēšana nekad nebija mans mērķis. Es pat nezināju, ka tas ir iespējams, tāpēc es to neuztvēru kā kaut ko reālu. Redzot desmit gados tapušos darbus, es sapratu, ka man jābūt atbildīgai par sevi. Sākumā es biju šī jaunā meitene, kas vēlējās sevi izprast, bet tad viņa parādās jau trīsdesmit trīs gadu vecumā ar jau pilnībā citām idejām, kaut ārēji nekas daudz šķietami nav mainījies. Kad visas fotogrāfijas tika izdrukātas lielā mērogā, lai varētu pārliecināties par krāsu atbilstību, man kļuva ļoti grūti uz sevi skatīties. Tas izvērtās par diezgan depresīvu mēnesi, un es nemitīgi sev jautāju – kāpēc es nekad neesmu neko pasākusi sava svara sakarā, kāpēc neesmu piespiedusi sevi mainīties, kā būtu būt mazākai. Atgriezusies mājās, es uzmeklēju šo ķirurģisko operāciju, un tas šķita pietiekoši vienkāršs risinājums. Es to uzlūkoju kā rīku, lai iegūtu kontroli pār savu ķermeni. Es mainīju savus ēšanas paradumus, sāku vingrot – sāku jaunu dzīvi.

Kā tu raksturotu periodu, kad sāki zaudēt svaru? Kādu iespaidu tas atstāja uz tavu fotogrāfijas praksi?

Tolaik es bildēju pavisam maz, jo pirmo reizi dzīvē patiesi jutos normāli (lai arī ko tas nozīmētu). Krītoties svarā, mans “vairogs” lēnām izzuda un es ieguvu pašpārliecinātību. Pat šķietami nenozīmīgas ikdienas situācijas priekš manis ieguva jaunu nozīmi, piemēram, es beidzot varēju apsēsties krēslā, kas man vienmēr bija piederējis, bet es nekad iepriekš tajā nebiju spējīga apsēsties. Apņemt sevi viesnīcas dvielī, kas vienmēr bijis pa mazu vai ieraudzīt sevi spogulī, kas vienmēr bijis par šauru. Es ieguvu sava veida anonimitāti, kaut radošajā darbā nebija tā, ka pēkšņi šķistu – viss labi, tagad esmu priecīga! Būt kopā ar vīrieti un piedzīvot intīmas attiecības bija galvenais, kas ienāca manā “jaunajā” dzīvē, un tikai pēc kāda laika es aizdomājos – kāpēc es to nebildēju, par ko varētu kļūt bilde ar mīļoto. Manas fotogrāfijas nekad nav bijušas tikai par ķermeni kā objektu, bet par veidu, kā pamest izolāciju un sastapties ar citām laika gaitā dzimušām interpretācijām par sevi.

Bet kā sava drauga un pašreizējo attiecību izpēte caur fotogrāfiju piemērojama tevis minētajai idejai par darbu subjekta un “īstās” personas nepieciešamību būt atdalītiem?

Interesanti. Par to iepriekš nebiju domājusi. Protams, ir vieglāk, kad nodali sevi no tā visa, bet man šķiet, ka fotografēšanas procesam piemīt nemainīga dualitāte, vienalga, vai esi modelis, izpildītājs, vai abi kopā. Es nezinu, ko mainīs tas, ka esmu iemīlējusies, bet es ar nepacietību gaidu, kad varēšu to uzzināt.