Kuldīgas rezidences projekta izstāde – Tas notika…
No 6. līdz 26.novembrim Kalnciema kvartāla galerijā būs apskatāma Kuldīgas mākslinieku rezidences rīkota fotogrāfijas izstāde, kas tapusi, trim starptautiskiem māksliniekiem piedaloties rezidences projektā 2013. un 2014. gadā. Fotogrāfu atlasi projektam (konkursā ar aptuveni 50 pieteikumu uz 1 vietu) veica Starptautiskā fotogrāfijas vasaras skola (ISSP).
Deivids Krīdons (David Creedon, Īrija) un Kristela Ūmsa (Christel Ooms, Nīderlande) pāris gadu ilgā projekta laikā radīja fotogrāfijas un stāstus, kuru centrālā tēma ir saistīta ar Latvijas cilvēkiem, vēsturi un nemateriālo kultūras mantojumu, savukārt Joannas Pjotrovskas (Joanna Piotrowska, Polija) video darbs pēta ķermeņa valodu – pozu, žestu, elpu dažādās psiholoģiskās un intīmās situācijās. Visi mākslinieki savos projektos iesaistījuši dažādu paaudžu Kuldīgas un tās apkārtnes iedzīvotājus.
Mūsu dzīves pieredze, ierobežota laikā un ģeogrāfiskajā vietā, veido mūsu personību un identitāti; bet neskaitāmi pasaules stāsti un dzīves pieredzes kopā rada visuma lielāko stāstu – vēsturi. Šī izstāde ir viens veids, kā stāstīt latviešu stāstus, vien šoreiz – no svešinieka skatupunkta, ļaujot smalkāk saskatīt nianses.
Deivida Krīdona darbs Mana rudens – vasara (The Summertime of my Autumn) atklāj Latvijas sabiedrību novecojot – jaunā paaudze tiecas pēc iedomātas labākas dzīves ārvalstīs (emigrācija ir aktuāla problēma Latvijas ekonomikā) un iedzīvotāju skaits lauku reģionos turpina samazināties. Latvija samērā nesenā vēsturē ir piedzīvojusi būtiskas politiskas un sociālas pārmaiņas – Pirmais pasaules karš un neatkarības proklamēšana 1918.gadā, kas beidzas ar padomju un nacistu okupācijām, gandrīz puse gadsimta Padomju Savienības sastāvā, panākot neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Pāreja uz brīva tirgus ekonomiku bija viens no izaicinājumiem, beidzoties Padomju režīmam. Deivida veidotie portreti stāsta par sabiedrības novecošanās tendenci; šo cilvēku atmiņās ir rūgta pieredze, dzīvojot okupētajā Latvijā, un netrūkst sāpīgu pārdzīvojumu, zaudējot tuviniekus. Deivida darbi atklāj arī pamestības ainu Latvijas reģionos – lauku ainavā stāv tukšas, pamestas mājas. Uzklausot un pierakstot Kuldīgas apkārtnes iedzīvotājus, Deivids šos stāstus rāda mums.
Kristelas Ūmsas darbs ar nosaukumu Pasakas par sanošām bitēm (Tales of the Humming Bees) ir balstīts pētījumā par Latvijas nemateriālo kultūras mantojumu. Fotogrāfijās viņa iestudē izdomātus stāstus un attēlo asociācijas, kuras radušās tautasdziesmu, rituālu, tradīciju un pasaku ietekmē. Kristelas uzmanību piesaistīja savulaik pieredzētie Latvijas sabiedrības pārkrievošanas centieni, un tas viņu jo īpaši mudināja pētīt Latvijas autentisko kultūru pretstatā uzspiestiem mītiem. Strādājot Kuldīgā, tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem, veicot pētījumus arhīvos, bibliotēkās un klausoties folkloras zinātāju stāstos, Kristela radīja savu interpretāciju par senajām tradīcijām un pasakām, un liek aizdomāties, ka laika gaitā, personisku interpretāciju rezultātā nostāsti mainās, iegūst citu skanējumu un nianses. Vienlaikus māksliniece mums arī rosina apzināties, ka fantāzijai un izdomātiem stāstiem visos laikos ir bijusi vēl viena būtiska loma – tā ir iespēja izbēgt no ikdienas rutīnas.
Sievišķība un trauslums ir Joannas Pjotrovskas darba centrālās tēmas. Atšķirībā no Deivida Krīdona un Kristelas Ūmsas, Joanna Pjotrovska izmanto Kuldīgu – pilsētu un tās iedzīvotājus –, lai stāstītu savu stāstu. Projekts veidots sadarbībā ar performances mākslinieci, dejotāju un kuratori Nefeli Skarmeju (Nefeli Skarmea, Grieķija / Vācija). Mākslinieces interesē ķermeņa valoda un neapzinātas tās izpausmes dažādās psiholoģiskās un intīmās situācijās. Vienā no video redzamas Ernesta Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas meiteņu kora Cantus dziedātājas, atkārtojot tradicionālus dzemdību elpošanas tehnikas un jogas elpošanas vingrinājumus. Redzamais rada gandrīz vai maģisku gaisotni, kas sasniedz kulmināciju, meitenēm dziedot vārdu vulnerability (tulkojumā – ievainojamība), kas liek aizdomāties par sievietes nozīmīgo lomu dabā, sabiedrībā, cilvēces pastāvēšanā, un instinktīvi rodas vēlme sievieti pasargāt. Otrs video darbs ar Nefeli rāda iestudētas ainas it kā mājas vidē – Nefeli ķermenis, ilgākā laika posmā izturot intīmu pozu, turpat blakus, sadalītā ekrāna – Nefeli atkārto pašaizsardzības vingrinājumus. Var just ķermeņa fizisku nogurumu; un it kā nevainīgā pašaizsardzības vingrinājumu deklamācija kļūst par klusu valodu, mantru, kā cenšoties paust pirmajam video darbam līdzīgu vēstījumu – sievietes ievainojamība, dabiskais pašsaglabāšanās instinkts, nepieciešamība būt aizsargātām un ilgas tikt lolotām.
