10 minūtes ar Niko Baumgartenu

Vācu fotogrāfs un fotogrāmatu veidotājs Niko Baumgartens (Nico Baumgarten, 1981) pašlaik piesaista finansējumu jaunai fotogrāmatai par klaiņojošajiem kaķiem Rīgas ielās un pagalmos. Kolektīvās finansēšanas lapā Indiegogo var apskatīt grāmatas Kā dzīvo otra puse (How the Other Half Lives) maketu, kļūt par izdevuma atbalstītāju un nopirkt to pirmspārdošanā. Baumgartens bieži viesojas Rīgā, vadot grāmatu veidošanas darbnīcas ISSP studentiem Kuldīgā un Rīgā. Līdz kampaņas beigām ir palikušas mazāk nekā 20 dienas, un mēs lūdzām Niko pastāstīt vairāk par savu projektu.

Kāpēc tu nolēmi fotografēt klaiņojošos kaķus un kāpēc Rīgā?

Es nemaz neplānoju šo projektu. Biju Rīgā, lasot lekcijas fotogrāmatu meistarklasē ISSP studentiem, un šķita, ka es varētu pastrādāt pie kāda fotoprojekta brīvajā laikā. Turklāt ne jau es nolēmu fotografēt kaķus. Pastaigājos pa Rīgu, cenšoties izdomāt, par ko varētu būt jaunais projekts. Pagriezu galvu, un tur bija šis kaķis, kas skatījās uz mani. It kā jau kādu brīdi būtu mani vērojis. Un tad es nevarēju atturēties. Mēs taču visi zinām, kā tas ir – censties nefotografēt kaķi…

Kaķi ir vieni no banālākajiem subjektiem fotogrāfijā. Kā tavi attēli atšķiras no visām klišejām, ko mēs katru dienu redzam sociālajos tīklos?

Tā ir taisnība. Tāpēc arī šis projekts nebija viegls. Jo, tiklīdz sev esi piešķīris kategoriju “kaķu fotogrāfs”, iespējams, vari aizmirst, ka kāds tevi jebkad uztvers nopietni kā fotogrāfu.

Tāpēc jau no paša sākuma vēlējos šo projektu padarīt atšķirīgu. Tomēr fotografēšanas procesā neko daudz nevarēju iesākt. Mana objektīva priekšā bija kaķi! Ja godīgi, tad man ne pārāk patīk konceptualizēt pašā fotografēšanas procesā. Man nepatīk šaubīties. Tāpēc visam ļauju ritēt savu gaitu. Turpināju fotografēt kaķus, lai gan zināju, ka saņemšu dažādus komentārus.

Izšķirošais moments ir pēcapstrāde. Tad es nolemju, vai vēlos publicēt šīs fotogrāfijas. Un tas ir brīdis, kad es šo projektu varu realizēt tā, lai tas atšķirtos no sociālo tīklu klišejām. Man nav nekādas intereses uzņemt fotogrāfijas, kuras ieraugot, skatītājs izsauktos – Ak vai, cik mīlīgi! Mans mērķis ir komentēt sabiedrību un paust viedokli, kas atšķiras no galvenās plūsmas idejām un ideāliem. Tāpēc vienīgais, kas var izglābt šīs fotogrāfijas, ir konteksts. Pievienot tekstu attēliem, lai mainītu to nozīmi. Likt mīlīgiem kaķēniem teikt nemīlīgas lietas.

Kāpēc, pēc tavām domām, grāmata ir labākais medijs šim projektam?

Šajā konkrētajā gadījumā tas bija diezgan pašsaprotams lēmums. Tā kā fotogrāfijas funkcionē tikai līdzās tekstam, ideja par grāmatu nebija tālu jāmeklē. Tikai ar teksta palīdzību var izteikt to, ko es vēlos. Bija sarežģīti sākt ar kaķu fotogrāfijām un beigt ar apgalvojumiem par brīvību, konformismu, anarhiju un tamlīdzīgiem jautājumiem. Un kad kaut kas kļūst sarežģīti, man liekas, ka galarezultātā ir jābūt grāmatai, citādi neviens necentīsies iedziļināties.

Pastāsti par grāmatas struktūru!

Es gribēju izveidot diezgan konservatīva paskata grāmatu cietos vākos ar kvalitatīviem attēliem. Attēlus uzņēmu uz 6 x 6 melnbaltās filmas ar Hasselblad kameru, un fotogrāfijas man šķiet diezgan tradicionālas radošās pieejas ziņā. Tas rada kontrastu ar tekstu (ko parasti pirmajā brīdī nelasa), kam savukārt bija jābūt, cik vien iespējams, netradicionālam. Te, manuprāt, ir nepieciešamība pēc kontrasta, jo grāmata pauž viedokli, kas atšķiras no stereotipiskiem uzskatiem.

Nosaukums Kā dzīvo otra puse ir aizgūts no Jakoba Rīsa (Jacob A. Riis) ietekmīgās fotogrāmatas, kas tika publicēta 1890. gadā. Tā lika Ņujorkas nodrošinātajiem slāņiem aizdomāties par dzīves apstākļiem, kādos dzīvoja nabadzīgākie iedzīvotāji. Es izvēlējos šo atsauci, lai norādītu uz paralēlismu sociālajā hierarhijā starp dzīvniekiem un cilvēkiem. Tā kā grāmatā uzsvars likts uz sociālo statusu un nonkonformismu, bija ļoti svarīgi vizualizēt tās eksistenci dabā. Tādējādi bija vieglāk uzņemt interesantu kadru, nevis ierobežot projektu līdz kaķu portretiem.

Turklāt šķiet, ka mani ir apbūrušas Intas Rukas fotogrāfijas, un tām ir bijusi zināma ietekme uz manu fotografēšanas procesu.

Vai projektā gaitā bija arī kādi pieminēšanas vērti atgadījumi?

Tā kā es iegriezos daudzos pagalmos, bieži vien mani uzrunāja to iemītnieki. Dažkārt ar lielāku, dažkārt ar mazāku niknuma izteiksmi sejā. Tā kā manas latviešu valodas zināšanas sākas un beidzas ar “paldies”, bija grūti paskaidrot, kāpēc tur atrodos un ko tur daru. Tad palūdzu draugam uzrakstīt zīmīti latviešu valodā, kuru varēja parādīt šādos gadījumos: “Neuztraucieties, es tikai gribu fotografēt pagalma kaķus.” Un no tā brīža viss bija kārtībā. Acīmredzot, kaķu fotogrāfs nevienu neapdraud.

Kāpēc ir izdevīgi pasūtīt grāmatu kolektīvās finansēšanas kampaņā, nevis vienkārši nopirkt to vēlāk, kad tā ir iznākusi?

Godīgi sakot, lielākā priekšrocība man ir būt brīvam no bankas saistībām. Taču es domāju arī par to, kā pateikties atbalstītājiem kolektīvās finansēšanas platformā. Pirmās 100 grāmatas ir autoreksemplāri, tie ir numurēti un parakstīti. Es arī piedāvāju nesen izdotu, ar rokām darinātu šķiramo grāmatu (flipbook) kā dāvanu, kas pienākas tikai atbalstītājiem. Es strādāju arī pie linogriezuma, kas tiek izmantots auduma apdrukā, – tie ir krekli ar anarhistu kaķa logo. Tomēr galvenā motivācija piedalīties kolektīvās finansēšanas projektā (un te es runāju no sava skatpunkta) ir iespēja kļūt par daļu no projekta. Bez atbalstītājiem šāds projekts nebūtu iespējams.

Vai tev ir kāds priekšstats par grāmatas iespējamo auditoriju?

Sākumā es domāju – Hei, grāmatā ir kaķu bildes, tas jebkurā gadījumā nostrādās. Taču tad sapratu, ka fotogrāfijas pasaulē tas it nemaz nepalīdz, jo cilvēki vienkārši neuztvers mani nopietni. Tāpēc ir nepieciešama neliela uzstājība, lai panāktu, ka cilvēki par ko tādu ieinteresētos. Un mīlīgo kaķēnu auditoriju varētu sadusmot grāmatā paustais viedoklis.

Jebkurā gadījumā tie ir kaķi, tā kā zināma uzmanība tāpat tiks piesaistīta arī ārpus fotogrāfijas pasaules. Un tas man ir tiešām nozīmīgi. Es gribētu redzēt savu grāmatu parastos grāmatveikalos, piesaistot katra garāmgājēja interesi.

Taču bez visa tā es ceru arī uz lielākām auditorijām zemēs, kurās kaķi ir iemīļoti mājdzīvnieki. Ja esmu pareizi sapratis, Latvija un Japāna ir šo valstu vidū. Es ceru piesaistīt arī to cilvēku uzmanību, kuri kritiski raugās uz sabiedrību un tajā notiekošajiem procesiem.

Kāda ir tava līdzšinējā pieredze ar kolektīvo finansēšanu mākslas projektos?

Es piesaistīju kolektīvo finansējumu divām iepriekšējām grāmatām Berlusconians / No Berlusconians un Leer. Tā bija ļoti laba pieredze. Man patika atgriezeniskā saikne un nepastarpinātā sadarbība ar atbalstītājiem. Es šīs kampaņas izveidoju ar savas mājaslapas palīdzību, izsūtot ziņu e-pasta adresātiem, ievietojot to sociālajos tīklos, utt. Neiesaistīšanās lielajās kolektīvās finansēšanas platformās manā gadījumā bija efektīvs risinājums. Pēc manām domām, cilvēku skaits, kas atrod tavu projektu tikai tāpēc, ka viņi grib ziedot naudu kolektīvās finansēšanas platformu projektiem, ir ļoti ierobežots.

Vai tu domā šo darbu piedāvāt arī izstādes formātā?

Jā, noteikti! Es to iztēlojos uz lielformāta izdrukām, kas pielīmētas pie sienas. Un šī siena noteikti neatrodas kādā stilīgā vietā, bet, vēlams, ārtelpā. Ideāli būtu kāds Rīgas pagalms, kur dzīvo klaiņojošie kaķi. Es pašlaik strādāju pie šādas izstādes, kas tiks atvērta maija sākumā reizē ar grāmatas oficiālo atvēršanu.