Cilvēkmīlestība

Rīgas kino maratons tūdaļ sasniegs savu grand finale – pilsētā palēnām sāk ierasties, nebīšos vārda, kino leģendas: Līva Ulmane, Anjēze Varda, arī Vims Venderss. Satikt Vendersu klātienē jau pats par sevi ir ievērojams notikums, ko bieži nepieredz pat kultūras dzīves pārsātinātās Rietumeiropas metropoles, taču līdz ar meistaru Rīgā būs skatāms arī viņa jaunākās filmas Zemes sāls (The Salt of the Earth) seanss.

Zemes sāls ir dokumentāls vēstījums par brazīliešu fotožurnālistu Sebastiano Salgadu (Sebastião Salgado) – vienlaikus simfonisks un ļoti personisks. Filmas līdzrežisors ir Huliano Ribeiro Salgadu – fotogrāfa dēls. Bērnībā viņa tēvs allaž ir bijis prom – vienmēr kādā no nebeidzamajām fotomisijām – te Ruandas genocīda peklē, te nomaļos Dienvidamerikas miestos, kur nabadzības spaidos plaukst zārku iznomāšanas rūpals. Skatītājs kopā ar dēlu iepazīst tēvu un viņa nebeidzamo foto odiseju pieredzi. Salgadu bildes ievadvārdus neprasa: melnbaltas, asas gan vizuāli, gan emocionāli – tās ir smalkjūtīgs un līdz vīlītei detalizēts laikmeta portretējums, kas acīmredzamo bez mazākās pauzes pārtulko sajūtās. Ar dzīvu interesi par cilvēkiem un citām kultūrām tās ir kalpojušas rietumniekiem par periskopu uz ārpasauli un tur notiekošo – diemžēl pārāk bieži dažādām traģēdijām – badu, naftas ieguvju ugunsgrēkiem, slaktiņiem. Šīs pašas bildes ir arī Vendersa filmas galvenās varones. Projicētas uz lielā ekrāna, tās pamazām iegūst emocionālas lavīnas spēku. Hronoloģiski caurskatot Salgadu darbus, tie jau no pirmajiem kadriem pārņem tādā kā hipnotiskā varā. To uzlūkošana nerada vis klātbūtnes efektu, bet gan uzreiz iztulko iemūžinātā brīža emocijas. Atminoties filmas pirmizrādes skatīšanos Kannu kinofestivālā, skarbākajos brīžos, kad uz ekrāna vīd bada izģindušais vaigs vai no genocīda nāves bailēm patvērumu meklējoši bēgļu pūļi, bija sajūta, ka publika, redzot šīs mēmās drāmas, klusi uzsprāgst. Taču Venderss, par laimi, pret skatītāju nav tik cietsirdīgs kā austrietis Mihaels Hāneke vai dāņu nebēdnis Larss fon Trīrs – lentes fināls ne tuvu nav tik sāpīgs.

Vendersa filmas allaž ir raksturojusi spēcīga cilvēkmīlestība – gan pret paša filmu varoņiem, gan publiku. Atcerieties satriecošo 1984. gada Parīzi Teksasu – diezin vai zaudētas attiecības ir iespējams atainot ar lielāku maigumu un tik spēcīgi. Ar līdzīgu empātiju pret savu fotogrāfiju subjektiem attiecas arī Salgadu – gan no filmas, gan attēliem ir nolasāma neviltota interese par viņu dzīvēm. Vēl vairāk – Salgadu saka, ka fotoattēls netiek uzņemts, tas tiek dots vai dāvināts: fotogrāfam to sniedz fotografētais. Uz ekrāna redzamās bildes to apstiprina – diez  vai Salgado būtu izdevies iemūžināt tik delikātus mirkļus un no ārpasaules pilnībā izolētas vietas, ja ne šī apbrīnojamā spēja labdabīgi uzlūkot cilvēkus un iemantot to uzticību. Tieši cilvēcība filmā redzamās Salgadu fotoreportāžas atbrīvo no nekaunīgas lūrēšanas citu traģēdijās. Un Venderss arī, šķiet, ir vienīgais mūsdienu režisors, kam pa spēkam Salgadu attēlu sajūtas un cilvēciskumu tik precīzi pārtulkot kinovalodā, neļaujot to skarbumam iemantot patētiski manipulatīvu dimensiju.

Vendersa un fotogrāfa dēla Huliano Ribeiro Salgadu režijas tandēmā tapusī filma ir ne vien oda brazīliešu fotožurnālista karjerai un darbiem, bet arī smalkjūtīgs un sociāls aizvadītā gadsimta pasaules un dažādu sabiedrību portretējums ar it kā vienkāršu, taču dzīves gudru atziņu par cilvēkiem un vidi. Šis ir cilvēcisks kinodarbs, kas nepārprotami jāskatās “ar sirdi” – Salgadu attēli, projicēti uz lielā ekrāna, uzrunā zibenīgi. Venderss savukārt šos attēlus kā diriģents ir papildinājis ar cilvēciskiem, nepārsātinātiem aizkadra tekstiem un savirknējis monumentālā un ambiciozā filmā – katra fotogrāfija ir kā atsevišķa filmas aina, stāsta par cilvēcību neatsveramais pagrieziena punkts.

Filmas seanss 11. decembrī plkst. 16.00 pēc sarunas ar Vimu Vendersu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.