Tehniskie mājasdarbi

Slavenais amerikāņu ainavu fotogrāfs Ansels Adamss reiz ir teicis, ka “Ainavas fotogrāfija ir fotogrāfa lielākais pārbaudījums un bieži arī viņa lielākā vilšanās.” Bez šaubām, ainava ir sarežģīts un vēsturiski ļoti bagāts žanrs, kuram ir arī spēcīgi pārstāvji fotogrāfijas vēsturē. Pieņemu, ka Adamss tā teica daļēji tāpēc, ka viņš fotogrāfijā mēģināja parādīt dabas varenību un skaistumu. Viņa teikto var uztvert arī no tradīcijas viedokļa – žanra vēsture veido kontekstu visiem, kas fotografē ainavas. Arī spēlēties ar tradīciju nav vienkārši.

Vēl līdz svētdienai Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma Mārtiņa Lablaika izstāde 35 mm ainavas. Jau nosaukums liecina, ka autors vēlējies nedaudz pakoķetēt ar priekšstatiem par ainavas fotogrāfiju, jo 35 mm formāts nebūt nav tipiska izvēle šim žanram. Ainavisti tradicionāli izmantojuši lielākus formātus, kamēr šaurfilma bijusi populārāka, piemēram, ielu fotogrāfu vidē, jo tā ļauj ātri reaģēt uz apkārt notiekošo. Uz šādu interpretāciju mudina arī izstādes anotācija, kurā autors raksta, ka 35 mm ir bijis “tehnisks paņēmiens un izteiksmes līdzeklis reizē.”

Ar līdzīgu mērķi, šķiet, autors apraksta, kādas kameras un fotofilmiņas lietotas. Pēc izstādes apskates jāsaka, ka ir gan diezgan skaidrs, ka konceptuāla spēlīte pastāv tikai nosaukumā. Lablaika darbi neraisa dialogu ar ainavas fotogrāfijas tradicionālo formātu – autors piedāvā melnbaltas fotogrāfijas, kas radušās lielākoties kā piezīmes no dažādiem ceļojumiem vai arī kā tehniski vingrinājumi.

Piemēram, trīs fotogrāfiju etīdē Mežs (1, 2, 3) redzama meža ainava – pirmā uzņemta tehniski ļoti pareizi, proti, tā ir asa, labi noeksponēta utt. Bet otrā un trešā ir tapušas, kameru kustinot, tāpēc attēls nav ass un konkrēts, bet gan abstrakts. Vai bez pirmās bildes mēs nesaprastu, kas ir otrajā un trešajā? Vai tā ir nepieciešami paskaidrojoša, vai vienkārši lieka informācija? Šis tehniskais triks nedaudz atgādināja mājasdarbus, kādi nereti tiek doti iesācējiem fotogrāfijas kursos, lai iepazītos ar medija iespējām, piemēram, slēdža ātrumu vai izmaiņām no garām ekspozīcijām vai izkustinātas kameras. Zinot, ka Lablaiks pasniedz fotogrāfijas pamatus Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, ietekmes no ikdienas dzīves varētu skaidrot dažus izstādes darbus.

Nav arī skaidrs, kādēļ tik ļoti tiek uzsvērts analogās tehnikas izmantojums. Daudzi fotogrāfi joprojām lieto filmu, bet izstāžu anotācijās reti gadās lasīt, kādi ISO lietoti. Lablaika izstādes anotācijā iekļautā tehniskā informācija šķiet ļoti pašmērķīga, pat uzbāzīga.

Jautājumi par autora sniegtās informācijas būtiskumu parādījās arī pie vairākām fotogrāfijām. Lielākoties attēlu nosaukumi atņēma jebkādu noslēpuma šarmu, uz ko darbi varētu pretendēt. Piemēram, fotogrāfiju Viegli depresīva ainava ar platānu priekšplānā, skatu torni un dažām ēkām izbojā tās garais nosaukums, kurā tiek minēti visi bildē redzamie elementi. Pašam attēlam piemīt laba kompozīcija un potenciāli interesants sižets, kurš jau iepriekš tiek raksturots kā “viegli depresīvs”, un fotogrāfijā notvertā noskaņa pazūd. Skatītājam tiek uzstiepts, kas bildē jāredz un kas jājūt.

Šis nav vienīgais piemērs. Protams, varētu teikt, ka Lablaiks ir gribējis iejaukties skatītāja apziņā, uzdodot jautājumus, vai tas, kas ir redzams attēlā, patiešām ir tas, kas mums šķiet. Ņemot vērā autora pārspīlēto interesi par savu darbu tehnoloģiskajiem nevis saturiskajiem aspektiem, tuvāk patiesībai gan šķiet, ka nosaukumi vienkārši ir nedaudz neveikli un nepārdomāti, līdz ar to darbi daudz zaudē. Tajās pāris fotogrāfijās, kur autors ir tiešām panācis noteiktas sajūtas briedumu vai norādījis uz konkrētās realitātes savādību, skatītājam traucē teksta un attēla neveiksmīgā mijiedarbe. Skatoties šo izstādi, kļuva skaidrs, kādēļ, piemēram, fotogrāfi, kuru daiļradē parādās mēģinājumi notvert kādas situācijas kulmināciju, tēlainu realitātes skatījumu, izvairās no liekiem paskaidrojumiem. Labs piemērs ir Andrejs Grants, kas parasti saviem darbiem dod ļoti vispārīgus nosaukumus, kuri ziņo tikai par laiku vai vietu, ļaujot sižetam attēlā pašam izspēlēt sevi.

Kopumā jāsecina tas, ko publicitātes materiālos nenoliedz arī pats autors – Fotogrāfijas muzejā apskatāmo darbu izlases “rāmis” ir tas, ka tā vienkārši ir pēdējo gadu labāko darbu kolekcija. Pati par sevi šāda pieeja nav slikta, fotogrāfiem nav jāstrādā tikai noteiktu sēriju vai projektu ietvaros, lai varētu veiksmīgi prezentēt savus darbus. Drīzāk skeptiski uztvēru formālās detaļas, kas saistītas ar teksta un attēla saspēli, un darbu izvēli – varbūt rūpīgāka izlase būtu atstājusi spēcīgāku iespaidu.

Izlasot interviju FK, gan top skaidra autora attieksme pret savu radošo darbību un ainavas žanru. Tā acīmredzami atšķiras no Ansela Adamsa idejas. Lablaika attieksme ir citāda: “Es nesēžu un negaidu mirkli vai pareizo gaismu, bet gan eju garām, kaut ko ieraugu, paskatos caur kameras lodziņu pa labi, pa kreisi, nobildēju un eju tālāk.”

Fakts, ka darbi ir autora “roku darbs” – Lablaiks ne tikai tos fotografējis, bet arī attīstījis filmiņu un izgatavojis sudraba želatīna kopijas –, protams, ir vērtība. Bet diez vai ar to pietiek, lai šo izstādi nosauktu starp 10 izvirzītajiem Purvīša balvas pirmā ceturkšņa vērtējumā un nominētu balvas 1 kg kultūras pavasara balsojumā. Šķiet, ka vietējie mākslas eksperti paši ir nedaudz apjukuši, nespējot atšķirt saturu no formas, kur autora kopēta melnbalta fotogrāfija automātiski iemieso māksliniecisku vērtību – tradīciju, tehniku, prasmes utt. Lablaika izstāde ir tik pat tālu no meistarīgas melnbaltās fotogrāfijas kā no laikmetīga konceptuālisma, tāpēc skatītājiem iesaku darīt tāpat, kā izstādes autors aprakstījis savu darbu, proti, paskatīties pa labi, pa kreisi un doties tālāk.