Estētiskā pašcieņa un aizdomīgi skatieni

Hirohisas Koikes (Hirohisa Koike, Japāna) personālizstāde Desiderium un Lukas Berti (Luca Berti, Itālija) personālizstāde Cilvēks un daba Latvijā Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 15. februārim.

Es sāku ar to, ka cenšos atrast latviešu valodā vārdu, kas atbilstu angļu īpašības vārdam “confessional”. Diemžēl latviešu valodā nevar darināt īpašības vārdu no lietvārda “atzīšanās” vai darbības vārda “atzīties”. Tiešs tulkojums, proti, “konfesionāls” neder, jo nozīmē saistību ar konfesiju, tātad reliģiju, nevis pa tiešo ar atzīšanos. “Atzīstošs” arī īsti neder, jo tajā ir pārāk liels uzsvars uz vainu par kādu nodarījumu. Man jāiztiek ar lietvārdu vai darbības vārdu. Jāsaka, ka atzīšanās jēdziens mākslas darbā (vārda “confessional” nozīmē) mani pēdējā laikā (pusgadu, gadu, divus?) ir ļoti nodarbinājis. Pareizāk sakot, es domāju par to, ar ko atšķiras atzīšanās (atklāšanās) no autobiogrāfiskuma. Savos radošajos darbos man bieži ir bijis bail būt pārāk atklātam. Bet fakts, ka rakstu, ka man ir bail, jau ir atzīšanās. Savukārt tas, ka iepriekšējo teikumu neesmu izdzēsis, nozīmē, ka nemaz tik ļoti nav bail. Varbūt tāpēc arī tas mani tā nodarbina.
Man patīk tas, ko amerikāņu/franču dzejnieks Anrī Kouls (Henri Cole) stāsta šajā sakarā intervijā The Paris Review:

“ – Esat teicis, ka uzskatāt sevi nevis par atzīšanās dzejnieku (confessional poet), bet gan autobiogrāfisku dzejnieku. Kāda ir atšķirība? Jūsu dzejoļi bieži izmanto faktus no paša dzīves.
– Atzīšanās dzejolis drīzāk atgādina dienasgrāmatu un ir piesaistīts šejienei un tagadnei – tam gandrīz nemaz nav estētiskas pašcieņas (aesthetic dignity). Kad rakstu, es neizjūtu baudu, atklādams faktus no savas dzīves. Bauda rodas no mākslas radīšanas impulsa, no tā, kā valoda pārtop par mākslu.”

“Kad viesojos Latvijā 2013. gadā, es Rīgā satiku kādu meiteni, kurā acumirklī iemīlējos. Viņai bija draugs, un veidot attiecības likās neiespējami. Manas jūtas pret viņu ar katru dienu kļuva arvien dziļākas, un drīz biju pārliecināts, ka esmu sācis pēc viņas alkt. Es uzņēmu viņas portretus vietās, kuras apmeklējām kopā, taču alkas nav mīlestība, un tās nesaveda mūs kopā. Kā jūnija debesis Latvijā – tu zini, ka tajās ir jābūt daudz zvaigžņu, bet nespēj tās ieraudzīt, jo ir pārāk gaišs.”

Tik atklāti un personiski japāņu fotogrāfs Hirohisa Koike (1979) raksta par savu izstādi Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Es to lasu uzreiz pēc ienākšanas izstādes telpā, vēl nepaspējis apskatīt nevienu darbu, bet paši darbi ir izkaisīti pa četrām telpas sienām kā, iespējams, tās zvaigznes, ko nevar saskatīt jūnija naktīs. Dažāda izmēra nerāmētas fotogrāfijas, turklāt iekārtas dažādos augstumos, – tā ir autobiogrāfiska dienasgrāmata, kā autors raksta savā mājaslapā. Un, tāpat kā dienasgrāmatā, tehniskais izpildījums šeit nav primārs. Dienasgrāmatā nemēdz rakstīt kaligrāfiskā rokrakstā – tajā piezīmes, drukas kļūdas, svītrojumi. Tikai dažs vārds ir atsevišķi nozīmīgs – svarīgākais ir tas kopējais, ko autors vēlas izteikt. Līdzīgi ir arī ar Koikes izstādi – tā ir kā pretsāpju tablete, kas jānorij vesela, lai sajustu kādu efektu. Ja daudzus (bet ne visus) darbus skatītu atsevišķi, tie maz atšķirtos no attēliem, ko katru dienu miljoniem cilvēku publicē savās mājaslapās un blogos. Tāpēc es ilgi vairākkārt pētu katru darbu, atkārtoti atgriežoties pie tiem gan atsevišķi, gan, aplūkojot visus kopā, atkarībā no tā, kurā telpas vietā atrodos. Esmu norijis šo tableti, un tagad gaidu efektu. Sākumā liekas, ka kaut kā pietrūkst šajā visā. Meitenes portreti šķiet visai vāji izpildīti, turklāt to nav tik daudz un tie nav tik izteiksmīgi uz pārējo fotogrāfiju – ainavu, kluso dabu, detaļu – fona. Taču, kā saka angliski, beauty is in the eye of the beholder, un autors, protams, savus darbus redz daudz intensīvāk. Bet arī es, kā mēs visi, esmu bijis ārprātīgi iemīlējies kādā, kas nebija pieejams. Arī man tādēļ ir ļoti sāpējis. Tieši tāpēc es Koikes darbos meklēju to, ko pats pazīstu. Džeims Boldvins rakstīja, ka mākslinieka uzdevums ir “pieslēgties” ar savām sāpēm citu cilvēku sāpēm – tādām pašām alkām un ilgām, kas pašas par sevi, palikdamas viena cilvēka teritorijā, būtu vien triviāli un banāli pārdzīvojumi. Jo ilgojamies mēs visi, taču šīm ilgām nav hierarhijas, proti, diez vai varētu teikt, ka kāds no mums ilgojas spēcīgāk par citu. Tā nu es meklēju šo saikni, ar kuru es varētu tieši pieslēgties Koikes aprakstītajām alkām – tām pašām alkām pēc cita cilvēka, ko es arī tik ļoti labi pazīstu.

Kaut kas sāk parādīties, kad aplūkoju dažus atsevišķus darbus. Fotogrāfija ar nosaukumu Kur satiekas divi viļņi. Kolka, Latvija. 2014 no attāluma atgādina Vijas Celmiņas gleznu (attēls ir publicēts autora mājaslapā sērijā Border). Pie darbu nosaukumiem nav minēts to izmērs, taču uz aci tas varētu būt kādus 75 x 125 cm liels. Tā ir viena no retajām lielformāta fotogrāfijām izstādē. Tumši zili, melanholiski Baltijas jūras viļņi, turklāt attēls nezaudē glezniecisku efektu, pat aplūkojot to tuvumā. Līdzīgi uzrunājoši darbi, gan krietni mazāki, ir Pārāk gaišs, lai redzētu zvaigznes, kas, pretēji nosaukumam, ir pavisam tumšs, monohroms attēls – tajā redzamas piesātinātas, tumšas, gandrīz vai melnas debesis (to, ka tās ir debesis, es varu tikai nojaust pēc nosaukuma, jo pats attēls ir vien tumšs taisnstūris) –, kā arī pavisam maza fotogrāfija Sarkanais koks. Kā teicu, es ilgi staigāju no viena darba pie cita, no vienas sienas pie pretējās. Bet līdzeklis izrādījies vājākas iedarbības, nekā cerēju. Tā arī līdz galam nesajuzdams Koikes alkas pēc meitenes, es kāpu augstāk, uz muzeja trešo stāvu, kur apskatāma vēl viena ārzemju fotogrāfa izstāde – Lukas Berti (1978) Cilvēks un daba Latvijā.

Uzaudzis Florencē, klasiskās mākslas galvaspilsētā, turklāt ģimenē ar gadsimtiem ilgām saknēm, kas iesniedzas renesanses laikmetā, Berti runā par šīs klasiskās pasaules ietekmi uz viņa darbu. Viņš apgalvo, ka būtu gleznotājs, ja nebūtu kļuvis par fotogrāfu. Un klasika – šajā gadījumā Eiropas klasiskā fotogrāfija – tik tiešām ir acīmredzams atskaites punkts Berti darbos. Kad vēroju viņa darbus, īpaši tos, kas uzņemti Salacgrīvā (četri zvejnieku portreti), un divas fotogrāfijas no Latgales (Zemniekzēns. Sīļukalns, Latgale un Laukstrādnieks ar grābekli. Latgale), es nevaru nedomāt par Augustu Zanderu. Īpaši Latgales portreti man liek atcerēties par vienu no zināmākajiem Zandera attēliem Jaunie zemnieki – trīs jaunekļu portretu uz dubļaina lauku ceļa nekurienes vidū. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Berti intervijā žurnālam Ir kā pirmo min tieši šo fotogrāfu kā vienu no galvenajiem ietekmes avotiem: “Visi fotogrāfi, kas mani ir iedvesmojuši, ir jau miruši. Piemēram, vācu fotogrāfs Augusts Zanders, kurš arī fotografēja sabiedrību, ceļojumos satiktos cilvēkus. Es gan nestrādāju gluži kā Zanders, bildēju cilvēkus nevis no šķiru sabiedrības pozīcijas, bet tā, kā tie sevi reprezentē manās acīs. Vairāk mākslinieciskā, nevis dokumentālā veidā.”

Taču ir kāda iezīme, kas padara Berti Latvijas portretus īpašus. Pamazām, ilgi skatoties uz šiem attēliem, saprotu – gandrīz visi Berti varoņi (ar dažiem izņēmumiem) skatās uz viņu (un tagad uz mani) ar aizdomām. Un atkal, lai arī nevēlēdamies tīši meklēt Berti pretstatījumu kādam citam, sāku domāt par Intas Rukas lauku cilvēku fotogrāfijām. Atgriezies mājās, pētu Rukas varoņu skatienus un secinu, ka šie cilvēki gandrīz vienmēr skatās uz Ruku daudz brīvāk – lepni, smejoši vai pārsteigti, taču tikai retos gadījumos aizdomīgi. Ruka vienmēr ir uzsvērusi, cik viņai svarīgas attiecības ar saviem varoņiem. Turpretī Berti sastaptie cilvēki skatās uz viņu ar aizdomām. Tas nepārsteidz – lai cik arī atvērts fotogrāfs būtu pret saviem varoņiem, viņš tomēr paliek svešinieks. To gan nevajadzētu uzskatīt par darbu trūkumu, bet drīzāk tieši specifisku iezīmi, kas tos padara pat īpašus. Kā saka pats Berti, viņš nevēlas uzzināt visu par šiem cilvēkiem, turklāt ir skaidrs, ka viņa uzdevums nemaz nav “atklāt” šos cilvēkus vai ar fotogrāfijas palīdzību ieskatīties viņos “dziļāk”. Šķiet, Berti ir pietiekami pieredzējis, lai saprastu, ka fotogrāfijā tas nemaz nav iespējams. Tajā pašā intervijā viņš paskaidro: “Viņu sejas, kādas tās bija tajā brīdī, kad fotografēju, ir mana pirmā un pēdējā atmiņa. Šis pirmais iespaids ir tik tīrs, es gribu to saglabāt! Neesmu interesējies, kas viņi ir. Ir svarīgi, ko viņi man simbolizē. Tas ir mans filtrs. Man vajag dzīvot šajā ilūzijā, aizmirsties! Es negribu vilties.”

Berti darbu tehniskais izpildījums (daži attēli ir tik dzidri!) un klasiskā estētika man liek atcerēties par tiem iemesliem, kāpēc jau pirms daudziem gadiem iemīlējos fotogrāfijā. Turklāt uzsvars uz iztēli, nevis paskaidrojumu, man personīgi šķiet daudz interesantāks nekā citi piegājieni. Un, lai arī gadu gaitā manas attiecības ar fotogrāfiju ir piedzīvojušas daudz krīžu un vilšanos, Berti darbi atgādina, ka jūtas vēl nav zudušas un šīs attiecības vēl var saglābt.