Mis Pinkertones acīm
Nosaucot par Mīlas stāstiem izstādi, kurā sakārtotas fotogrāfijas no ceļojuma uz Japānu, autore eleganti pamāj sveicienus visiem mīlas stāstiem par šo zemi, kurus mēs jau zinām. Pirmā ienāk prātā diženā Džakomo Pučīni opera Madame Butterflay (1904), kurā sirdi plosošas mūzikas pavadījumā izrādītas 19. gadsimta beigu–20. gadsimta sākuma Rietumu kultūrai tipiskas fantāzijas par eksotisko Japānu, ietērptas tā laika operai “reālistiskā” sižetā. Skaistā, ļoti jaunā un pakļāvīgā Čo-čo-sana, kā zināms, padarīja sev galu, jo līdz nāvei mīlēja amerikāņu leitnantu Pinkertonu. Protams, šim stāstam mūsdienās var uzbrukt no visiem iespējamajiem kritiskajiem skatpunktiem – gan pārmetot sliktu gaumi, kā to darīja Sjūzena Zontāga, gan iztirzājot feminisma un postkoloniālisma diskursos. Bley vienkārši izdara otrādi – viņas modeļi ir jauni vīrieši (“skaisti”, “noslēpumaini”, fotogrāfes vēlmēm pakļāvīgi). Gan jau arī potenciāli pašnāvnieki, jo kādu gan mēs, eiropieši, varam iztēloties dzīvi, iesprostotu starp augsto tehnoloģiju korporācijām, karaoke bāriem un japāņu mājokļu šaurību?
Lai gan pirmajā acu uzmetienā izstāde Mīlestības stāsti izskatās piederīgi kaut-kas-no-kaut-kurienes žanram, kuru es, godīgi sakot, uztveres higiēnas nolūkos labprātāk ignorētu, aplūkojot tuvāk, izrādās, ka Aija Bley maigi, bet nepārprotami ironizē par to.
Vispirms – kas tas par patvaļīgi definētu žanru? Kopš tradicionālie žanri, kas bijuši saistīti ar ģeogrāfiju – informatīvi izglītojoši attēli, ainava, animālija, pat reportāža no laikmetīgās mākslas –, tika izraidīti uz komerciālās vai amatieru fotogrāfijas laukiem, kādu brīdi visus interesēja eksotisku zemju iedzimto vai Rietumu metropoļu imigrantu “identitātes stāstiņi”, tiem arvien vairāk saplūstot, jo eksotiskie mākslinieki labprāt kļuva par imigrantiem mākslas centros. Uz šī viļņa pirms gadiem desmit dabūja pavizināties arī Austrumeiropas, tai skaitā Latvijas, mākslinieki. Tomēr tas šķiet noplacis, jo, pirmkārt, ir ticis vispārēji akceptēts un, otrkārt, piedāvāja visai vienveidīgu produkciju. Tā vietā, ar neregulāra vērotāja aci raugoties, ir stājusies mākslas izglītības biznesa ģenerēta vispārīgi radošu jauniešu orda, kas, neatkarīgi no izcelsmes, par savu vecāku, augstskolu, fondu un institūciju līdzekļiem dodas uz visām debess pusēm ar fotoaparātiem, kritiskās teorijas un sociālantropoloģijas leksikoniem mugursomās.
Aija Bley dara it kā to pašu, tomēr ar nobriedušas individualitātes pieeju. Viņa nemaz neslēpj, ka labu tiesu fotogrāfiju sižetu izdomājusi jau pirms došanās ceļojumā, piemēram, vīrieti ar gariem matiem, kas atlaidies uz koka saknēm, pilsētas skatu un tamlīdzīgi. Par spontāniem iespaidiem īsti nav runas. Modeļi ir gandrīz anonīmi, bez kāda īpaša “stāsta” (viens esot noķerts metro). Realizētās ieceres autore eksponē, turpat pavadošajos tekstos un attēlu izkārtojumā atklājot to sacerēto, manipulēto dabu: piemēram, it kā “labi noķertais” mirklis ar uzvalkā tērptu vīrieti, kas vizinās ar rozā gulbja formas ūdens velosipēdu, izrādās kompromiss starp ieceri ar biznesmeni “baltā gulbī” un klātienē novērotajiem vairākiem līdzīga izskata pasažieriem. Viņiem tur tāda izklaide, zināt… Tāpat autore atzīstas, ka virtuves ainu speciāli piekārtojusi, lai tā izskatītos “japāniskāka”. Proti, stereotipiski japāniskāka, un lai ūdenskrāns izskatītos pēc japāņu portreta. Citā reizē gan viņai paveicies, gaidot, kad karaoke bārā, kurš iekārtots vienā no daudzstāvu nama dzīvokļiem, parādīsies kāda dzīve dvēsele. Izklaidējoši, ka gaidītais dziedātājs, ciktāl var redzēt, uzstājies pilnīgi pliks! Vispār ekspozīcijas dramaturģija un attēlu paraksti ir izstādes trumpis: piemēram, izstādes ievadā (ejot pulksteņrādītāja virzienā) redzams tāds kā dabasskats – lapām piebirusi zeme un mūris dziļumā. Kadrā iecentrēts neliels pauguriņš, bet kreisajā stūrī saliekta caurule. Idiomātiskais izteiciens “nelaimes čupiņa” prātā uzradās pats no sevis. Ak, mūžs, šī klišeju klišeja, es ievaidējos, kuras meklējumos latviešu fotogrāfi visas Bolderājas (nu jau arī Sarkandaugavas) žogmales izlodājuši! Autores komentārs: “Bija lietaina diena un viņi šķita atsvešināti.” Un tādā garā. Kā te lai neatceras Ivetas Ratinīkas trāpīgo apzīmējumu “pašdarbības haikotāji” par uzstātieskāriem dzejdariem Latvijas lauku bibliotēkās. Bet pie pretējās sienas izstādīts kadrs, kurā redzama tā pati vieta, tikai mazliet citā leņķī – ar pilošu metāla konteineru blakus. Autore komentē, ka iepriekšējais attēls izskatījies… laikam skumīgāks.
Mīlestības stāsti noteikti nav par japāņu mīlestību, arī ne par Čo-čo-sanu un Pinkertonu. Drīzāk par Rietumu, vai pat specifiski protestantiskajiem latviešu kultūras kodiem, kas jebkuru vizuālu impulsu spēj pārtulkot viegli sentimentālā stāstā. Varbūt arī par spēju vai nespēju iepazīt citu kultūru, vai arī par nepieciešamību pēc jauna vārda, ar ko apzīmēt “pazīšanu”, jo, ja “iepazīt” var ceļojumā, tad kā lai sauc attiecības, kas veidojas gadu garumā vai pat no dzimšanas? Arī par nepieciešamību nošķirt “pieredzes” jēdziena nozīmes, ja par biežāk lietoto kļūst nevis uzkrāti, bet mirklīgi, garāmejoši “pieredzējumi”. Mazliet izstāde ir arī par labklājības valstu mākslas fenomenu, kas izklaides, patēriņa iespēju izmantošanu, konkrēti, komfortablu ceļošanu, iekļauj radošā darbībā. Ievērības cienīgs eksponāts ir projekta finansiālo atbalstītāju saraksts.
***
Izstāde Rīgas Mākslas telpā vēl apskatāma līdz 14. janvārim. Turpat otrdien, 13. janvārī pulksten 18, notiks Aijas Bley performance Kontaktimprovizācija, bet trešdien, 14. janvārī pulksten 18, notiks saruna, kurā piedalīsies mākslinieces Aija Bley, Anda Lāce un Laura Prikule.
