/ Arnis Balčus / Intervija

Intervija ar Raimo Lielbriedi

Patlaban Latvijas fotogrāfijas muzejā skatāma izstāde Alternatīva, kuras autori savu darbu radīšanā ir izmantojuši vēsturiskās uzņemšanas un izgatavošanas tehnikas. Līdzās soma Jalo Porkalas dagerotipiem, cianotipiem un Māra Ločmeļa slapjajām platēm varam skatīt arī Raimo Lielbrieža platīna pallādija tehnikā veidotus Rīgas skatus. Raimo Lielbriedis (1962) ir redzamākais klasisko un alternatīvo fotogrāfijas tehniku praktizētājs Latvijā. Savos darbos viņš parasti fiksē ainavas un pilsētvidi, īpašu uzmanību pievēršot attēla estētikai un tehnoloģijai. Ne velti viņš arī savā mājaslapā uzsver, ka nodarbojas nevis ar fotomākslu, bet gan fotogrāfiju, kur uzņēmumu izskats ir svarīgāks par saturu. Ikdienā Lielbriedis ir pasniedzējs Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kopš 80. gadiem piedalījies vairāk nekā 30 grupu izstādēs, kā arī sarīkojis septiņas personālizstādes.

Pastāsti, ko mēs varam redzēt šajā izstādē?

Sākotnējā iecere nebija veidot šādu izstādi. Jau kādā 2005. gadā sāku aizrauties ar visiem šiem vecajiem procesiem, un pamazām mana interese tikai padziļinājās. Vienā brīdī sāku to darīt mērķtiecīgāk ar domu, ka vēlāk varētu izstādīt. Kā jau tas parasti notiek, šai izstādei mani pierunāja. Maira Dudareva, Fotomuzeja direktore, to izdarīja, vēl pirms paši darbi bija gatavi. Man nebija tāda darbu skaita, lai viens pats aizpildītu visu muzeju, tāpēc no Mairas nāca ideja izstādīt arī Māra Ločmeļa darbus, kurš nesen bija sācis nodarboties ar slapjajām platēm. Viņam viss pats no sevis izdodas, un īsā laikā bija izveidojusies laba kolekcija. Trešais autors ir soms, kuru mēs nekad pat neesam redzējuši. Izveidojās maza grupas izstāde, un man nebija nekāda iemesla neizstādīties. Šeit ir teju visi darbi, kas uzskatāmi par veiksmīgiem. Sākumā šķita, ka Rīgas kolekcija varētu būt plašāka, bet finansiālu sarežģījumu dēļ nevarēju saprast, vai maz ir vērts strādāt tālāk. Šī kolekcija netika gatavota izstādīšanai, vienkārši muzejs izrādīja iniciatīvu to parādīt.

Kāda tehnika izmantota lielākajā daļā izstādes darbu?

Tas ir platīna pallādija nospiedums. Jau kopš paša fotogrāfijas pirmsākuma 19. gadsimtā metāla sāļu nospiedumam ir ļoti daudz variāciju, bet tagad tas ir pielāgots mūsdienu tehnikai un pieejamībai. Es izvēlējos platīna pallādija nospiedumu, jo tas ir vistuvāk manam priekšstatam, kā attēlam vajadzētu izskatīties. Šajā tehnikā pat iespējams izveidot nelielu tirāžu, kamēr daudzās citās alternatīvajās tehnikās gala rezultāts ir unikāls. Tāpat to izvēlējos toņu dēļ – tā koši melnais nedaudz atgādina sudraba fotogrāfiju, kas ir vēlāks izgudrojums. Man ir svarīga arī saglabājamība, ka tas ir mūžīgs – papīrs sabrūk, bet attēls paliek.

Foto - Raimo Lielbriedis
Foto – Raimo Lielbriedis

Un kāds ir pats ķīmiskais process?

Pats process ir tāds, ka tie visi ir kontaktnospiedumi. Tas nozīmē, ka negatīvs ir tikpat liels, cik pozitīvs, jo palielinātāju nav iespējams izmantot gaismas avota dēļ. Sākumā tiek izgatavots digitālais negatīvs no skanēta negatīva, lai gan tikpat labi to var izgatavot arī no digitāla faila. Datorā ar failu ir jāveic dažādas darbības, lai tas “strādātu”, piemēram, jāizmaina līknes. Patiesībā tas šajā procesā ir vissarežģītākais – sagatavot failu tā, lai pēc tam papīrs dotu ārā tādu attēlu, kā iecerēts. Pēc tam ar printeri izdrukā digitālo negatīvu. Uz papīra pamatnes uzklāj metālu sāļu šķīdumu. Kad pamatne sausa, uz tās liek negatīvu un to apgaismo ar ultravialeto gaismu, izveidojot kontaktnospiedumu. Pēc tam attēlu attīsta, mazgā ūdenī, vēl ir papildu apstrāde, lai no pamatnes iztīrītu ārā sāļus. Ķīmiskais process ir pat savā ziņā vienkāršāks nekā klasiskajā sudraba procesā, kur ir palielinātājs, sarkanās gaismas, papīri, filtri, attīstītājs un fiksāža, un vēl visādas lietas. Šis process ir ļoti īss. Ja senāk sudraba process mani nogurdināja, tad šeit es tā nejūtos. Man šādi strādāt ir komfortablāk. Varbūt arī tāpēc, ka vēlos uztaisīt tikai vienu unikālu attēlu, nevis daudz kopiju.

Vai pirms tam šis attēls tiek iegūts ar filmu kameru?

Rīgas kolekcija ir fotografēta uz 4 x 5 collu negatīva, pēc tam izkadrēts vidus. Šādi darīju, lai attēli atgādinātu panorāmas formātu, jo man vienkārši nebija 6 x 12 filmu kasetes, toties bija 4 x 5 filmas. Man kadrēšana nekad nav traucējusi. Ir pat tā, ka no viena negatīva ir izveidoti vairāki atšķirīgi darbi.

Kā tu izvēlies sižetus?

Ar sižetiem bija grūtības. Pašu ideju noskatīju no amerikāņu fotogrāfa Horsta Hemana (Horst Hamann), kuram bija grāmata Ņujorka vertikāli (New York Vertical). Man ļoti iepatikās viņa ekstrēmisms – viņš fotografēja vertikālas panorāmas ar 6 x 17 kameru, lai gan panorāmas parasti esam pieraduši redzēt horizontālas. Ņujorkā šo vertikāļu netrūkst, bet Rīgā sapratu, ka netikšu ar to galā. Izmēģināju 6 x 17 kameru, bet nespēju atrast priekšplānu – kadrā bija manas kājas vai neizteiksmīgs asfalts. Lai atrastu tādas vertikāles, man būtu jāmeklē skatpunkti no namu vidiem. Pēc tam es pamēģināju ar 6 x 12 formātu, bet tik un tā bija grūti atrast sižetus, jo augsto celtņu, vertikālu līniju Rīgā nav daudz. Tāpēc arī viss tik lēnām gāja uz priekšu. Tagad jau man tas ir nedaudz apnicis, tāpēc kādu laiku jāpagaida, varbūt vēl kāds sižets atradīsies.

Foto - Raimo Lielbriedis
Foto – Raimo Lielbriedis

Strādāt ar alternatīvām tehnikām bieži vien nozīmē, ka kamera ir liela un process ir lēns. Vai tas uzliek kādus ierobežojumus tēmu izvēlē?

To var redzēt pēc paša attēla – vai tas ir statisks, vai tajā ir dinamika. Taču sižetu izvēli pati tehnoloģija neierobežo, jo nospiedumus var taisīt arī no digitālajiem failiem – ir mēģināts izveidot attēlu no bildes, kas fotografēta ar tālruni, – nebija nekādas vainas. Ir formāta un kvalitātes ierobežojumi, jo attēls nekad nav perfekts. Ja gribas perfektu, tad jādrukā ar tinti. Šeit ir nejaušības moments, kā arī apziņa, ka tas process nāk no pagātnes un līdz šai pat dienai izdzīvojis. Un ir personiska sajūta, kādam attēlam vajadzētu izskatīties. Kad es šo tehniku pirmo reizi ieraudzīju, uzreiz sapratu, ka gribu pamēģināt.

Vai tev ir svarīgi, strādājot alternatīvās tehnikās, lai arī sižetiski paši attēli izskatītos kā no pagātnes?

Vai manos attēlos nav jūtams, ka tie fotografēti mūsdienās? Ja kādam ir motivācija alternatīvā tehnikā izveidot attēlu, kas izskatās vecs, tad tā ir laba izvēle, jo tur viss izskatās vecs pats no sevis. Kādreiz platīna pallādija nospiedumus izgatavoja no oriģinālā negatīva, no tā, kas nācis uzreiz no fotoaparāta, piemēram, Irvinga Penna platīnprinti visi ir taisīti no 8 x 10 collu negatīviem. Tur vajadzēja tehnoloģisku meistarību, lai ar tā laika iespējām izveidotu tādus attēlus, kā šodien spēj digitālās tehnoloģijas. Katrs autors izvēlas savus sižetus, un tehnoloģijas mūsdienās to neierobežo. Man ir svarīgi, ka katrs darbs ir vienā eksemplārā, ka tam nav kādu brāļu vai māsu.

Cik izmaksā vienu šādu fotogrāfiju uztaisīt?

Esmu mēģinājis skaitīt, un man ir sanākuši pretrunīgi dati. Ja rēķina visu to, kas tiek izmests ārā, tad varētu būt apmēram starp 10 un 20 eiro.

Foto - Raimo Lielbriedis
Foto – Raimo Lielbriedis

Kurš no alternatīvajiem procesiem ir visdārgākais, lai ar to aizrautos mūsdienās?

Dārdzības ziņā laikam tas, ar ko strādā Māris Ločmelis, – slapjās plates. Kamēr tie ir mazie formāti, atbiruma procents ir līdzīgs kā platīna pallādija procesā. Taču es baidos minēt, cik viņam maksā lielie 50 x 50 cm formāti. Tas ir baigi traki. Un tur tiražēšana vispār nav iespējama. Pati plate ir tieši tas, kas ir nofotografēts.

Kā viņš iegūst tos lielos izmērus?

Viņš savā studijā ir uzbūvējis fotokameru – telti. Tajā iekšā ir molberts, uz kura tiek novietota negatīva plate. Pretējā pusē ir caurums, kur uz statīva stāv objektīvs. Viss ķīmiskais process notiek iekšā teltī. To, kā tas izskatās, var noskatīties YouTube, tur ir daudz video par šo tēmu. Var atrast pat tādus, kas brauc ar furgonu, kam sānos ir objektīvs. Tātad fotokamera ir automašīna. Lai strādātu ar lielizmēra slapjām platēm, nepieciešams milzīga kamera.

Vai Latvijā ir daudz autoru, kas aizraujas ar alternatīvām tehnikām?

Uz vienas rokas pirkstiem. Tādu, kas kaut ko pamēģinājuši, ir vairāk, bet visbiežāk mēs par viņiem neko nezinām. Pazīstu dažus, kas to dara vien savam priekam, bez ambīcijām darbus izstādīt. Mēs paši esam neliela grupiņa – es, Andis Riņķis, kam fotogrāfija ir tīrā sirdslieta, Kaspars Garda, kas aizraujas ar pinhole kamerām. Tad Māris… Kas vēl? Tas nav populāri, un nedomāju, ka kaut kad kļūs. Mēģinu dažreiz saviem studentiem Rozentāla skolā kaut ko parādīt, taču arī viņi, būdami mūsdienu cilvēki, izvēlas nedaudz citu virzienu. Tagad saprotu, ka nākotne tam ir, vienīgi sapludinot senās ar šodienas tehnoloģijām. Arī tagad šīs alternatīvās tehnoloģijas atdzima, pateicoties digitālajam negatīvam.

Ko darīt, ja kāds ar to grib nodarboties? Kur meklēt informāciju?

Sākotnējo informāciju var atrast internetā, pietiek ierakstīt atslēgas vārdus. Ir tāda mājas lapa Alternativephotography.com. Informācija nav pilnīga, taču tā ir kvalitatīva. Gandrīz visu ķīmiju var tepat pie mums nopirkt. Ir Latvijas ķīmija, kā arī Enola, kas atrodas LU Ķīmijas fakultātē, tur strādā ļoti pretimnākoši cilvēki, kas var arī daudz ko paskaidrot. Es ceru, ka tagad neuzgāžu viņiem apmeklētājus uz kakla, taču tur nav nekā slēpjama. Atsevišķas lietas var atrast internetā. Ja izvēlas cianotipu, tad tur ķīmija ir diezgan lēta un process ir diezgan vienkāršs. Viegli realizējams ir arī bihromāta nospiedums, bet vienīgi tās vielas ir nedaudz indīgas. Tāpat ir gadījies, ka kādus pāris mēnešus neko nevar darīt, jo nav ķīmijas. Ja pašam negribas jaukt ķīmiju, tad var nopirkt jau gatavus komplektus no Bostick&Sullivan Amerikā. Taču beigās tik un tā 90 % ir personiskā pieredze.

Skats no izstādes Fotomuzejā
Skats no izstādes Fotomuzejā

2009. gadā intervijā teici, ka tev nevajag digitālo fotoaparātu. Vai tev tagad tāds ir?

Jā. Es toreiz izteicos kaut kā ļoti neapdomīgi, jo jau drīz pēc tam man to vajadzēja. Klienti ļoti ātri pierod pie ātruma. Arī skolā iepirkām tehniku, mēs nebijām tik dumji, lai spītīgi strādātu uz filmas. Manā personiskajā darbā digitālo kameru man patiešām nevajag. Arī šī izstāde fotografēta uz filmas. Lai gan vienalga izmantoju skeneri, datoru, un tas būtu tikai laika jautājums, kad digitālo kameru ievajadzētos. Tas, ka šādus darbus var izveidot bez digitālajām tehnoloģijām, ir fakts, bet vai to vajag? Ja tagad kāds gribētu sākt fotografēt, kāpēc gan viņam mocīties ar filmām? Ir, protams, dažas nianses, ko digitālā kamera nespēj, piemēram, stundām ilgas ekspozīcijas vai ļoti ierobežots asuma dziļums jebkurā perspektīvā, taču arī tas ir atrisināts ar citām metodēm.

Kāda veida pasūtījumdarbus tu veic ikdienā?

Lielākoties taisu darbus arhitektiem, celtniekiem, izgatavoju arī reprodukcijas, tādas pavisam tehnokrātiskas lietas. Savulaik strādāju arī presē, bet tagad ar medijiem vairs nesadarbojos, tas nav mans ritms.

Senāk tu rakstīji blogu par aktuālajiem procesiem Latvijas fotogrāfijā. Kāpēc to vairs nedari?

Es drusku pieaugu. Sāku vairāk domāt par rakstīšanas mērķi un to, kuram gan gribas lasīt manus dziļi personiskos viedokļus. Sāku šaubīties un nesapratu, ko tad es gribu mainīt un ietekmēt. Viss taču notiek jebkurā gadījumā – neatkarīgi no tā, vai es rakstu vai ne. To, kā šodien attīstās fotogrāfija, neviens nevar saprast kaut vai tāpēc, ka šis process norit ļoti ātri. Fotogrāfija attīstās tikpat stihiski kā internets, un nevienam nav nojausmas, kas ar to notiks nākotnē. Segmentu, par kuru visvairāk bijis strīdu, mēs saucam par fotomākslu. Es tur redzu pašu vienkāršāko risinājumu – māksla notiek starp darbu un skatītāju. Kā tas mākslas darbs tapis, vai tur ir bijusi kāda dziļa doma – to redz beigās un tam vairs nav nozīmes. Par to lai raksta mākslas zinātnieki un domā filozofi, bet par to nav vērts strīdēties. Piemēram, es ar šo izstādi vispār neko neesmu domājis, tur nav nekādas dziļas domas. Tie ir attēli ar Rīgas fragmentiem, tikai vizuālas liecības par to, kā kaut kas tajā brīdī ir izskatījies. Man svarīgāks ir pats darbs, darba izskats, nevis tas, kas tur ir domāts. Man tā ir komfortablāk. Tas nav viegli, bet katrs viedoklis ir cienījams, un tāpēc es negribu kaut kur maisīties. Turklāt ir daudz jaunu cilvēku ar labu izglītību, spožu skatu nākotnē, lai viņi arī strādā. Ja godīgi, es nožēloju, ka esmu kaut kādos strīdos iesaistījies, jo man tas neko nav devis, tikai sabojājis garastāvokli. No strīdiem nav mainījies pilnīgi nekas – ne man, ne arī tiem, ar kuriem esmu strīdējies.