Aleišs Plademunts

Kataloniešu fotogrāfs Aleišs Plademunts (Aleix Plademunt, 1980) plašāk pazīstams kļuva ar grāmatu Almost There (Gandrīz tur), ko pērn publicēja izdevniecība Mack. Projekts sākās ar pastkarti. Tā tika nosūtīta 1909. gadā, taču nekad nesasniedza adresātu, un pēc 101 gada nonāca Plademunta īpašumā. Almost There rāda ceļojumu kā procesu, kas mūs izmaina, ne tikai ļauj sasniegt galamērķi. Projekts seko dokumentālās ceļojuma fotogrāfijas tradīcijai, bet paplašina to, novedot distances jēdzienu līdz ekstrēmām robežām un variējot starp attēliem ar asinsķermenīšiem un galaktikām. Šķietami neitrālā dabas un pilsētas ainavu, interjeru, kosmosa un objektu uz balta fona kombinācija atstāj emocionāli uzlādētu iespaidu. Grāmatā gandrīz neredzam cilvēkus, skatiens klejo pa tukšu un vientulīgu pasauli, bezkaislīgi klasificējot un preparējot redzamo.

Pēc divu gadu tehniskās inženierzinātnes studijām Katalonijas Politehniskajā universitātē Plademunts pārgāja uz fotogrāfijas nodaļu. Viņš saņēmis vairākas balvas, ieskaitot stipendiju studijām Amerikas Universitātē un Fotopress09 stipendiju projekta DubaiLand veidošanai. Kopš 2003. gada viņš ir izstādījis savus darbus muzejos, festivālos, galerijās un mākslas gadatirgos Barselonā, Madridē, Parīzē, Londonā, Briselē, Amsterdamā, Lisabonā, Bāzelē, Ņujorkā, Maiami, Čikāgā, Vašingtonā, Meksikā un Karakasā. 2011. gadā kopā ar fotogrāfiem Rožeru Vaušu (Roger Guaus) un Huanu Djēgo Valeru (Juan Diego Valera) viņš nodibināja izdevniecību Ca l’Isidret, lai publicētu savus darbus.

Projekta Almost There naratīvs ir daudz fragmentārāks nekā tavām iepriekšējām sērijām, kuru tēmas ir skaidri definētas.

Strādājot pie Almost There, es interesējos par situācijām, kurās, šķiet, kaut kas tūlīt notiks vai ir tikko noticis, bet patiesībā mēs nevaram par to būt droši. Var arī nekas nenotikt. Mani interesē spriedze, ko fotogrāfiskā valoda rada mūsu zemapziņā. Fotogrāfijām var rasties jaunas nozīmes atkarībā no sērijas vai konteksta, kurās tās ieliekam. Fotogrāfijā viss nav nepatiess vai patiess. Viss ir relatīvs, un tā ir šī medija priekšrocība. Neviens neteiktu, ka vārds pats par sevi var būt patiess vai nepatiess. Vārds rada nozīmi kombinācijā ar citiem vārdiem. Es domāju, ka fotogrāfija darbojas līdzīgā veidā.

Nolēmu nelikt uz vāka nosaukumu, kā arī nepievienot prologu vai papildu informāciju, jo vēlējos, lai skatītājs aktīvi piedalītos grāmatas lasīšanā. Es gribu, lai viņš pats rada nozīmes un izdara savus secinājumus. Tiem, kuri, nonākot līdz grāmatas beigām, joprojām ir ieinteresēti, jāatrod paslēpta lapa ar atslēgas vārdiem, kas var palīdzēt atklāt manis paša nodomus un sakarības starp attēliem. Šādi es piedāvāju otru iespēju lasīt attēlus, kas var būt pilnīgi atšķirīga no pirmās.

Visi tavi iepriekšējie projekti ir krāsaini. Kāpēc šo izlēmi veidot melnbaltu?

Tas nebija lēmums. Strādāju ar materiāliem, kuriem bija jābūt melnbaltiem. Almost There izmanto ideju par distanci, lai runātu par komplicētākiem jautājumiem. Domāju, ka viss ir relatīvs – distance, emocijas, laiks. Ar grāmatas palīdzību vēlos pateikt, ka nav vienas vienīgas atbildes, ka nav tikai viena veida, kā skatīties uz lietām. Grāmatas pēdējais attēls ir ainava ar taisnu horizonta līniju. Debesis ir baltas. Zeme ir melna. Taču grāmata patiesībā pievēršas pelēkā variācijām: dažādiem slāņiem, kā iespējams aprakstīt lietas.

Mūsdienās dzīvojam laikā, kad visam jānotiek vienā vai otrā veidā, un parasti sekojam standartizētiem viedokļiem, ļaujot mūsu vietā izlemt kādam citam. Šis projekts strādā pretējā virzienā.

Almost There sastāv no dažādiem attēliem – ainavām, objektiem, interjeriem, asinsķermenīšu un kosmosa fotogrāfijām. Kad sāki šo projektu, vai jau zināji, kā tas beigās izskatīsies, kādi attēli tev ir vajadzīgi?

Almost There ir mērījumu rezultāts. Tas cenšas izmērīt to, ko nevar izmērīt, jau iepriekš zinot, ka tas nav iespējams. Kā jau teicu, atbalstu ideju, ka absolūtu atbilžu nav. Es centos parādīt visas šīs idejas ar distances koncepta palīdzību. Emocionālas distances. Fiziskas distances. Laika distances. Pat fotogrāfiskas distances.

Fotografēju savus sarkanos asinsķermenīšus, cenšoties nofotografēt sev kaut ko ļoti, ļoti tuvu. Kaut ko, kas atrodas manī. Pēc Andromedas galaktikas fotografēšanas, kas no mums atrodas 2,5 miljonu gaismas gadu attālumā (bet tai pašā laikā ir viena no tuvākajām galaktikām Piena Ceļam), vēlējos fotografēt kaut ko tuvāku un mazāku. Bet šūnas nav mazākā un man tuvākā lieta. Vienmēr pastāv iespēja, ka nevar kaut ko izmērīt vai nokļūt galapunktā (kā gadījumā ar pastkarti).

Tādējādi katrs koncepts vai fotogrāfija aizved mani pie nākamās fotogrāfijas. Svarīgākais ir projekta kopējā ideja, ne atsevišķs attēls.

Cik ilgu laiku parasti pavadi, veidojot projektu?

Tas vienmēr ir atkarīgs no tā, kas projektam nepieciešams, cik tālu vēlos ar to doties, cik ļoti iedziļināties. Pie Almost There strādāju četrus gadus. Šogad kopā ar savu draugu Antonio M. Ksabanovu (Antonio M. Xoubanova) izveidoju nelielu projektu Gigante. Strādājām pie tā dažus mēnešus. Tas ir tikai ievads vairākām idejām, taču ar to pietiek.

Ko tu dari patlaban?

Pēdējo gadu veidoju jaunu projektu. Tāpat kā ar Almost There, zinu, ka nāksies pie tā strādāt gadiem. Cenšos pievērsties tēmai no vairākiem skatpunktiem. Ir daudz vietu un subjektu, ko es vēlētos fotografēt, tāpēc man nepieciešams daudz laika un / vai naudas, lai to izdarītu. Patlaban man ir laiks.