Asinskārie reportieri

Nesen uz Rīgas kinoteātru ekrāniem parādījās filma Nakts reportieris (Nightcrawler) – stāsts par Lū Blūmu, centīgu puisi, kurš sāk filmēt noziegumu un negadījumu vietas naksnīgajā Losandželosā un pārdod nofilmēto ziņu kanāliem. Ja ne solīto zvaigžņu vai spriedzes dēļ, fotogrāfus šis Holivudas trilleris varētu interesēt tāpēc, ka režisors filmas ieceri balstījis stāstā par slaveno 30.–40. gadu fotogrāfu Vīdžī (Weegee), kurš guva ievērību tieši izcilo nakts reportāžu dēļ. Mūsdienās viņa 20. gs. pirmajā pusē tapušās Ņujorkas bildes iekļautas fotogrāfijas vēstures klasikā.

Vīdžī, īstajā vārdā Artūrs H. Felligs (Arthur H. Fellig), dzimis 1899. gadā Zoločivā, kas tagad ir Ukrainas teritorija, uz Ameriku pārcēlās 10 gadu vecumā. Jau agrā jaunībā puisi ieinteresēja fotogrāfija, un viņš iegādājās fotoaparātu. Pirms profesionāla fotogrāfa darba Vīdžī izmēģināja daudz ko citu, sākot ar vijoles spēlēšanu kinoteātros (tolaik mēmā kino seansus pavadīja dzīvā mūzika) un beidzot ar asistenta darbu pases foto salonā. Kad Vīdžī sāka strādāt Acme Newspictures laboratorijā par bilžu drukātāju, viņš atklāja savu kaislību uz nakts fotogrāfiju, un pēc darba, kad satumsa, sāka braukāt apkārt, meklējot bildējamus notikumus. Ar laiku Vīdžī iekaroja savu vietu starp tā laika reportieriem, kļūstot par vienu no veiksmīgākajiem noziegumu un ielas fotogrāfiem Ņujorkā.

Vīdžī svarīgajos punktos bieži vien nokļuva ātrāk un nozieguma vietai tika tuvāk nekā citi kolēģi. No tā radies arī viņa pseidonīms – laikabiedri puisi nosauca vārdā, kas apzīmēja tolaik ļoti populāro Ouija dēli (izrunā “vīdžī” vai “vīdža dēlis”). Ouija dēlis ir spiritisku rituālu priekšmets, kas paredzēts garu izsaukšanai un nākotnes pareģošanai. Arī pats fotogrāfs atzina, ka viņam piemītot neizskaidrojama spēja noteikt, kur varēs dabūt labas fotogrāfijas. Maģiskajām dotībām gan palīdzēja arī daudz racionālākas iemaņas, piemēram, kukuļu došana policijai, vai arī talants pierunāt pozēt cilvēkus, kuri vispār atteicās bildēties.

Vīdžī gandrīz visu dzīvi bija pakārtojis fotografēšanai – gulēja pa dienu (“Cilvēki, kas strādā pa dienām, ir nelgas!”), nevis pidžamā, bet drēbēs, lai jebkurā brīdī būtu gatavs skriet laukā. Viņš dzīvoja tieši blakus policijas iecirknim un pie gultas bija nolicis radio uztvērēju, kas ļāva pārķert policijas izsaukumus. Naktīs, braukājot pa pilsētu, viņa Chevrolet atradās arī tas, ko viņš sauca par savu “portatīvo biroju” – visa nepieciešamā tehnika un maza filmu attīstīšanas laboratorija, lai uzreiz pēc notikuma varētu sagatavot attēlus un doties pie redaktoriem.

Vīdžī arī stilistiski bija sava ceļa gājējs – bieži izvēlējās notikumus fotografēt no pilnīgi cita skatpunkta, nekā tika sagaidīts no ziņu fotogrāfiem: “Redaktori teica: “Ja ir ugunsgrēks, kur tad ir degošā māja?” Uz ko es atbildēju: “Tās visas izskatās pilnīgi vienādas, bet, skat, šeit redzami cilvēki, kurus piesaistījis ugunsgrēks!””. Vīdžī bija perfekcionists, un viņam bija svarīgi, lai fotogrāfijas nebūtu vienkārši faktu konstatācija, bet gan rosinošs stāsts: “Pat dzērājam jākļūst par meistardarbu. Es ilgi braukāju pa naktīm apkārt, meklējot labu kadru ar dzērāju. Skaistākās bildes uzņēmu tikai pēc divu gadu braukāšanas.”

Izcilā humora izjūta un pašironija jūtama visā fotogrāfa daiļradē. Vīdžī mēdza savas bildes parakstīt – “Slavenais Vīdžī” un “Pasaules labākais fotogrāfs”. Tāds pats tiešums jūtams viņa pirmajā, 1945. gadā iznākušajā un nu par klasiku kļuvušajā grāmatā Kailā pilsēta (Naked City). Tas ir veltījums Ņujorkai un visam, kas tolaik tur notika, sākot no Frenka Sinatras koncertiem un beidzot ar brutālām slepkavībām. Grāmatā ir daudzu cilvēku portreti – gan augstāko aprindu ļaudis, gan vienkārši pilsoņi un ievērojami gangsteri. Bilžu paraksti ir ironiski, un lielākoties tieši – tie labi piestāv bildēm, kuru saturs un estētika ieturēta līdzīgā humoristiskā manierē. Grāmatā jūtams arī Vīdžī sociālistiskais gars un empātija pret trūcīgiem sabiedrības locekļiem. Citējot parakstu no grāmatas: “Parastie ļaudis gaidīja uz ielas lietū… mēģinot saspiesties… kamēr Sabiedrība ieradās ar galošām un pērlēm ap kaklu.”

Ne tikai talanta, bet arī ambīciju un mērķtiecības dēļ Vīdžī ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem un interesantākajiem 20. gadsimta fotogrāfiem. Kad kāds jautāja, ko viņš ieteiktu jaunajiem fotogrāfiem, Vīdžī atbildēja: “Asus elkoņus.” Tāda pati pašapziņa, gribasspēks un perfekcionisms raksturo arī filmas Nakts reportieris galveno varoni Lū Blūmu. Taču diez vai šo Džeika Džilenhola (Jake Gyllenhaal) atveidoto izkāmējušo sociopātu varētu nosaukt par mūsdienu Vīdžī.

Līdzības, protams, ir – Vīdžī bagažniekā bija tanki, lai attīstītu filmiņas, arī Blūmam mašīnā vienmēr līdzi ir portatīvs dators ar FTP serveri; tomēr, skatoties filmu, rodas sajūta, ka filmas režisors un scenārija autors Dens Gilrojs (Dan Gilroy) ir vienādojis izcilību ar apsēstību, kas ne vienmēr iet roku rokā. Protams, šis viduvējais Holivudas trilleris nav iecerēts kā biogrāfiska filma par Vīdžī. Nemaz nerunājot par personvārdu atšķirību, stāsts norisinās mūsdienās, vieta ir nevis Vīdžī tik ļoti svarīgā Ņujorka, bet gan Losandželosa, Blūms uzņem video, nevis fotogrāfijas. Tomēr nepamet sajūta, ka režisors Vīdžī ir saskatījis Lū Blūma prototipu, kas zināmā mērā apvaino ģeniālā fotogrāfa vārdu.

Vīdžī bildes ataino viņa personību – ironisku un tiešu, tās ir talantīgi uzņemtas, ar labu humora izjūtu. Savukārt filmas galvenais varonis Blūms ir garīgi nelīdzsvarots tips, kas pats safabricē situācijas, kurās bojā iet nevainīgi cilvēki, lai tikai dabūtu savu materiālu. Filma ir naivs un nedaudz garlaicīgs mēģinājums atmaskot mediju liekulību un asinskāri. Kad filmā redaktore iepazīstina Blūmu ar savu skatītāju vēlmēm, viņa norāda, ka TV meklējot kadrus, kur “kliedzoša sieviete skrien pa ielu ar pārgrieztu rīkli.” Lai gan Vīdžī ir teicis, ka vislabāk viņam patīk bildēt miroņus, jo tie neizvairās no kameras un nevar aizbēgt, viņa radošais moto nebija “jo vairāk asiņu, jo labāka bilde”, kā tas, šķiet, ir Blūma gadījumā, proti, jo lielākas šausmas, jo laimīgāks ir viņš un TV redaktore.

Vīdžī darbi ir izcilas autorfotogrāfijas, bet Lū Blūms ir vienkārši bezkaunīgs puisis ar sociopātiskiem simptomiem un kameru rokās. Atšķirībā no Vīdžī viņš ar saviem darbiem nemēģina neko pateikt par pasauli, bet visu dara tikai savtīga pašlabuma un panākumu dēļ. Interesantu darbu veidošanai nepietiek tikai ar centību un uzstājību, nepieciešams talants un, galvenais, paša viedoklis par redzēto. Lū Blūmam nav viedokļa, jo cilvēku problēmas viņu neinteresē. Salīdzināt šos abus varoņus liekas pat bīstami. Šķiet, pārāk bieži ģeniālais tiek reducēts uz dīvaino, un spilgtas un talantīgas personības popkultūrā parādās tikai kā īpatņi ar garīgām novirzēm.