Gogoļa cienīgas Ziemassvētku metamorfozes

Kopš šī gada maija Latvijas Fotogrāfijas muzejs saviem apmeklētājiem piedāvā fotogrāfijās iepazīt dažādas valstis no skatpunkta, kas atšķiras no tradicionālo tūrisma atklātnīšu formāta. Šoreiz tas ir Ukrainas Karpatu kalnos nošķīries ciems Jana Brikčiņska (Polija) fotogrāfiju kolekcijā Boiko. Šī izstāde apskatāma līdz 26. oktobrim muzeja abos stāvos.

Izstādes vēstījuma centrālais objekts ir ciems Boiko, kurā dzīvo ukraiņu etniskā grupa ar identisku nosaukumu. Šīs zemes vēsturiskais stāsts ir cieši saistīts ar to Ukrainas rietumu teritoriju, kas starpkaru periodā bija iekļauta Polijas Republikā. Līdz ar Otro pasaules karu tā tika iekļauta PSRS. Šodien tā ir neatkarīgas Ukrainas rietumu nomale, kas turpina savu attīstību pēc citiem principiem nekā pārējā valsts un Eiropa kopumā. Tomēr pats autors nerunā par vēsturisko reģiona attīstību. Viņa meklējumi ir saistīti ar pavisam citu sfēru. Tajos viņš runā par modernās sabiedrības virzību prom no dabiskās dzīves telpas uz paša konstruēto, kurā dominē prognozējamība un racionalitāte. Autors saka: “Mēs noliedzam to domāšanas veidu, kas izskaidrojumam vispirms meklē maģiskus cēloņus, piešķirot domām cēlonisku spēku, konfrontējot melno maģiju ar balto maģiju un pret ļauno cīnās ar labo. Šobrīd šīs pasaules atbalss ir jūtama vairs tikai pasakās – skaistās un bīstamās –, kuras bērniem joprojām ir nepieciešamas, bet kuras tiek arvien mazāk un mazāk stāstītas.” Uz šādu rīcību viņu mudina paša iedomātā pasaule, kas veidojās edipālajā periodā pasaku ietekmētajā domāšanā. Acīm redzot šie tēli ir tik dziļi iesakņojušies, ka to dzinuļa stimulācija nav spējusi apsīkt ar Hariju Poteru vai Nārnijas hroniku skatīšanos. Tie ir mudinājuši autoru jau pilnbrieda vecumā doties meklēt un piedzīvot savu iedomu pasauli ārējā realitātē. Dodoties Karpatu kalnos, autors esot iecerējis rast apliecinājumu tam, ka viņa iedomu pasaule tiešām pastāv.

Autora ieceres risinājumam izvēlētā vieta atrodas interesantā vietā – Austrumeiropas pašā sirdī, teritorijā, kurai topogrāfiski būtu bijis jāiekļaujas 21. gadsimta urbanizācijas un racionalizācijas procesā gluži tāpat kā pārējai Eiropai. Tomēr autora darbos ir vērojams pavisam kaut kas cits. Šķiet, ka fotogrāfijās laiks ir ne tikai apstājies, bet pat pagriezies atpakaļ. Autentiska vide, kurā mīt cilvēki pēc tradīcijām, kas tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi. Tā dzīve, kas ciešā saskarē ar dabu un dabisku dzīves ritumu ir vilinājusi autoru pamest pilsētu un doties savos meklējumos. Dzīve, kurā saskare ar dabisko ritumu padara cilvēku brīvu no liekulības pret mājlopa nogalināšanu pārtikas iegūšanas nolūkā, kurā tas kļūst par dziļi personīgu kulta aktu. Arī saskare ar katra subjekta neizbēgamo dzīves iznākumu – nāvi – uztur dzīvu saikni ar dabisku lietu kārtību. Autors patiesi sastapies ar pasauli, kurā mājo mītiskas būtnes, bet cilvēki, pakļaujoties kolektīvai pieredzei, pakļaujas to pielūgšanai no gada uz gadu Meteņa laikā. Šo sastapšanos var iepazīt muzeja otrā stāva zālē brīnišķīgi izkārtotā lingvistiskā sekvencē. Virknējumi, kur nākamais attēls bieži vien sniedz skaidrojumu par iepriekšējo, ierauj un virza uzmanību, uzstādot šī saliktā darinājuma pasauli, kas rosina domāt un reflektēt par vērotāja paša pieredzi. Vecāka gadagājuma izstādes apmeklētājiem tas varētu asociēties ar nostalģiju par jaunības dienu pieredzi, bet jaunākajiem skatītājiem – ar ko mītisku. Vienlaicīgi tas viss, nonākot fotoaparāta priekšā, ir reāls un taustāms. Autors ir tikai vizuāli aprakstījis šo sirreāli reālistisko situāciju Ukrainas Karpatos. Raksturojot fotogrāfes Intas Rukas daiļradi, mākslas zinātnieks Jānis Borgs runā par “skarbu un kritisku reālismu” ¹⁾ J. Borgs. Patiesība iznirst kā no tumsas. Kultūras Diena. 2014. gada 2. oktobris. . Tā var nosaukt arī Jana Brikčiņska pieeju. Neraugoties uz saistību ar reālismu, izstāžu zālē virmo Meteņa laika mistika, kas iekodēta pārbagātajā attēla antropoloģiskajā slānī. Muzeja trešā stāva zālē apskatāmie Boiko ciema ļaužu portretējumi vēl ciešāk korelē ar Intas Rukas kolekciju Mani lauku ļaudis, kas saglabājusi nākamajām latviešu paaudzēm ne mazāk autentisku vēstījumu par dabai pietuvinātu dzīves telpu.

Latviešu mentalitātei nepaliks nepamanītā zilā krāsa, kas bagātīgi tiek lietota dzīves telpas rotāšanai un noformēšanai. Modernās pasaules pārstāvjiem šķitīs pārsteidzošs sadzīves tehnoloģiju trūkums, nerunājot par klona grīdu, bet tas viss izplēn, pieslēdzoties fotogrāfijas “laika mašīnai”. Kļūst maznozīmīgs pat sadzīviskais līmenis. Daudz nozīmīgāka ir uzstādītās pasaules mistika. Akvīnas Toms jau viduslaikos, nodalot jēdzienu “labais” un “skaistais” teorētisko pamatojumu, mainīja nākamo paaudžu izpratni par šīm vērtībām visā Eiropas un šodien arī pasaules mērogā. Fotogrāfiju kolekcijas Boiko attēlotie cilvēki šķietami ar savu attieksmi pret pasauli mīt laikmetā vēl pirms Akvīnas Toma veikuma, kurā tiek baudīta dzīves skaidrība starp balto un melno, labo un ļauno.

Diemžēl cilvēku attieksmes tīrība pret pasaulīgām lietām Karpatu kalnos būtiski atšķiras no pārējās Eiropas uzskatiem. Neraugoties uz to, ka darbos autors uzstāda un atklāj skatītājam savas bērnības iluzorās ilgas par mītisko dzīvi laukos, vienlaicīgi tiek uzstādīta arī modernās pasaules izpratne par lietu kārtību, kas tiek prezentēta caur autora pārstāvētās nācijas kolektīvās apziņas sublimāciju. Modernajā pasaulē notiek nemitīga un dinamiska pārmaiņu plūsma, kurai bieži vien cilvēka dabiskajā laika ritumā balstīta apziņa nespēj tik mobili pielāgoties pārmaiņām. Tā arī šajā gadījumā – caur psihoanalītisku koncepciju un vizuāli antropoloģisko komponenti caurstrāvo poļu nācijas teritoriālā pretenzija uz kādreizējo Karpatu kalnu piederību. Tāpat kā latviešu aizvainotā kolektīvā apziņa nespēj aizmirst Abreni vai igauņi – Pečorus, arī poļi atceras padomju varas pāridarījumus. Tomēr 21. gadsimtā vairs nepastāv PSRS, līdz ar to ir kardināli mainījusies arī ģeopolitiskā situācija, kurā iespējams tikai runāt par atšķirīgu attīstību un progresu dažādās ekonomiskajās un politiskajās sistēmās uz to teritoriju pamata, kas šodien saucamas par Poliju un Rietumukrainu, lai viena no tām gūtu gandarījumu par veiksmīgāku virzību uz progresu. Tikai rodas jauns jautājums – kāds ir šī progresa virziens?