Intervija ar Joannu Pjotrovsku

Kopš Karaliskās mākslas koledžas absolvēšanas Londonā 2013. gadā, Polijā dzimusī māksliniece Joanna Pjotrovska (Joanna Piotrowska, 1985) iegūst arvien plašāku atzinību. Viņas maģistra darbs, foto sērija Frowst – neērts, psiholoģiski uzlādēts “ģimenes albums” ar iestudētiem attēliem, kuros redzami skulpturālās pozās savīti ķermeņi, – pagājušajā gadā uzvarēja izdevniecības MACK pirmās grāmatas konkursā. Joanna tika iekļauta pērnā gada The Catlin Guide izdevumā, kas apkopo Lielbritānijas talantīgākos jaunos māksliniekus. Darbi no Frowst iekļauti izstādēs Bloomberg New Contemporaries 2013 un Photoworks kūrētajā Jerwood Encounters: Family Politics. Joanna ir arī starp šīgada Jerwood / Photoworks balvas trim uzvarētājiem. Viņas darbi izstādīti Lielbritānijā, Polijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Latvijā un Krievijā. Pagājušajā rudenī viņa pavadīja mēnesi rezidencē Kuldīgā. Netālu no pilsētas esošajā rehabilitācijas centrā uzņemtie alkoholiķu portreti tika publicēti žurnāla Dazed ziemas numurā.

Pastāsti vairāk par Kuldīgas rezidences laikā tapušajiem darbiem.

Es gribēju izmēģināt kaut ko jaunu. Jau kādu laiku domāju par skaņas un kustīgā attēla izmantošanu, tāpēc šī šķita laba iespēja veidot videodarbu. Uzaicināju sadarboties savu draudzeni, dejotāju un kuratori Nefeli Skarmeju (Nefeli Skarmea). Viņa Kuldīgā pavadīja desmit dienu. Sākotnējā ideja bija saistīta ar 70. gados Polijā izdotu pašaizsardzības paņēmienu grāmatu, pilnu ar estētiski interesantiem attēliem, kuros redzami divi cilvēki cīnoties. Daži no attēliem ir visai neviennozīmīgi, nevar īsti saprast, vai tajos redzami cilvēki, kas cīnās, vai kaut kas cits.

Nefeli ir liela pieredze ķermeņa izmantošanā performancēs un dejā. Kopš sāku veidot Frowst, pievērsu daudz uzmanības kustībām un žestiem un tam, kā psiholoģisko stāvokli var parādīt ar ķermeni. Nodomājām, ka varētu apvienot mūsu pieredzi un zināšanas, veidojot kopīgu projektu. Līdzīgi kā iepriekšējā darbā, gribēju pieskarties māju tēmai, bet, izmantojot ķermeņa valodu, aizgūtu no uzbrukuma vai aizsardzības kustībām. Mēs izvēlējāmies dažas kustības no rokasgrāmatas, lai izveidotu īsu horeogrāfiju, ko Nefeli atkārtoja kameras priekšā. Kad es līdzīgā veidā strādāju pie s.w.a.l.k projekta (saīsinājums no “sealed with a loving kiss” jeb “apzīmogots ar mīlošu skūpstu” – E.G.), vienas personas izslēgšana no attēla radīja dīvainu spriedzes sajūtu. Ja attēlā nav atainots uzbrucējs, pozas mērķis kļūst neskaidrs un saspringtais ķermenis ir pavērsts pret kaut ko, ko nevaram redzēt. Šo mēs izmēģinājām ar Nefeli, bet pēc tam, kad pamanījām, ka ir arī interesanti, ja viņa vienā pozā pavada ļoti ilgu laiku, mēs nolēmām to filmēt un variēt pozas – tāpēc tur ir arī seksuālas pozas. Es biju ieinteresēta šajā spēka izsīkuma brīdī, kad tu sasniedz savu limitu. Nefeli saglabāja pozīcijas ilgu laiku – līdz viņas ķermenis sāka trīcēt vai viņa beigās nokrita. Gala darbā ekrāns ir sadalīts divās daļās. Vienā pusē redzams, kā Nefeli izspēlē dažādas pašaizsardzības kustības. Viņa sēž pie galda, atkārtojot vairākas roku kustības, un tas nedaudz izskatās tā, it kā viņa gatavotos sarunai. Ekrāna otrā pusē viņa atrodas neērtā pozā, taču kamera rāda tikai viņas seju. Vērojot viņas seju, mēs sekojam acu un lūpu mīmikai, viņa cenšas būt nekustīga un smaidīt, taču nogurums kļūst nepanesams, un viņa zaudē kontroli un spēju valdīt pār savu sejas izteiksmi, pēc dažām minūtēm viņa padodas.

Tu savā projektā iesaistīji ar vietējos iedzīvotājus.

Mēs strādājām ar meiteņu grupu no Kuldīgas vietējā kora, veicot dažādus vingrinājumus. Izmēģinājām vienu elpošanas vingrinājumu, ko pielieto dzemdībās. Video rāda kora meiteņu seju tuvplānus, citu pēc cita. Viņas ir ļoti jaunas, vecumā aptuveni starp 12 un 17 gadiem, un, lai gan visas veic šo vienu elpošanas vingrinājumu, katra to dara citādi, kas man liek domāt par viņu individualitāti. Noslēgumā ir kadrs, kas parāda visas meitenes kopā, elpojot vienā ritmā. Šis ir mirklis, kad notiek pāreja no personības uz grupu, kā arī no sievietes individuālās lomas uz vispārīgo lomu sabiedrībā. Latvijā diezgan daudz uzmanības pievērš dzimstības līmeņa paaugstināšanai. Jums ir sistēma, kas atbalsta jaunās māmiņas, viņas var palikt visu gadu mājās kopā ar bērnu – tas ir retums Eiropā. Mani interesē, kā šāda politika ietekmē ļoti personisko lēmumu dzemdēt bērnu un veidot ģimeni.

Un kā ar modes fotosesiju žurnālam Dazed vietējā alkoholiķu rehabilitācijas centrā?

Tas bija pasūtījuma darbs. Pirms tam nekad nebiju fotografējusi modi, un mani īsti neinteresē modes fotogrāfija, bet nodomāju, ka Dazed var būt interesanta platforma, lai parādītu kaut ko, kas komentētu patēriņa kultūru un augsto modi, rādot cilvēkus, kuri nepieder pie pārtikušajiem Eiropas dzīvesstila žurnālu lasītājiem.

Elīza, kura man palīdzēja sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem, ierosināja doties uz rehabilitācijas centru Ziru pagastā, kur alkoholiķi var dzīvot kopā ar ģimenēm un, lasot Bībeli, cenšas pārvarēt savu atkarību. Aprunājāmies ar viņiem, pārsteidzošā kārtā viņus šī ideja aizrāva, un es nodomāju, ka ir vērts mēģināt. Biju sajūsmā par procesu, iespēju tur būt, pavadīt laiku kopā ar viņiem un redzēt viņu aizrautību, bet tas man lika saprast, ka, ienākot norobežotā sabiedrībā, kurā jau pastāv sava kārtība, nav garantiju, ka tas vienmēr dos kaut ko pozitīvu iesaistītajiem cilvēkiem. Droši vien vajadzīga iepriekšēja pieredze un gatavošanās, jo ir grūti paredzēt šo aktivitāšu sekas. Ir daudz jautājumu, kas rodas šādās situācijās, galvenokārt par subjekta ekspluatāciju un kā šos darbus lasīs skatītājs.

Internetā redzēju modes foto sesiju…

… ar krievu prostitūtām?

Jā. Neesmu pārliecināta, ko par to domāju.

Jā, tā ir. Man šķiet, kad tu veido šādu projektu, pats vari sajust, vai tas ir ekspluatējošs vai nav. Ja gribi iesaistīt kādu un viņam godīgi paskaidro savu mērķi, un, ja mērķis nav morāli divdomīgs, pieļauju, ka ir iespējams izveidot labu, sociāli atbildīgu projektu. Taču fotogrāfijai vajadzīgas arī noteiktas estētiskās kvalitātes, un neesmu droša, kā to visu apvienot.

Nesen teici, ka tev īsti nepatīk fotogrāfija.

Jā (smejas). Nav jau tā, ka man nepatīk fotogrāfija. Man patiešām patīk vecas fotogrāfijas, un bezgalīgs iedvesmas avots man ir anonīmas, neprofesionālas fotogrāfijas. Mani bieži savaldzina attēls, ko kaut kur ieraugu nejauši – laikrakstā, ģimenes albumā, labdarības veikalā vai kādā foto arhīvā –, mūsdienās to netrūkst, digitalizētu un pieejamu internetā. Modernā konflikta arhīvs (Archive of Modern Conflict) bieži publicē lieliski rediģētas kolekcijas grāmatu formā, starp maniem favorītiem ir Nein, Onkel, man patīk arī internetā atrodamie 20. gadsimta sākuma melnbaltie attēli ar neredzīgiem bērniem, kuri pieskaras izbāztiem dzīvniekiem. Es joprojām atceros dažus anonīmus autohromus ar dārzu, kurus pirms vairākiem gadiem redzēju nelielā izstādē Krakovas Pilsētas muzejā. Arī carte de visite man bieži šķiet apbrīnas vērti objekti. Taču mākslas fotogrāfija reti aizrauj man elpu. Dodu priekšroku fotogrāfijām, kuras nav uzņēmuši profesionāli fotogrāfi. Tomēr ir daudz izņēmumu – man ļoti patīk Džons Divolā (John Divola), Rodžers Balens (Roger Ballen), Klēra Strenda (Clare Strand), Anna Koljēra (Anne Collier), man patīk visi Džilianas Vēringas (Gillian Wearing) darbi. Viņas Zīmes ir viens no labākajiem darbiem, ko jebkad esmu redzējusi. Man patīk daudzi man personīgi pazīstami mākslinieki – Filips Dorls (Philipp Dorl), Ingo Mitelštadts (Ingo Mittlestaedt), Sāra Džounsa (Sarah Jones), Raiens Mouls (Ryan Moule), Viktorija Dženkinsa (Victoria Jenkins) un citi. Es zinu, ka daudzus fotogrāfus patiešām interesē laikmetīgā fotogrāfija, bet man par to nav vairāk intereses kā par jebkuru citu vizuālās mākslas mediju. Es domāju, ka galvenokārt tieši fotogrāfi ir milzīgi pašu izmantotā medija fani. Viņi mēdz veidot savu, no citiem mākslas veidiem izolētu vidi. Domāju, ka visiem būtu labāk, ja šāda nodalījuma nebūtu. Turklāt fotogrāfija ir viegls medijs, jo vienīgais, kas vajadzīgs, ir kamera. Ja uzņem daudz attēlu, iespēja, ka viens no tiem būs labs, ir visai liela.

Čaks Klouzs (Chuck Close) ir teicis, ka fotogrāfija ir vieglākais medijs, kurā būt kompetentam, bet sarežģītākais personīgā skatījuma parādīšanai.

Es tam varu tikai piekrist. Ja citi cilvēki nedaudz palīdz – parasti tie ir universitātes pasniedzēji –, ir viegli izveidot kaut ko, kas labi izskatās. Man šķiet, ka daudzi cilvēki izvēlas fotogrāfiju, jo uzņemt estētiski pievilcīgu attēlu ir ļoti viegli. Daudzus fotogrāfus nav iespējams atšķirt citu no cita, jo viņus fascinē tikai tas, kā kaut kas izskatās, nevis tas, ko tas nozīmē.

Vai tev šķiet, ka fotogrāfija tevi patlaban ierobežo?

Varbūt jūtos nedaudz ierobežota fotogrāfijas nekustīguma un klusuma dēļ – tās ir īpašības, ko kādreiz fotogrāfijā uzskatīju par vissaistošākajām. Man ļoti patika Kuldīgā strādāt ar kori, es labprāt savienotu attēlus ar skaņām, objektiem vai tekstu.

Teici arī, ka vairs nevēlies izmantot krāsu. Patlaban fotografēt melnbalti ir populāri.

Tā ir, jā. Neesmu pārsteigta, jo arī mani ir savaldzinājusi melnbaltā fotogrāfija. Taču es domāju, ka ir ļoti grūti darīt ko tādu, kas būtu piemērots melnbaltajai fotogrāfijai. Galu galā dažos projektos var pamanīt, ka īsti nav iemesla, kāpēc tie ir melnbalti. Cilvēki to dara tikai tāpēc, ka tas estētiski ļoti jauki izskatās. Taču es varētu atkal pievērsties krāsu fotogrāfijai. Tas atkarīgs no projekta. Vispār mani nomāc lielais daudzums krāsu fotogrāfiju, īpaši “objektīvie” attēli maigos toņos. Taču domāju, ka būtu interesanti atrast ideju, ko varētu realizēt krāsaini.

Kāds ir iemesls fotografēt melnbalti?

Sērijā Frowst formas kļūst redzamākas, un tu nepievērs uzmanību paklāja vai tapešu krāsai, interjeram. Lai arī joprojām vari atpazīt, ka tā ir dzīvojamā telpa, daudz vairāk fokusējies uz pozām, skatieniem un formām; ķermenis kļūst par novērošanas objektu. Tāpat melnbaltajai fotogrāfijai ir cieša saikne ar dokumentālo tradīciju. Man šis projekts ir dokumentācija nelielajām performancēm, ko veicu kopā ar ģimenēm. Arī nosaukumi ir svarīgi – izmantoti tikai latīņu burti atbilstoši fotografēšanas secībai, tāpat kā arhivējot objektus vai ainas.

Šķiet, ka izpēte ieņem nozīmīgu lomu tavos darbos. Projekts 5128 balstīts uz vēsturiskiem notikumiem. Frowst ne tikai par atspēriena punktu izmantoja vecas ģimenes fotogrāfijas, bet arī ģimenes sistēmterapiju (Family Constellation therapy). Jaunākajā projektā s.w.a.l.k. tu pievērsies pašaizsardzības tehnikām. Vai tev ir svarīgi sākt ar kāda jautājuma izpēti?

Pētījums un mākslinieciskā prakse notiek paralēli, jo prakse nosaka pētniecības virzienu un otrādi. Es nevaru iedomāties sevi, tikai fotografējot. Tas ir normāli, ka vēlies uzzināt cik vien iespējams daudz par to, kas tevi interesē. Tā arī ir tā izpēte.

Teici, ka ideālā gadījumā gribētu dzīvot starp Londonu un Poliju. Londona tev šķiet ļoti iedvesmojoša, bet tu nespēj tur strādāt.

Dzīvot starp Londonu un Poliju būtu ideāli. Visas manas izstādes līdz šim notikušas Londonā vai tāpēc, ka dzīvoju Londonā. Tāpēc man ir svarīgi uzturēt kontaktu ar cilvēkiem no turienes. Arī mākslas aina Londonā ir daudzveidīgāka un tāpēc iedvesmojošāka. Bet, no otras puses, valstīs, kurās dzīve nav tik drudžaina, ir daudz vieglāk strādāt. Londonā noorganizēt fotosesiju ar ģimeni ir gandrīz neiespējami, bet Polijā tā nebija problēma. Londona ir pārāk liela un dārga, lai tiktu galā ar daudzām organizatoriskām detaļām.

Vai tev nešķiet, ka strādāt ārpus Londonas ir vieglāk arī tāpēc, ka vari atdalīt ikdienas dzīvi no darba? Dodoties veidot projektu uz citu valsti, tev nav jādomā par pienākumiem vai sociālo dzīvi.

Jā, tas noteikti palīdz. Es domāju, ka tieši tāpēc rezidences tik labi strādā, jo pēkšņi esi nodalīts no savas ikdienas dzīves, nav nekādu traucēkļu.

Savos projektos tu bieži pievērsies attiecībām, runā par pieķeršanos, taču tajos vienmēr līdzās ir arī vardarbība un briesmas, kaut kas destruktīvs un negatīvs pat ģimenē un vīrieša un sievietes attiecībās.

Es domāju, ka paradoksi ir visinteresantākie, un es redzu šos paradoksus cilvēku attiecībās. Bez šaubām, mums citi cilvēki ir vajadzīgi, mēs nevaram pastāvēt bez viņiem, mēs visi viņus gribam, viņi dara mūs laimīgus un ir vissvarīgākais dzīvē, bet, no otras puses, tai pašā laikā viņi ir arī viss pretējais.

Kādi ir tavi turpmākie plāni?

Noteikti vēlos turpināt darbu, ko sāku Kuldīgā kopā ar Nefeli. Pēc tam, domāju, ka koncentrēšos jaunam darbam. Vēl nezinu, kas tas būs, bet pēc video veidošanas man jau sācis pietrūkt fotogrāfijas.