Kas notika Kuldīgā
Kuldīgas mākslinieku rezidences rīkotajā fotoizstādē Tas notika… piedalās trīs ļoti atšķirīgi autori – īrs Deivids Krīdons (David Creedon), nīderlandiete Kristela Ūmsa (Christel Ooms) un poliete Joanna Pjotrovska (Joanna Piotrowska), kura patlaban dzīvo un strādā Lielbritānijā. Viņi šogad un pērn Latvijā pavadīja vairākus mēnešus: Deivids dokumentēja vecus cilvēkus Latvijas laukos, Kristela interpretēja folkloras mantojumu, bet Joanna pētīja ķermeņa valodu – pozas, žestus un elpu.
Fotogrāfijas rezidence Latvijā – tas, protams, ir lieliski. Tā atsvaidzina vietējo fotopasauli un ļauj paskatīties uz Latviju no svešinieka skatpunkta. Taču izstādes izpildījums pieklibo. Pirmkārt, Joannas videodarbs labāk izskatās viņas klēpjdatorā nekā izstādes projekcijā, kur tas izbālē pret sienu. Viņa saka, ka tehniskās problēmas tiks risinātas, taču man diemžēl par to neizdodas pārliecināties, jo, kad vēlreiz dodos apskatīt izstādi, videodarbs nedarbojas. Nav arī zināms, kad darbosies. Katrā ziņā, Joannas darbs kliedz pēc intimitātes ar skatītāju, kas nav iespējama nelielā telpā, kur darba skaņa veido fonu grupas izstādei. (Ja nav iespējas video demonstrēt atsevišķā telpā, vismaz skaņa varētu būt klausāma austiņās.)
Deivids un Kristela saviem darbiem izvēlējušies vienādu vizuālo noformējumu – tumšus koka rāmjus. Tā kā fotoprojekti ir ļoti atšķirīgi, šīs izvēle šķiet pavirša. Manuprāt, izstādei nāktu par labu, ja darbi vairāk kontrastētu viens ar otru, izceļot autoru dažādās pieejas fotogrāfijai. Nākamais – izstādes neveiksmīgais nosaukums. Tas ir ne tikai banāls, bet arī pilnīgi neko nepasaka. Nosaukumam vajadzētu saspēlēties ar darbiem, veidojot attiecības starp tiem, taču šādi varētu nosaukt jebkuru izstādi, jebkādu darbu apkopojumu. Kāpēc šī sīkumainība? Jo man ir žēl, ka lielisku ieceri bojā tās izpildījums.
Deivids izvēlējies iet pa iemītu taciņu, pievēršoties līdzīgai tēmai kā savā iepriekšējā projektā, kas tapa dzimtajā Īrijā – emigrācijai (Ghosts of the Faithful Departed). Tajā viņš dokumentēja lauku reģionos pamestas, brūkošas mājas, kas joprojām glabā liecības par kādreizējo iemītnieku dzīvi, aizraušanos ar košām krāsām un reliģiozitāti. Darbs portretē skarbās sekas īru masu emigrācijai pagājušā gadsimta 50. gados. Īrijā tapušais projekts iespaido ar rūpību, iedziļināšanos, vēsturisko faktu apkopojumu un dokumentālo vērtību, bet Kalnciema kvartālā apskatāmais Mana rudens – vasara (The Summertime of my Autumn) ir tikai iepriekšējā blāvs atspulgs. Šoreiz Deivids pievērsies emigrācijai, rādot mājās palikušos. Taču es ieraugu tikai labā apgaismojumā tehniski kvalitatīvi nofotografētus portretus. Tajos redzami cilvēki gados. Izņemot vienu attēlu, visi pārējie tapuši interjeros. Par cilvēku liecinot apkārtējā vide un lietas, ko mākslinieki nekautrējas izmantot un līdz garlaicībai tiražēt – apmēram tā FK recenzijā par Aijas Bley izstādi pirms kāda laika rakstīja Vilnis Vējš. Fotogrāfijas papildina nelieli portretēto atmiņu pieraksti. Taču neko vairāk kā, piemēram, Inta Ruka vai Bley, kuras arī fotografējušas vecus cilvēkus viņu vidē, Deivids man nepastāsta. Attēlos un tekstā trūkst intimitātes un iedziļināšanās, lai to varoņus padarītu redzamus un pašu autoru – neredzamāku, kas izdodas Rukai un Bley. Mani pārņem viegla neērtības sajūta – līdzīga tai, kā redzot kādu publiski paklūpam. Skaidrs, ka Deivids grib izstāstīt portretējamo stāstus, taču rezultāts izskatās vien pēc īsa viņa iespaidu apkopojuma. Viņš nespēj mani nedz iesaistīt, nedz aizkustināt, tikai atsauc atmiņā simtiem līdzīgu redzētu bilžu un atspoguļo laikmetīgās dokumentāli orientētās izstāžu fotogrāfijas bieži vien vienveidīgo, pat šablonisko pieeju tēmām. Vecs cilvēks, padomju laiku interjers, labs apgaismojums – un izdevusies bilde garantēta. Portretiem pievienoti vēl divi pamestu māju interjeri, kas no abām pusēm “ierāmē” attēlu virkni, lieki un pārāk tieši cenšoties pateikt to pašu, kas jau vairākkārt teikts tekstā, – Latvijas lauki izmirst.
Kristela darbā Pasakas par sanošām bitēm (Tales of the Humming Bees) Latviju romantizē. Viņas attēliem piemīt burvīga spēja pārsteigt ar negaidītiem vizuālajiem risinājumiem. Siena kaudzē izurbināts šausmu filmas cienīgs vieplis. No puskailās Kristelas mātes rokām pludmalē bezpalīdzīgi stiepjas zari. Mans favorīts ir sieviete gados, ģērbusies tautastērpā un ar krāsainu vītņotu degošu sveču vainagu uz galvas, aizvērtām acīm sapņo par pagājušo. Kristelas fotogrāfiju stiprā puse ir neparedzamība. Līdzko tās zaudē savu dīvainību, izvēloties citur jau redzētus vizuālos risinājumus, tās zaudē arī savu spēku – kā attēls ar zvērādās ietīto bērnu. Pasakas ir laikmetīgajā fotogrāfijā iecienīts žanrs, un skarbās konkurences dēļ, lai izceltos pārējo vidū, prasa vai nu kādu izteikti savdabīgu estētisko paņēmienu, vai konkrētu ideju, no kā tām “aug kājas”. Taču man nav īsti skaidrs, par ko vēlas pastāstīt Kristela. Preses relīzē teikts, ka viņu interesē Latvijas autentiskā kultūra pretstatā uzspiestiem mītiem. Taču tas neatspoguļojas attēlos, ja atmetam pāris vienkāršus trikus ar papardēm un Jāņu vainagu. Lūcijas motīvs, atvasināts no reformācijas laikā sakņotas skandināvu tradīcijas, runā pretim relīzē rakstītajam. Turklāt kādas kultūras autentiskums ir diskutabls jēdziens, un vēlme to atspoguļot skan nedaudz naivi. Daudz vairāk nekā par Latviju, attēli stāsta par Kristelas fantāzijas pasauli. Taču stāsts ir sadrumstalots, un man pietrūkst pārsteigumu.
Joannas darba uzmanības centrā ir sievišķība un ievainojamība ar klātesošu vardarbīgumu, kas raksturīgs arī viņas iepriekšējiem darbiem par ģimenes un mīļoto attiecībām. Tuvība Joannai ir ne tikai pasargājošs, bet arī ārdošs spēks. Pie videodarba viņa strādāja kopā ar performanču mākslinieci, dejotāju un kuratori Nefeli Skarmeju (Nefeli Skarmea, Grieķija/Vācija), sadarbojoties ar Kuldīgas mūzikas skolas kori. Kamera tuvplānā pa vienai rāda jaunas meitenes, kas izskatās pēc pamatskolniecēm. Viņas cītīgi izpilda vienu un to pašu elpošanas vingrinājumu, par attēla centru kļūst viņu lūpas. Viņas cenšas. Pa retam caur nopietnību izlaužas mulss pussmaids, it kā baidoties izskatīties muļķīgi skatītāja priekšā, tas vēl vairāk uzsver vecumam raksturīgo saasināto ievainojamību. Pēc tam kamera attālinās, kopplāns parāda dziedātājas, visām kopā izpildot dzemdību vingrinājumu. Kontrasts starp pieaugušai sievietei piemēroto darbību (dzemdībām) un meiteņu bērnišķību ir mulsinošs un neērts, uzdod jautājumus par sievietes lomu sabiedrībā, dzīvības cikliskumu, fiziskā ķermeņa trauslumu. Video kulminācijā viņas izdzied vārdu “vulnerability” (latviski – ievainojamība).
Otrs video rāda iestudētas ainas it kā mājas vidē, veidojot asociācijas ar drošību un patvērumu. Vienā no dalītajiem ekrāniem Nefeli, sēžot pie galda, ar rokām atkārto pašaizsardzības vingrinājumus. Taču viņa ir viena pati, nav pretinieka. Tāpēc žesti kļūst abstrakti, vairāk atgādinot mēmu valodu, sarunu ar nezināmu partneri galda otrā pusē, nevis cīņu. Blakus ekrānā Nefeli ilgi iztur vienu un to pašu, izskatās – neērtu pozu (video redzama tikai viņas seja un roka), ar katru sekundi jūtams viņas arvien lielākais nogurums, kas kontrastē ar izmocīti pozitīvo parādes smaidu.
Joannas darbs varbūt nav tehniski un idejiski nevainojami nostrādāts, taču tik un tā intriģējošs. Šis ir vienīgais no trim rezidences laikā tapušajiem darbiem, kas mani negarlaiko ar iepriekšparedzamību, piešķir plašu telpu pašprojekcijai un interpretācijai, aizķeras prātā un uzdod jautājumus, par kuriem jālauza galva.
Taču pāris mēnešu nav ilgs laiks, lai izveidotu projektu svešā valstī, un katram no izstādē redzamajiem darbiem noteikti ir tālākas attīstības potenciāls, atrisinot problemātiskos aspektus.
