Neatrodamā Vivjena Meijere

Šogad iznākusī filma Atrast Vivjenu Meijeri (Finding Vivian Maier) ir no jauna aktualizējusi pirms pāris gadiem atklātās čikāgietes Vivjenas Meijeres (1926–2009) daiļradi. Dzīves laikā Meijere strādāja par auklīti, bet vienlaikus nepārtraukti fotografēja. Kopš viņas arhīvu publiskošanas, Meijeri daudzi pasludinājuši par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta ielu fotogrāfijas pārstāvēm – viņas attēliem raksturīga gan idejiska, gan tehniski asa precizitāte. Fotogrāfe daudz pievērsās tieši bēdīgākajiem pilsētas rajoniem, bet tad, kad vērsa objektīvu pret turīgāko sabiedrības daļu, viņas skatījums lielākoties izcēla grotesko biezajos kažokos un garajās pērļu virtenēs. Nabadzības mākta, dzīves nogalē Meijere, kurai nepiederēja privātmāja vai dzīvoklis, vairs nespēja apmaksāt sava arhīva – negatīvu, neattīstītu filmiņu, tonnām sakrātu avīžu utt. – uzglabāšanu noliktavā, tādējādi tas viss tika pārdots krāmu tirgū, kur šo arhīvu izpirka dažādi kolekcionāri un interesenti.

Arhīva lielāko daļu gadu gaitā nopirka vēsturnieks, nekustamā īpašuma brokeris un amatierfotogrāfs Džons Malūfs (John Maloof), kurš nu ir kļuvis arī par režisoru un kopā ar Čārliju Siskelu (Charlie Siskel) izveidojis filmu Atrast Vivjenu Meijeri. Malūfs ir kārtīgi piestrādājis, lai no viņas dzīves un fotogrāfijām uzburtu Holivudas cienīgu stāstu par ekstravagantu un talantīgu auklīti (salīdzinājums ar Mēriju Popinsu ir izskanējis ne vienu reizi vien), kas visu mūžu savas fotogrāfijas slēpusi, un puisi, kas nejauši uzrok šo fenomenālo arhīvu kādā krāmu tirgū, kur to nopērk par diezgan smieklīgu cenu. Un tad pēkšņi visa pasaule viņam sāk pievērst uzmanību.

Malūfs arī piedalās filmā. Viņš spēlē pats sevi un stāsta, kā Meijeres darbi tika atklāti un kā joprojām turpinās Meijeres dzīves stāsta meklējumi. Atrast Vivjenu Meijeri sākuma daļā viņš uzdod jautājumu, kas, šķiet, viņā pašā rada lielu izbrīnu un kļūst par vienu no galvenajām filmā apspriestajām problēmām – Kādēļ gan auklītei uzņemt šādas fotogrāfijas? Kino kritiķis Entonijs Leins (Anthony Lane) uz šo jautājumu reaģēja ar, viņaprāt, vienīgo iespējamo atbildi – Kādēļ gan ne? Šeit arī, manuprāt, slēpjas viena no galvenajām filmas un arī visa Vivjenas Meijeres biznesa mārketinga stratēģiju problēmām – tiek konstruēts stāsts par noteiktu personu, kas balstās uz stereotipu skatījumu par to, kā lietām būtu jābūt.

Tiešām, kāpēc gan auklīte nevarētu būt arī talantīga fotogrāfe? Kāpēc visiem, kam padodas vai patīk fotografēt, būtu jāmēģina kļūt slaveniem ar saviem darbiem? Savā komentārā par filmu Vivjena Meijere un problēmas ar sarežģītām sievietēm izdevumā New Yorker Rouza Lihtera Marka (Rose Lichter-Marck) izceļ tieši šos aspektus. Lihtera-Marka pasvītro, ka filma seko konvencionālajam pretnostatījumam starp saimnieciskiem darbiem un mākslinieka ambīcijām, kur neviens no filmas veidotājiem netiek skaidrībā, kādēļ Meijere izvēlējusies pirmo.

Filmā daudz tiek uzsvērts arī fotogrāfes temperaments, jocīgie paradumi un viņas “tumšā puse”, kā arī antipātijas pret turīgiem cilvēkiem un vīriešiem visumā – tas viss Meijeres personībai piedēvē vēl lielāku mistēriju. Seko jautājumi par to, kas viņu ir padarījis tik noslēgtu un ekstravagantu? Kādēļ viņa nekad nav apprecējusies? Bērnības traumas? Seksuāla uzmākšanās? Lihtera-Marka min Joko Ono (Yoko Ono), Marī Kirī (Marie Curie) un Emīliju Dikinsoni (Emily Dickinson) kā līdzīgus piemērus gadījumiem, kuros stāsti par no normas atšķirīgām sievietēm “var būt neglaimojoši, pat stāstīti slavinošā manierē. Sieviešu nekonvencionālas izvēles tiek skaidrotas ar garīgas nelīdzsvarotības, traumas, seksuālas apspiešanas terminoloģiju, tie drīzāk ir pataloģiju simptomi, nevis aktīva atbilde strukturāliem izaicinājumiem vai vienkārši brīva izvēle.”

Feministes kritika, kas jūtama Lihteras-Markas komentārā, nav nevietā, jo tik tiešām šķiet negodīgi, ka tik stipra personība kā Meijere, kas bezbailīgi gāja un bildēja, ko sirds vēlas, pat vistumšākajos pilsētas nostūros, kas 50. un 60. gados viena pati apceļoja pasauli – Dienvidameriku, Āziju, Eiropu –, tiek atveidota kā tāds dīvains tēls, pret ko skatītājam vajadzētu izjust teju žēlumu. Tas liek aizdomāties par to, ka, iespējams, jājautā – kas vainas mums pašiem, ka izvēlamies tādu skatpunktu, kas rakstura stingrību un drosmi uzreiz attiecina uz iespējamas traumatiskas pagātnes pēdām? Īpaši, ņemot vērā, ka nav liecību par emocionālu vai fizisku vardarbu pret Meijeri.
Filmā Vivjenas Meijeres mistērija (Vivian Maier Mystery, 2013), kuru par fotogrāfi izveidoja BBC, pētniece Pamela Pannosa (Pamela Pannos), uzsver, ka Meijeri izveidojuši cilvēki, kas mīl labu stāstu. Šajā filmā (kurā Malūfs atteicās piedalīties, jo tajā laikā veidoja pats savējo) Meijere gan netiek attēlota kā nesaprotami atsvešināta un dīvaina būtne. Kad BBC filmā tiek intervēti cilvēki, kurus Meijere kā jauna sieviete iepazina Francijā, viņi viņu raksturo kā gudru, labi audzinātu un sirsnīgu.

Vienā no intervijām Atrast Vivjenu Meijeri fotogrāfijas preču veikala darbinieks, kas viņu pazina, atzīst, ka, viņaprāt, pats stāsts ir interesantāks par Meijeres fotogrāfijām. Idejiski jūtams, ka arī pati filma cenšas sekot šai domai, jo, lai gan Malūfs aiziet ciemos pie fotogrāfijas klasiķiem – Džoela Meierovica (Joel Meyerovitz), kurš piedalās abās filmās, un Mērijas Elenas Mārkas (Mary Ellen Mark) – parunāt par Meijeres attēliem, viņas darbu analīzei un kontekstam, kurā tie tapuši, tiek veltīts ļoti maz uzmanības. Protams, var teikt, ka filma ir par Meijeres dzīvi, nevis ekskurss fotogrāfijas vēsturē, bet skaidrs taču, ka pasaules slavu viņa nebūtu ieguvusi savas avīžu kolekcijas dēļ. Svarīgi ir paturēt prātā to, ka neatkarīgi no tā, vai Meijere ir vai nav bijusi nedaudz tumša un savdabīga persona, šim jautājumam nevajadzētu nomākt viņas daiļrades nozīmību.

Problēmu ar Meijeres atstāto arhīvu ir daudz – atlase, autortiesības, druka utt. Meierovics BBC filmā atklāj savas šaubas: “Kas ir tie cilvēki, kas veic darbu atlasi? Kuras fotogrāfijas viņa pati būtu izvēlējusies? Ko viņa būtu drukājusi? Kā lai mēs jebkad uzzinām, kas īstenībā bija Vivjena Meijere?” Meierovica jautājumi nav nenozīmīgi, jo visi šie aspekti ieņem būtisku lomu ikviena fotogrāfa radošajā darbībā. Svarīgi ir ne tikai īstajā brīdī nospiest podziņu, bet gan arī izvēlēties, kuras no fotogrāfijām un kādā secībā izstādīt, kā tās noformēt, utt. Meierovics aicina mainīt perspektīvu un domāt par to, kā Meijeri raksturo tieši viņas mākslinieciskās izvēles, nevis analizējot, piemēram, kādēļ viņa tajā vai citā reizē nebija jauka pret bērniem.

Fotosalona darbinieks Maikls Viliams (Michael Williams), pie kura Meijere nāca attīstīt filmiņas, apgalvo, ka Meijere realitāti izdzīvoja caur fotogrāfiju. Iespējams, tādēļ viņa neredzēja pretrunas starp to, ka ir auklīte un vienlaikus arī daudz fotografē. Iespējams, viņai nebija ambīciju izstādīties vai kļūt slavenai ar saviem darbiem, jo viņai nepatika uzmanība, bet viņu interesēja kolekcionēt pieredzi ar fotogrāfijas palīdzību, tāpat kā viņa krāja avīzes un citas šķietami nevajadzīgas mantas. Viņa fotografēja tikai un vienīgi sev, un, iespējams, tieši šāda veida tīri iekšējā nepieciešamība reaģēt uz pasauli būtu kaut kas, par ko mūsdienu sociālo mediju pārsātinātajā pasaulē cilvēkiem (un īpaši fotogrāfiem) vajadzētu padomāt.

Tāpēc Atrast Vivjenu Meijeri nav nekas daudz vairāk vairāk kā daļa no “Vivjenas Meijeres biznesa”. Filma ir uz labi ieeļļotiem stereotipiem balstīts stāsts, kas uzrunā lielāku auditoriju, ne tikai tos, kas zina, kas ir Mērija Elena Mārka vai Džoels Meierovics. Tas viss pat būtu pieņemami, ja vien pa vidu nemaisītos zināma liekulība. Malūfs vairākas reizes uzsver, cik nozīmīgu darbu veic, “atklājot mākslinieci”. Nepamet sajūta, ka šie cēlie mērķi ir nedaudz uzspēlēti. Pats fakts vien, ka, viņaprāt, nepieciešama šāda ažiotāža ap Meijeres dzīvesveidu, liecina, ka Malūfs, iespējams, tā līdz galam nemaz netic Meijeres mākslinieciskajām dotībām.