10 minūtes ar Deividu Krīdonu

Šogad jau otro vasaru pēc kārtas īru fotogrāfs Deivids Krīdons (David Creedon) Kuldīgas rezidencē veidoja projektu Mana rudens – vasara (The Summertime of my Autumn). Tajā viņš pievēršas Latvijas vecākās paaudzes sarežģītajiem likteņiem – cilvēkiem, kuri patlaban dzīvo nošķirti no apkārtējās pasaules, bet savulaik piedzīvojuši gan padomju varas skarbumu, gan pāreju uz brīvā tirgus ekonomiku. Līdz 26. novembrim Deivida darbi apskatāmi izstādē Tas notika… Kalnciema kvartālā. Izstādē piedalās arī Kristela Ūmsa (Christel Ooms) un Joanna Pjotrovska (Joanna Piotrowska), kuras arī veidoja projektus Kuldīgas rezidencē.

Lasīju, ka esi nodēvēts par konceptuālu dokumentālo fotomākslinieku. Ko tu ar to saproti, un vai tas atbilst veidam, kā tu strādā?

Šis apraksts nāk no kāda britu žurnālista, kurš man teica: “Deiv, vai zini, kas esi? Tu esi kon-dok (con-doc) fotogrāfs.” Tobrīd sadzirdēju tikai pirmo daļu “kon”, un tam nav labas konotācijas. (Con angļu valodā nozīmē arī viltvārdi. – I. R.) Es viņam jautāju, ko tas nozīmē, un viņš teica, ka apzīmējumu kon-dok izgudroja Mārtins Pārs (Martin Parr), un tas nāk no 40. gadu sub-dok (Subjektīvais dokumentālisms. – I. R.) kustības. Es tādā pašā veidā esot konceptuāli dokumentāls fotogrāfs. Domāju, ka savā ziņā viņam bija taisnība.

Ja būsim godīgi, konceptuāls, iespējams, ir nedaudz stiepts jēdziens šajā gadījumā, bet tajā pašā laikā mani darbi vienmēr ir dokumentāli, tos caurvij dziļi vēsturiski stāsti. Man patīk atrast vēstures gabaliņus, par kuriem cilvēki nav dzirdējuši vai arī kas apgāž populāros priekšstatus.

Tavi darbi bieži uzdod jautājumus par mūsu attiecībām ar vēsturi. Kāpēc tev tas šķiet svarīgi?

Mēs visi skolā mācījāmies vēsturi, man tajā laikā tas sagādāja daudz prieka. Bet dažkārt mūsu vēstures interpretācija ir pilnīgi aplama. Kuba ir labs piemērs – izplatītie priekšstati par Kubu izrādās pilnīgi nepatiesi, ja iedziļināmies faktos. Tā ir valsts, par kuru, manā skatījumā, ir radīts pilnīgi nepareizs iespaids, un to pierāda vēsturiskie dokumenti. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa vēsturnieku piekritīs, ka savā laikā ASV šo valsti pilnībā nomelnoja. ASV nekad nekas nav īsti padevies, bet toties viņi izgudroja sabiedriskās attiecības. Pietiek ar pāris sabiedrisko attiecību kampaņām, lai liktu citām valstīm izskatīties slikti. To pašu ASV izdarīja ar Gvatemalu un Vjetnamu – fakti uz papīra neiztur kritiku. Šie ir stāsti, kurus meklēju.

Tu esi strādājis Kubā, Īrijā un nu arī Latvijā. Kas to visu vieno tavā praksē?

Saistība starp Īriju un Latviju man šķiet acīmredzama. Kad pirms pāris gadiem veicu pētījumus sērijai par emigrāciju Īrijā 50. gados, atklāju, ka mūsdienu Eiropā vēl vienīgi Latvija tikpat smagi cietusi no šī procesa. Šo stāstu es pie sevis noglabāju, un, kad radās iespēja piedalīties Kuldīgas Mākslinieku rezidencē, es atcerējos stāstu par emigrācijas problēmām Latvijā un pieteicos.

Kuldīgā veidoji sēriju Mana rudens – vasara. Pastāsto nedaudz par to!

Mana rudens – vasara ir stāsts par novecošanu. Informācija, kuru biju ievācis, liecināja par depopulāciju laukos, par tautu, kas noveco. Patlaban, iespējams, 20 % latviešu ir vecāki par 60 gadiem, un šie cilvēki zināmā mērā ir aizmirsti. To var redzēt, pat staigājot pa Rīgu. Rīga ir ļoti dzīvelīga pilsēta, bet te ir arī vecāka gājuma cilvēki, kuri droši vien jūtas aizmirsti. Tajā pašā laikā Latvijas laukos valda pilnīgs izmisums – vari braukt jūdzēm tālu un neredzēt nevienu cilvēku vai mašīnu. Vecus cilvēkus, kuri dzīvo vieni paši, bieži māc bailes būt izolācijā un nevienu nesatikt. Viena sieviete man teica: “Neiebilstu dzīvot viena, kamēr mani neaizmirst.”

Runājoties ar vecākās paaudzes latviešiem, sapratu, ka viņiem ir ļoti bagātīgi dzīvesstāsti. Lielākā daļa no viņiem ir izdzīvojuši padomju laikus, tad nonākuši brīvajā tirgū. Viņi paši sāka stāstīt par savu dzīvi, rādīja fotogrāfijas albumos.

Viens vīrs stāstīja tā: “Kad es atgriezos, visa mana ģimene bija prom. Nezinu, kurp viņi devās. Tas bija 1941. gadā. Tad mani nosūtīja uz Sibīriju, un es atgriezos tikai 1957. gadā.” Viņš teica, ka vairs neko neteikšot, jo negrib, lai viņu uzskata par nodevēju. Manā skatījumā, viņā ir bailes, kas saglabājušās vēl no Staļina laikiem. Ļoti daudzi cilvēki, kurus satikām, teica, ka mūsdienu jaunieši nesaprot, kam viņi izgājuši cauri.

Kas tevi īpaši pārsteidza, veidojot šo sēriju?

Patiesību sakot, šo sēriju bija ļoti grūti uzsākt. Domāju, ka sākotnēji arī Kristela (Ūmsa. – I.R.) juta tādu kā barjeru. Mēs bijām svešinieki no ārienes – no citas valsts; cilvēki mums īsti neuzticējās, nezināja, ko grasāmies darīt. Lēnām sākām nojaukt šīs robežas pagājušajā gadā, un šogad barjeru vairs nebija. Šogad bija daudz vieglāk strādāt.

Es ierados ar ideju par emigrāciju – tas ir šīs sērijas mugurkauls. Bet projektam attīstoties, mani ļoti ieinteresēja vecie ļaudis. Kad piebrauc pie lauku mājām un pieklauvē, nevar vienkārši uzņemt fotogrāfiju un 15 minūšu laikā pazust. Tā nekad nebija – mēs pavadījām neskaitāmas stundas runājoties. Latvieši bija ļoti viesmīlīgi – parasti vienkārši apsēdāmies, lai parunātu, un kameras atstājām mašīnā. Tikai beigās tapa portrets.

Uzzinājām dažus ļoti interesantus stāstus. Atceros sievieti, kas mums pastāstīja par saviem bērniem. Viņi tika sadedzināti ap Ziemassvētkiem vai Vecgada vakaru. Tas bija ļoti skumji. Es gan īsti nedzirdēju to stāstu, jo šī sieviete ar Dārtu (Deivida asistente. – I. R.) runāja latviski. Viņas abas tobrīd bija ļoti emocionālas, bet es biju blakus un īsti nesapratu, kas notiek. Biju izolēts no šī traumatiskā stāsta, pēc tam Dārta man to pastāstīja. Cilvēki mums atvēra savas sirdis un dalījās ar stāstiem, kurus, iespējams, nevienam citam nestāstītu.